Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās – Alvis Hermanis kopā ar kolēģiem ir radījis grāmatu – mīlestības darbu. Vienpadsmit stāstos par teātra dzimšanu un dzīvi ir izdevies nofotografēt laiku – 30 gadu senas atmiņas par Jaunā Rīgas teātra ēru līdz remontam. Grāmatā ir materializējies kaut kas iracionāls, kas vienmēr veidojis JRT virsvērtību. Pirms pārcelšanās uz Miera ielu pirms septiņiem gadiem aktrise Guna Zariņa teica, ka viņai vecajā teātrī esot dārga "vecu lugu eksemplāru putekļu smarža". Lai cik poētiski tas skanētu, šī grāmata tiešām smaržo pēc laika, un tā nav metafora, tas ir fakts.
"Par šī teātra gaisu runājot. Nevaru noliegt, ka vienmēr esmu ticējis misticismam, kas saistīts ar šo māju. Nākamajos gados šad tad esmu nakts laikā sēdējis viens pats ar vīna pudeli uz Lāčplēša ielas teātra Lielās skatuves. Pilnīgā tumsā. Pat dežūrgaismas izslēdzis. Slaveno Smiļģa spoku neesmu redzējis, bet esmu piedzīvojis daudzas interesantas lietas. Jo gaiss uz šīs skatuves nav parasts gaiss. Tas ir tumīgs un pilns ar visu to, kas uz šīs skatuves ir noticis 100 gadu garumā, ik vakaru aizņemoties šo kasti no Dieva un piepildot ar citu realitāti," savā nodaļā Mana versija. 21 stāsts raksta Alvis Hermanis. Pēdējo, 20. nodaļu JRT mākslinieciskais vadītājs pabeidz šādi: "Trupa un pārējie teātra darbinieki ir gatavi atgriezties mājās. Mūsu teātra draudzenes – arhitektes Zaigas Gailes – jaunā Lāčplēša ielas māja arī ir gandrīz gatava. Skatītāji ir gatavi. Gatavs nav tikai tas, ko mēs tā arī nemākam nosaukt vārdos. Tas, kas dzīvu teātri atšķir no gatava teātra. Tāpēc nākamo 21. nodaļu es atstāšu neuzrakstītu. Turpinājums sekos."
Grāmata ir nosaukta Alvja Hermaņa pirmās izrādes vārdā – Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās (1993), kas katrā savā šūnā signalizēja, ka Latvijas teātrī ir sākusies jauna ēra. Pēc tam bijuši gan triumfa rati apkārt pasaulei, gan ratu čīkstēšana, uz brīdi pazaudējot savu balsi.
Mūsu intervija, sēžot jaunajos dīvānos aktieru atpūtas telpā, ir rāma un mierīga. Man šķiet, ka tā cilvēkam var piekļūt tuvāk. Gribas Alvim Hermanim vaicāt par mākslu, par pārējo viņš pateiks pats citur.
Es pēc remonta šeit esmu pirmoreiz. Šurp nākot, nopirku kabatlakatiņus. Smieklīgi, īsta veterāne. Nebiju droša, ko tā māja un atmiņas ar mani izdarīs. Tik daudz dzīves šeit ir atstāts. Kā daudzi citi, esmu pieaugusi ar JRT, šis teātris un aktieru profesionālais goda un kvalitātes kodekss ir veidojis manu mākslas mēru. Vairāki tuvi cilvēki, kam arī JRT bija dārgs un nozīmīgs, jau ir prom. Kā tu šobrīd jūties?
Skaidrs, ka JRT ir mans dzīves galvenais projekts. Jautājums ir tikpat plašs, kā uzprasīt – nu, ko tu domā par savu dzīvi? Kā esi nodzīvojis to savu dzīvi?
Atbilde noteikti ir JRT. Pirmā doma – JRT, pēc tam nāk – septiņi bērni un tā tālāk. Kā es tagad jūtos? Ir tāds paradokss, lai arī kādam tas šķistu pārsteidzoši, – JRT, protams, nav māja, tie ir cilvēki. Pierādījums ir tas, ka pa šiem gadiem kādās 40 valstīs esam nospēlējuši pustūkstoti izrāžu un iemantojuši savu vārdu. Uz ārzemēm mēs nevedām līdzi māju. Tātad mūsu teātris arī bez mājas pārliecināja skatītājus. Viņi nemaz nezina, ka tāda māja eksistē.
Ārzemju skatītājam ir puslīdz vienalga, vai jūs spēlējat Miera vai Lāčplēša ielā?
