Aiga Leitholde. Labprāt klausos improvizēto mūziku, kad eju cauri pilsētai. Jūs pārstāvat Ņujorkas improvizētās mūzikas skatuvi, vai var sacīt, ka arī pilsēta ir jūsu iedvesmas avots?
Džo Moriss. Ņemot vērā, ka lielākā daļa mūziķu dzīvo pilsētā, varētu teikt, ka tā ir lielāks iedvesmas avots par mežu. Pilsētai ir svarīga loma improvizētās mūzikas vēsturē, šķiet, tagad mēs esam šo ideju pārauguši, un tomēr nevar noliegt, ka pilsētvidē ir liela enerģija. Ja tu saki, ka improvizētā mūzika komplimentē atrašanos pilsētā, es to ļoti labi saprotu.
Mēs varētu tupināt ar improvizētajā mūzikā svarīgiem jēdzieniem "mirklis" un "plūsma" – kā jūs tos izjūtat?
Mēs meklējam veidu, kā izteikt vārdos kaut ko tādu, ko mēģinām darīt spontāni. Vēlamies, lai mūzika kustas, bet tajā pašā laikā, lai kustība nenotiek acīmredzami ierastā veidā. Lai tas sanāktu, mums ir jābūt uzmanīgiem mirklī, jādomā par mazu laika nogriezni, lai varam radīt kaut ko lielāku. Jāpievērš vērība tam, kā tu klausies, kā vari iesaistīties un akceptēt to, ko citi piedāvā. Tas ir kaut kas līdzīgs dzīvai sarunai, kas turpinās arī klusumā. Un šajā procesā, neko neplānojot, radīt ko interesantu.
Jūs minējāt klausīšanās prasmi. Manuprāt, tā ir atslēgas vārds, lai sāktu izprast improvizēto mūziku. Uzmanīga klausīšanās ir pagrūta. Klausīties mūziku ar atkārtojumiem, kas nepieprasa tādu uzmanību, ir vieglāk.
Arī improvizētajā mūzikā ir atkārtojumi un struktūra. Atkārtoti klausoties, tu sāc saklausīt šos elementus un arī sarežģītās idejas. Mēs paši arī daudz atkārtojamies, veidojam mums zināmo jaunā versijā. Mēs zinām to, ko mēs zinām. Nevaram zināt visu. Tādēļ viens otrā ieklausāmies, atzinīgi novērtējot šīs zināšanas. Man patīk domāt par to, kā klausītāji uztver improvizēto mūziku. Man tas ir svarīgi. Neviens no mums uz skatuves nekāpj vienaldzīgs pret to, kā klausītāji mūs uztvers. Man mērķis ir radīt kaut ko tādu, kas ir saistošs, jo ietver daudz dažādas daļas un klausītājiem piedāvā jaunus virzienus, kurus tiem atklāt, izpētīt un radīt pašiem savu priekšstatu. Improvizētai mūzikai nav jābūt sarežģītai. Nekad neesmu vēlējies, lai manā priekšnesumā klātesošajiem būtu jādomā, ka viņiem viss ir jāzina. Arī mazi bērni var klausīties šādu mūziku, viņiem tā var patikt vai nepatikt. Šī procesa galvenais mērķis ir izveidot unikālu klausīšanās pieredzi jebkuram, kas tajā brīdī atrodas auditorijā. Tas vienmēr ir par auditoriju.
Dažreiz, īpaši runājot par masu auditoriju, šķiet, klausītāji nemaz nevēlas unikālu klausīšanās pieredzi, bet gan novērtējumu, ka ir sapratuši to, kas bija jāsaprot!
Taisnība, taču mākslas uzdevums ir izaicināt idejas. Bija laiks, kad aktuālā masu mūzika vēl bija plašai auditorijai grūti uztverama. Cilvēki iepazina tās modeli un sāka saprast, ko var sagaidīt no šādas mūzikas. Arī improvizētās mūzikas skatuvē ir šādi cilvēki, kuru klausīšanās prasme ir kā pēc grāmatas iemācīta. Kāds, kurš improvizēto mūziku dzirdēs pirmoreiz, var sacīt - izklausās pēc haosa. Haoss ir ļoti biežs salīdzinājums. Savukārt arī haosā var saklausīt atkārtojumu, līdzības, kad esi ar šo mūziku iepazinies. Vēlos aicināt cilvēkus pazemināt savus priekšstatus par to, kā tam būtu jāskan, un vienkārši saklausīt to, kā tas skan. Šī ir satikšanās ar abstrakciju, kas ir stāvoklis, kurā cilvēks kļūst par apzinātu un inteliģentu dzīvnieku. Mums citam citu ir jāizaicina godīgā un labsirdīgā veidā, lai mēs varētu turpināt augt kā cilvēki. Arī šis ir viens no mūsu trio mērķiem. Domāju, ka visiem māksliniekiem ir šāds mērķis, ja nu vienīgi viņi uz skatuves ir tikai naudas dēļ, bet tas nav mūsu gadījums.