Pilnīgi un absolūti. JRT, bez šaubām, nav kaut kādas arhitektoniskas ķieģeļu konstrukcijas, bet vienalga emocijas tagad ir milzīgas. Šodien mums ir otrā diena, kad teātrī (intervija notiek 8. martā Lāčplēša 25 – U. A.) notiek pilnvērtīgs darbs. Es domāju, emocijas ir tik lielas tāpēc, ka ir tik ļoti daudz atmiņu. Kā Kaspars Znotiņš teica – remonts galvenokārt bija domāts skatītājiem. Mēs paši, die’s goda vārds, tajā vecajā graustā labprāt būtu spēlējuši un spēlējuši. Mums teātris patika tieši tāds. Sākās problēmas ar skatītāju drošību, ar bezgalīgajām, pazemojošajām rindām uz tualetēm. Tagad mēs esam drusku apjukuši un jūtamies kā ārzemēs. Mēs jau vienmēr esam bijuši nedaudz tāds miskastnieku teātris. Tik smalkās telpās esam strādājuši tikai ārzemēs.
Kad pirms septiņiem gadiem pēdējā sezonā Lāčplēša ielā intervēju aktierus, Kaspars Znotiņš teica: "Te viss ir piekrauts kā mājās. Cik esmu sapratis pēdējā laikā – tā ir vadības politika, ka viņi ļauj mums šeit..., ka pasaka apkopējām, ka te ir jāapmazgā visam apkārt, ka nevajag neko kārtot."
Jā, mums teātris vienmēr ir bijis kā mājas. Tāpēc obligāts noteikums bija, ka ir jābūt gultām. Vakar starp diviem mēģinājumiem pamanījos aizmigt. Uzreiz bija sajūta, ka ar to, ka varēju aizmigt, esmu to vietu iesvētījis. Nujā, atmiņu šeit ir pārāk daudz.
Pēc pirmā mēģinājuma uz skatuves Lāčplēša ielā aktieris Andris Keišs sociālajos tīklos neslēpa savu saviļņojumu. Vai izjūtās skatuve bija tā pati vecā vai jau cita, ar kuru kontakts jānodibina no jauna?
Tāpēc mums bija svarīgi uzrakstīt grāmatu Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās. Es atvainojos, ka mēs nepieaicinājām teātra zinātniekus, man gribējās, ka mēs JRT mitoloģiju paši aprakstām no iekšpuses. Skaidrs, ka šajā adresē 120 gadu laikā ir bijuši vairāki teātri, bet pašā sākumā un pēdējos 30 gadus šeit ir JRT. Mūsu mitoloģija ir pilnīgi, pilnīgi atsevišķs gadījums. Piemēram, pēdējā tēma par Smiļģi. Sitiet vai nost, Jaunajam Rīgas teātrim nav pilnīgi nekāda sakara ar Smiļģi! Nekādā veidā mums nav nekādas ne radniecības, ne tradīciju, kas izrietētu no Smiļģa. Mums pa šiem 30 gadiem ir radušās savas tradīcijas. JRT savā ziņā ir hermētiski atsevišķs gadījums latviešu teātra vēsturē.
Saistība vismaz tik daudz, ka gandrīz 30 gadus uz JRT brandmūra tomēr atradās leģendārais Gunāra Bindes Smiļģa portrets.
Jā, bet tā bilde nestāvēja tur no Mozus laikiem. Bilde uzradās tikai tāpēc, ka mēs ar Moniku Pormali to tur uzlikām brīdī, kad teātri gribēja atdot vienai bankai. Tā bija vienkārši tāda zemnieku viltība – uzrakstīt uz mājas aizsardzības pēc – lūk, Smiļģa māja. Kā agrāk zīmēja uz mājām ugunskokus pret ugunsgrēkiem. Tomēr es gribētu atgriezties pie tā, ka pašā sākumā pirms 120 gadiem šo ēku uzbūvēja Rīgas amatnieki un nosauca par Jauno Rīgas teātri. Dailes teātris tur bija tikai pēc tam. Arī Jaunatnes teātris tur bija pēc tam. Un pēc tam – atkal bija Jaunais Rīgas teātris. Īstenībā, pateicoties Raimondam Paulam. Obligāti būs jāuzaicina uz pirmizrādi. Ja nebūtu Raimonda Paula, nebūtu Jaunā Rīgas teātra.
Nevēlos jums uzspiest Smiļģi, vienīgi – vai nesanāk nedaudz divkosīgi? Toreiz jums viņš bija izdevīgs, bet tagad – atsakāties?
Es teicu – tā bija zemnieku viltība. Mēs neesam nekādi antiņi. Mēs esam ļoti viltīgi. Antiņi – tas nav par Jauno Rīgas teātri.
Pārlasīju tavu 2015. gadā rakstīto Dienasgrāmatu, kurā viena nodaļa beidzas ar retorisku prātojumu, vai labāk Jauno Rīgas teātri nesaukt par Veco Rīgas teātri. Šis būtu bijis piemērots laiks. Tomēr nepārdēvēji?
Personīgi manā leksikā vārds "vecs" ir tikai ar pozitīvu saturu. Tikai pēdējā gadsimta laikā Rietumu civilizācijā vārds "vecs" automātiski nozīmē kaut ko sliktu, nederīgu un ārā metamu. Vienīgā valsts Eiropā, kas ir saglabājusi šī vārda pirmatnējo nozīmi, ir Itālija, kur ar vārdu "vecchio" apzīmē kaut ko izcilu un saglabājamu. Visur pasaulē viss vecais ir nojaukts un izmests miskastē, un visi pasaules tūristi kā traki brauc uz Itāliju, jo tā ir vienīgā vieta, kur ciena vecas lietas un veco kultūru. Pie mums nez kāpēc visam ir jābūt inovatīvam. Mūslaikos Vecais Rīgas teātris skanētu ar lielu pašcieņu un jēgu piepildīts. Bet, ja ir Jaunais, lai ir Jaunais.
Pabeidzot tēmu par ķieģeļiem, kā saki, kāds šobrīd ir pieņemts lēmums par JRT tukšo sienu?
Teātrī taisījām bezmaz ideju konkursu, bet bija pārāk daudz viedokļu. Pagaidām nav idejas, kas apmierinātu visus. Kamēr tādas nebūs, tikmēr tur būs balts un katrs, ejot garām, varēs iedarbināt iztēli. Katrs varēs iztēloties kaut ko savu.
Jūsu atmiņu grāmata uzmodināja arī milzīgu skatītāju/lasītāju pretmīlestības straumi komentāros. Vilis Daudziņš savā tekstā ir iemūžinājis burtiski katru vecā teātra paksi, vai tas būtu bēniņos vai pagrabā. Vai tu kolēģu tekstos piedzīvoji kādu pārsteigumu – ka arī tā var pieredzēt JRT?
Pārsteigums bija tas, ka grāmata man lika aizdomāties, cik JRT ģimene ir sazēlusi un sakuplojusi pilnīgi burtiskā nozīmē. Ir piedzimuši tik daudzi bērni. Ja nebūtu JRT, nebūtu daudzu desmitu vai pat simtu bērnu. Nemaz nerunāju par darbiniekiem, kas šeit savā starpā ir sapārojušies vai izveidojuši ģimenes. Pieņemu arī, ka skatītāji šeit ir atraduši savus partnerus. JRT koks ir sazaļojis. Es pulka esmu strādājis Rietumos visādos teātros, kur darba attiecības ir daudz formālākas. Īslaicīgi līgumi, cilvēki atbrauc, pēc pieciem gadiem brauc atkal strādāt uz citu teātri. Visu laiku savā starpā mainās. Nekur viņi neiesakņojas, un neizveidojas dzīves musturs. Teātris ir vienkārši kombināts, kas ražo kaut kādas izrādes. Mūsu gadījumā Jaunais Rīgas teātris pa šiem 30 gadiem ir "iekopis savu dārzu". Gatis Šmits jau ir pabeidzis filmu (Kur mājo teātris – U. A.). Tā arī būs viens no atklāšanas pasākumiem. Līdzās grāmatai arī filma pastāstīs daudz ko tādu, ko vārdos par to, kas ir JRT, nemaz nevar pateikt.
Grāmatā visiem vienpadsmit tekstiem cauri vijas tas, ko kāda lasītāja ir nosaukusi "par gluži maniakālu mīlestību pret profesiju un teātri". Jādomā, vai tas ir kaut kas piemītošs tikai konkrētajiem aktieriem vai pārmantojams un pielipināms citiem, kuru JRT pa īstam sāksies tagad šeit?
To jau varēs redzēt tikai pēc kādiem septiņiem–desmit gadiem. Ātrāk šajā profesijā nekas nenotiek. Tāpat kā virtuvē. Ātri tu vari uztaisīt olu kulteni un uzvārīt spageti. Ja gribi kaut ko sarežģītāku, ir vajadzīgs laiks un pieredze. Tam ir vajadzīgi gadi. Jāsaka arī, lai kļūtu par pilnvērtīgu JRT aktieri un arī darbinieku, ir vajadzīgs tāds īpašību komplekts. Būt par JRT aktieri ir daudzkārt grūtāk nekā būt par aktieri jebkurā citā man zināmā teātrī. Gan profesionālo, gan cilvēcisko īpašību komplekts ir visai komplicēts. Te vajag būt sazobē ar kolektīvu. Te nekādi triki ar intrigām un slinkošanu, un pa pusei strādāšanu neiet krastā. Šādus cilvēkus JRT vienkārši izspļauj. Cita lieta – mums nelaimējās ar mūsu jaunajiem pa citu līniju. Vairākiem jaunajiem bija diezgan dramatiskas veselības problēmas. Vismaz trīs aizgāja šī iemesla dēļ. Publiski par to es nevaru runāt. Bija arī pāris cilvēku, kuri izrādījās vienkārši nederīgi mūsu kolektīvam. Tas ir kā jebkurā kolektīvā, tas nav nekas unikāls.
Visi, kas seko līdzi JRT, redz, kuri pa šiem 30 gadiem velk vezumu. Mēs tos vārdus zinām. Ir tie, kas velk vezumu, un tie, kas mazliet no sāniem pastumj. Tie, kas grib vienkārši uz vezuma pasēdēt, ilgi pie mums nepaliek.
Turpinot tavu salīdzinājumu, rodas jautājums, kā dabūt klāt jaunus vezuma vilcējus, lai arī jaunajiem JRT uzticīgajiem aktieriem nebūtu sajūtas, ka viņu liktenis vienmēr būs pastumt vezumu tikai no malas?
Mūsu zelta paaudze, JRT kodols, tagad ir meistarības kulminācijas fāzē. Viņi tagad patiešām ir meistari. Skatītāji jau nāk "uz viņiem". Būsim godīgi, biļetes, kuras izpērk dažu minūšu laikā, tiek pirktas aktieru dēļ, kuru vārdus mēs visi zinām.
Ko esi iecerējis piedāvāt aktieru meistarībai tālāk? Kādā virzienā saredzi turpmāko māksliniecisko attīstību? Kas tevi teātrī garlaiko un kas šķiet interesants un kopīgi ar aktieriem pārbaudāms?
Kā jau iznāca grāmatā pieminēt, Jaunais Rīgas teātris no citiem teātriem atšķiras vēl ar to, ka visu šo gadu laikā veicam ļoti unikālu eksperimentu – kā tas ir attīstīt un meklēt jaunas teātra valodas idejas, kuras nāk no mums pašiem, kaut kādā ziņā evolucionē. Nevis piepērkot klāt ārzemju režisorus un pušķojoties ar svešām spalvām, bet kur mūsu pašu attīstības līkloči izved mūs cauri vienām durvīm un ved uz nākamajām. Ir istabas, kurās varbūt ir kaut kas garlaicīgāks, tad ejam tālāk, kur ir kādi atradumi un atklājumi. Mēs nezinām, kas mūs atkal gaida aiz pagrieziena. Domāju, ka arī manās atklāšanas pirmizrādēs skatītājiem būs visādi pārsteigumi, par kuriem tagad negribu runāt. Protams, Tabakas fabrika diktēja savus noteikumus. Personīgi es kā režisors sevī pilnīgi biju izslēdzis režīmu, kas attiecas uz inscenējumiem. Vairāk koncentrējos uz to, ko var izdarīt caur aktieri. Inscenēšanas trikus uz tiem septiņiem gadiem biju atcēlis. Godīgi sakot, vissarežģītākā un viskomplicētākā izrāde manā mūžā, kura pēc grūtības pakāpes nelīdzinās nevienai citai izrādei, ko es jebkad esmu taisījis, tapa šo septiņu gadu laikā.
Kura?
Vēstures izpētes komisija. Pēc uzdevumu sarežģītības pakāpes tai blakus nestāv ne Garā dzīve, ne revidenti, ne oblomovi, ne arī ārzemju izrādes.
Kur slēpjas Vēstures izpētes komisijas uzdevumu nesalīdzināmā sarežģītība?
Varu runāt līdzībās. Var uztaisīt, piemēram, IKEA krēslu. Visas izrādes, kuras patlaban pasaulē redzam, ir tādi IKEA krēsli. Bezpersonisks, ļoti moderns un virspusēji primitīvs dizains. Mans vectēvs pēc profesijas bija kokgriezējs, kurš taisīja koka grebumus un inkrustācijas. Viņš restaurēja antīkās mēbeles. Lūk, uztaisīt tādu krēslu ir krietni grūtāk nekā IKEA krēslu. Tur ir vajadzīga pirmām kārtām meistarība, kas nāk ar gadiem un pieredzi. To, ko izrādē Vēstures izpētes komisija veic mūsu aktieri – Andris Keišs, Vilis Daudziņš, Kaspars Znotiņš, Guna Zariņa –, jau arī nevar noorganizēt divos mēnešos mēģinājumos. Ir jānoiet daudzu gadu ceļš, ko mēs kopā esam gājuši, lai spētu izdarīt kaut ko tādu. Pieņemu, ka skatītāji un pat kritiķi parasti skatās uz rezultātu, bet viņi īsti nesaprot grūtības pakāpi. Vai, piemēram, Gata Šmita izrāde Meklējot Spēlmani. Domāju, ka šīs abas izrādes ir JRT meistarības virsotne pa visiem 30 gadiem. Protams, ir bijušas izrādes, ko mīļo tauta, – Latviešu mīlestība – jā, bet es runāju par kaut ko citu.
Gati Šmitu esi minējis kā vienu no režisoriem, kura darbi tevi saista visvairāk. Vai turpināsiet sadarbību? Lūdzu, iezīmē vārdus, ar kuriem vēl plāno sadarboties?
Protams, sākot ar jauno sezonu, ir vesels saraksts ar režisoriem, kurus esmu aicinājis. Tur būs tie, kas pēdējā laikā pie mums ir labi strādājuši, – Gatis Šmits, Aiks Karapetjans, Inga Tropa, Kristīne Krūze. Esmu piedāvājis taisīt izrādi arī Elmāram Seņkovam. Vēl ir pāris ārzemnieku, bet tos es vēl nenosaukšu. Vēl ir arī citi uzvārdi, bet visus tagad nesaukšu. Pārsvarā tie ir režisori, kas pieder pie mūsu asinsgrupas. Neatbalstu mainīšanos ar režisoriem. Ja teātri grib pazaudēt savu identitāti, vislabākais veids ir visu laiku mainīties ar režisoriem. Tā, lai nevarētu saprast, kura izrāde kurā teātrī ir tapusi. Es to neatbalstu. Man liekas, ka savs stils ir manta, pie kuras vajag turēties, nevis visu laiku klonēties un klonēties. Daudz vairāk ticu režisoru un aktieru attiecībām, kas ir attīstījušās gadiem. Tad tas ir jau pilnīgi cits līmenis. Es pats tik daudz esmu strādājis ārzemēs ar svešiem aktieriem, kuriem esmu svešs režisors. Divu mēnešu laikā tā ir tāda eksotiska satikšanās.
Būtiskas attiecības nevar pagūt nodibināt?
Nejaušību rezultātā arī var notikt viss kaut kas interesants, bet pa īstam dabūt savstarpēju uzticēšanos, protams, nevar. Tāpat kā dzīvē.
Man ļoti patīk ideja, ka Jēkabs Nīmanis, kurš no kādreizējā JRT "garderobes bērna" ir izaudzis par brīnišķīgu mākslinieku, taisīs trešo atklāšanas izrādi, un pārsteiguma kārtā – izrādi bērniem – Bilžu vakars ar Sprīdīti. Ilgu laiku tu esi deklarējis, ka ar bērnu izrādēm JRT nav īsti pa ceļam. Vai tavos uzskatos kaut kas ir mainījies?
Izrādās, ka Jēkabs Nīmanis ir arī topošais režisors. Mūsdienās jau tā nevar – ah, uztaisīsim vēl kādu bērnu izrādi! Tas ir nopietns žanrs, un mēs uz to nepretendējam. Nav dzirdēts, ka Eiropā lielie, nopietnie teātri taisītu bērnu izrādes. Nu netaisa Schaubühne un Volksbühne bērnu izrādes. Ar to nodarbojas bērnu teātri. Tas, ka pieaugušo teātri taisa arī bērnu izrādes, man liekas, ir padomju laika fokuss.
Gunas Zariņas un Kaspara Znotiņa Skolotājs Jāps un klase dzīvoja ilgu un aizraujošu dzīvi.
Jā, tie ir labie piemēri. Šī izrāde radās nevis administratīvā kārtā, bet spontāni, pateicoties pašiem aktieriem. Kad teātra vadība noliek bērnu izrādi kā naudas pelnīšanas mašīnu, aktieri vienkārši pamazām jūk prātā. Īstenībā teātros vienmēr tā tiek paredzēts, jo sīkajiem līdzi nāk vecmāmiņa vai vectētiņš un ir jāpērk biļetes. Nacionālajā teātrī kādreiz bija Tirmantiņš un Tarmantiņš, ko nedēļā nospēlēja piecpadsmit reižu, un man stāstīja, ka viņi ir sajukuši prātā. Viņi vairs neatgriezās (smejas). Es arī esmu piedalījies bērnu izrādēs. Tas ir murgs! Nezinu nevienu aktieri, kurš gribētu upurēt savu sestdienu un svētdienu, lai izklaidētu sīkos knēveļus. Paldies, es nezinu tādus aktierus.
Tev nav nekādas misijas apziņas?
Nu, laikam nav. Zinu, ka mūsu aktieri arī nealkst to darīt. Izņēmums ir tad, ja viņiem pašiem ir baigā iedvesma.
Dienasgrāmatā rakstīji, ka jaunam režisoram vairāk gribas būt revolucionāram, vecam – dārzniekam. Tu esi pa vidu. Vai abas tavas atklāšanas izrādes – Sapņu tulkotāju sekta un Melnais gulbis – sniegs atbildi, kas tu šobrīd vairāk gribi būt – revolucionārs vai dārznieks?
Pēc slavenā vīrusa, kovida, tagad faktiski esmu bāzējies tikai Rīgā un strādāju tikai savā teātrī. Tad, kad izvēlos materiālu, man pirmais un galvenais kritērijs ir aktieri – kas viņiem piestāvētu. Man pirmo reizi mūžā pēdējos divos gados ir parādījusies interese arī par skatītāju.
Pirmo reizi mūžā, saki?
Atklāti sakot, jā. Atzīšos, vienmēr diezgan augstprātīgi un īstenībā bezatbildīgi neesmu domājis un rēķinājies ar skatītāju. Tagad pēdējos divus gadus gan piedomāju.
Kas to varētu būt mainījis?
Nezinu, varbūt tas pats vecums. Varbūt esmu kļuvis empātiskāks. Rīga jau tā ir tukša pilsēta. Vienkārši nav cilvēku. Skatītāju arī kļūst redzami mazāk. Rīgā tie daži desmiti tūkstošu, kas iet uz kultūras pasākumiem, ir vienas un tās pašas personas. Man teica, ka tad, kad mums izlika pārdošanā biļetes, bija pieslēgušies 37 tūkstoši. Apmēram tikpat daudz kā Dziesmu svētkiem. Izrādās, tas ir skatītāju daudzums, kas vēl gatavs mūsdienās uz teātri pirkt biļetes.
Pēdējo sezonu Miera ielā atklāji ar devīzi "Teātris, kas palīdz dzīvot" un pats iestudēji cilvēciski siltu izrādi, faktiski melodrāmu – Pelikāni un vīnogas. Tavs senākais JRT skatītājs bija pieradis, ka tu ar savām izrādēm palīdzi dzīvot, runājot arī par intelektuālākām tēmām sarežģītākā teātra valodā. Abas atklāšanas izrādes, šķiet, atkal būs šādā kamertonī?
Jā, tas ir apzināti. Atklāšanā mēs to varam atļauties, bet īstenībā esmu pārliecināts, ka mūsdienās nevajag smacēt skatītājus. Dzīvot, izrādās, ir sarežģītāk, nekā bijām domājuši. Grūti ir dzīvot. Nākt vēl uz teātri, kur tevi smacē un vēl naudu prasa, – tas, man liekas, nav pieklājīgi. Man ir vesels saraksts ar izrādēm, kuras es ļoti gribētu taisīt, bet es tās netaisīšu. Lai paliek pie manis. Es vairs nedomāju, ka manas subjektīvās izjūtas citiem varētu būt tik interesantas. Negribu uzmākties.
Par Sapņu tulkotāju sektu anotācijā teātra mājaslapā raksti, ka atklāšanas izrādes izvēle bija ļoti grūta, jo materiālam bija jāiziet liels dažādu kritēriju siets. Kāpēc tieši Milorada Paviča romāns Hazāru vārdnīca tavās acīs bija piemērots?
Tur būs viens tāds pārsteigums, par kuru es tagad tiešām negribu teikt. Tas būs pilnīgi, pilnīgi cita veida teātris, kāds līdz šim pie mums nav bijis. Aktieri darīs kaut ko tādu, ko viņi nekad nav darījuši.
Literatūrkritiķis Guntis Berelis par Paviča romānu ir rakstījis: "Apgaismības laikmeta utopija par to, ka vārdnīcas un enciklopēdijas palīdzēs sakārtot pasauli, mūslaikos stipri vien pačākstējusi." Vai tu tici, ka māksla, konkrēti tavas izrādes, var kaut nedaudz sakārtot pasauli?
To mēs redzējām kovida laikā, kad bija garie mēneši, kad cilvēki nevarēja pamest savus dzīvokļus. Kas viņiem atlika? Skatījās filmas, klausījās koncertus, lasīja grāmatas. Un, ja tā visa nebūtu, interesanti, ko viņi būtu darījuši? Vienkārši būtu sēdējuši un skatījušies sienā? Sekss arī vairs neesot modē. Ar to arī vairs jaunie cilvēki nenodarbojas. Mani interesē, ko viņi būtu darījuši? Kasījuši nabu? Viss, kas cilvēkiem atlika, bija tikai patērēt mākslu.
Atceros, intervijā pirms daudziem gadiem gaišredzīgi prognozēji, ka teātris nākotnē, t. i., tagad, būs praktiski vienīgais iemels, kāpēc cilvēki izies no savām mājām. Vai, tavuprāt, teātris paliks cilvēcības un cilvēcīgu izpausmju zona, arvien pieaugot tehnoloģiju ietekmei mūsu dzīvē?
Tā kā Latvija arī teātra ziņā ir diezgan provinciāla zona, mēs klunkurējam kādus desmit gadus iepakaļ tam, kas notiek, piemēram, Vācijā. Latvijas teātris jau vairākus gadus cenšas atdarināt vācu estētiku. Vācu teātris, kuram daudzus gadus visi līdzinājās, tagad ir iebraucis betona sienā. Tā kā es pats tik ilgi esmu bijis daļa no vācu teātra, redzēju, kā notika evolūcija. Mūsdienu teātris visu laiku dehumanizējas, kļūst arvien mazāk emocionāls, mazāk cilvēcisks, tas nodarbojas ar kaut kādiem sociāliem konstruktiem un koncepcijām. Tas nav cilvēciski silts un kļūst arvien mazāk silts. Skatītāji vācu teātrim ir parādījuši sarkano kartīti. Viņi vairs negrib skatīties šāda veida teātri. Arī vācu aktieri ir pateikuši, ka viņiem beidzot ir "līdz brošai", jo viņi nedabū spēlēt kārtīgas, normālas lomas. Viņi ir postmoderniskas kompozīcijas elementi. Tagad burtiski pēdējā gada laikā notiek sacelšanās – aktieri un skatītāji ir pateikuši – viss, basta, pietiek! Entropija visu drupina un padara par IKEA krēsliem. Mūsu paaudzei vēl pietiks. Mums vēl ir atmiņas, un mēs citādi pat nemākam. Kas būs tālāk, es nezinu. Domāju, būs kaut kāds sintētiskais TikTok teātris un varbūt ar to arī pietiks.
Vai tu esi sapratis, kā tevī rodas jaunas idejas? Vai tevi vairāk ietekmē notikumi pasaulē vai, neraugoties uz kopīgiem milzīgiem notikumiem, kā kari un vīrusi, tev ir ejams ceļš savā iekšējā pasaulē un smel no tās?
Mēs visi esam saistīti savā starpā. Jo vecāks kļūstu, jo vairāk esmu pārliecināts, ka mēs esam viens organisms. Es ar tevi sarunājos – tās ir divas šūnas manā ķermenī, kas sarunājas, un tās nemaz nezina, ka īstenībā ir viens ķermenis.
Es piederu pie tās profesionāļu paaudzes, kas ir pazinusi un strādājusi kopā ar leģendārām klasiķu personībām, ar cilvēkiem, kuri tagad jau ir prom, bet kuri ir pagātnes teātra mākslas korifeji. Pateicoties viņiem, mums ir kaut kāda nojēga un sajūta, kā ar šo mākslas veidu var rīkoties. Līdz ar to mēs esam pārmantojuši kaut kādu kamertoni. Ja mēs pirms 30 gadiem esam redzējuši Eimunta Nekrošus izrādes un ja mēs zinām to sajūtu, ja esam kaut reizi piedzīvojuši tās pāris minūtes un zinām, kāds var būt teātris, tad mūs jau ar sūdiem vairs nekādi nevar iebarot. Viņi var ar saviem snikeriem mums bāzties virsū, cik uziet, mēs vienkārši nekad neteiksim – jā, tā ir māksla. Tāpēc, ka mēs zinām, ka tā nav māksla. Esam to kaut reizi mūžā piedzīvojuši.
Bet vai nav risks iekapsulēties savā nostalģijā un vienīgajā patiesībā? Māksliniekiem jau jādzīvo un jārada arī pēc Nekrošus?
Tādi aktieri kā Andris Keišs un Kaspars Znotiņš – viņi vienkārši zina, kas ir manta. Viņus vairs nekādīgi nevar piedabūt uz šarlatānismu. Kaut kādā veidā tas pārmantojas. Līdz ar to varbūt ir cerība, ka tas pārmantosies arī jaunajos aktieros un jaunajos režisoros. Ja viņi būs redzējuši, kā strādā mūsu vecie aktieri, tas viņiem kaut ko iedos. Teātris savā ziņā ir dīvains mākslas veids, jo vecās izrādes neviens nav redzējis. Ik pēc 30 gadiem atkal var kaut ko pats izdomāt un uzdot par jaunatklājumu un visiem stāstīt, ka tas ir kaut kāds inovatīvais, modernais teātris. Lai gan mūsu vecmāmiņu paaudze 60. gados jau visu to ir darījusi – arī vārtījusies pa grīdu, aplējusies ar asinīm, visam tam gājusi cauri. Tā kā teātrī viss izdzēšas, jaunajiem ir ilūzija, ka viņi izdomā kaut ko jaunu.
Ļoti labi atceros, ka Oļģerts Kroders teica – ja sasniedz viņa gadus, skaidri redz, ka viss iet pa apli.
Teātra mākslā tā ir pilnīgi noteikti.
Vai varam cerēt tevi redzēt arī kā aktieri? Sākot jau no agrīnajām kinolomām, man šķiet, tu esi ļoti īpatnējs aktiera tipāžs, kāda Latvijas teātrī nav. Man patika.
Domāju, ka ar to būs švaki, jo es jau neesmu pašnāvnieks. Neiešu vairs konkurēt ar mūsu aktieru meistarības līmeni. Man jau arī patika, bet ar to vajag nodarboties katru dienu un nopietni. Manā gadījumā atgriezties aktiermākslā pēc gadiem – tā būtu pašdarbība.
Vai otrai atklāšanas izrādei – Melnajam gulbim – esi gatavs pateikt ievadvārdus vai tā arī balstās uz neatklājamu pārsteigumu?
Tur pilnīgi obligāti būs vismaz divi pārsteigumi. Nav noslēpums, ka izrādes pamatā ir Dostojevska Idiots. Es atkārtoju – uzskatu, kamēr karš nav beidzies, tikmēr krievu autorus mūsu teātrī iestudēsim tikai tad, ja mēs ar šīm izrādēm komentēsim karu un krievu atbildību.
Nevis Čehova Tēvoci Vaņu no viena gala līdz otram.
Jā, par "djadjām vaņām" mēs netaisīsim, kamēr karš nebūs beidzies. Līdz ar to izrāde būs par melno gulbi, kas te lidinās jau divus gadus. Tas visu laiku ir mūsu dzīves fons. To ignorēt būtu stulbi. Pārāk daudz ir visādu ilūziju, no kurām ir vēlams tikt vaļā. Es personīgi uzskatu, ka Dostojevskis ir modernā krievu fašisma ciltstēvs, un ar šo izrādi es gribu to pierādīt. Tas, ko runā Aleksandrs Dugins, kuru varam uzskatīt par krievu fašisma ideologu, – viņš faktiski runā tos pašus teikumus, ko Dostojevskis. Vēstījums ir identisks. Daļa Dostojevska mantojuma ir ignorēta. To būtu vērts tagad izvilkt gaismā. Pateicoties šiem diviem gadiem, ir lietas, uz kurām ir iespējams paskatīties ar lielāku objektivitāti. Agri vai vēlu mēs ķersimies klāt tēmai, kāpēc Latvijas mākslinieki un kultūras darbinieki pēdējos 120 gados ir bijuši tik kreisi un sarkani. Izņēmumu ir diezgan maz. Visa latviešu māksla kaut kādā ziņā ir bijusi komunistu "šaika". Lielākās vai mazākās dozās. Tas ir ļoti interesants temats, kāpēc latviešu māksla visos laikos ir tik kreisa. Es runāju gan par vizuālo mākslu, gan literatūru, gan teātri. Man nav skaidrs, kāpēc tas tiek ignorēts un kāpēc joprojām visiem šķiet, ka tas ir normāli.
19. martā pirmā pirmizrāde. Kāda tev ir sajūta – tu turpini vai sāc no jauna un pāršķir jaunu lapaspusi savā un JRT mūžā?
Kā mūsu grāmatā raksta Andris Keišs – mēs vienmēr tikai sākam. Bet tas, protams, nebūs teātris tukšā vietā. JRT ir un vienmēr būs JRT. Cilvēcīgi silts, bet intelektuāli neērts. Katrā ziņā tas būs teātris skatītājiem, kuriem nepatīk, ka viņu vietā domā kāds cits.