Man patīk šī doma par abstrakciju!
Tā tas ir – mūzika pēc būtības ir abstrakta. Kad mēs spēlējam kopā, mēs radām formālus skaņu objektus. Cilvēkiem, kuriem patīk mūzika, patīk atpazīt šos objektus, un mēs mēģinām to vietā izveidot jaunus. Ja radio izdzirdam dziesmu, kas atšķiras, un mums tā patīk, mēs reizē arī mācāmies jaunu struktūru. Manuprāt, jaunas skaņu struktūras veidošana ir tas, ko mēs darām savā veidā.
Vai, jūsuprāt, improvizētā mūzika vairāk ir ķermeniska, nevis prāta pieredze?
Man šķiet, to nevar nodalīt. Nenoliedzami mēs varam kustināt cilvēkus ar ritmu, skaņu salikumiem. Tajā pašā laikā mēs varam prezentēt idejas, kurām nepieciešama loģiskā domāšana. Nedomāju, ka mēs ķermeni liekam pāri prātam. Savā mūzikā koncentrējamies uz ritmu, ja arī nav saklausāms nepārprotams ritms, tad tāds ir bijis mūsu lēmums, un arī šajā gadījumā auditorijā var redzēt cilvēkus kustamies līdzi uz priekšu un atpakaļ. Viņi jūt ritmu tajā, kā mēs cits ar citu mijiedarbojamies. Tā kā pats esmu mācībspēks studentiem, es par šīm tēmām varu runāt daudz. Mēģinu būt pēc iespējas konkrētāks, jo ir patīkami, kad cilvēki saprot, jo patiesībā viss ir saprotams. Man patīk dot cilvēkiem iespēju mūziku sadzirdēt, nedomājot, ka viņiem par to viss ir jāzina. Ja pēc tam cilvēks atgriežas sakot, man nepatika – mēs par to varam parunāt. Dažreiz dzirdu cilvēkus sakām - nekad iepriekš kaut ko tādu neesmu dzirdējis vai tas man lika just kaut ko - tas ir lieliski, man ļoti patīk kaut ko šādu dzirdēt!
Kā jūsu trio iepazinās?
Viljams un Hamids kopā spēlē gadiem ilgi. Hamidu pirmo reizi dzirdēju kopā ar grupu Čikāgā, savukārt par Viljamu zināju jau kopš septiņdesmitajiem. Laimīgā kārtā man bija iespēja ar viņiem abiem iepazīties un mēs tagad spēlējam kopā. Mums ir līdzīga pieeja improvizācijai, lai gan par to daudz nedomājam – mēs radām mūziku! Mēs dalām arī līdzīgas pieejas metodes un ietekmes, esam iedvesmoti no Āfrikas mūzikas, nevaru galvot, ka to dzirdēsiet arī Rīgā. Mēs interesējamies par tādiem cilvēkiem kā Džons Koltreins, Sesils Teilors, Ornets Kolmens un Dons Čerijs. Mūsu mūzikā var dzirdēt atsauces uz mūsu katra paša spēli. Katru reizi spēlējot, vēlamies nonākt vietā, kas būtu apbalvojoša, lai tur tālāk nogādātu klausītājus. Mūsu spēle ir spontāna, bet mēs viens par otru zinām daudz. Mēs esam uz sadarbību vērsti un brālīgi. Mūsu starpā valda liels respekts.
Kas ir labākais, ko pats nesen esat iemācījies?
Es to mācos atkal un atkal no jauna – man jāspēlē mūzika, lai saprastu, kā dzīvē lietas notiek, tas ir tikai normāli. Ir cilvēki, kuriem ir jādziedina slimi cilvēki. Ir cilvēki, kuriem jāglābj dzīvnieki vai jāpaēdina nabadzīgie. Ir cilvēki, kuriem jāceļ tilti. Man jāspēlē mūzika. Mūzika mēdz būt grūts darbs, kuru dažkārt nevēlos darīt. Tad man sev jāatgādina, ka mūzika ir arī tas, kas man liek justies labāk. Man bija draudzene, kura bija paralizēta. Viņa man jautāja – kas ir dzīve bez mūzikas? Šajā gadījumā domātu, kā var dzīvot bez iespējas kustēties? Viņu tas tobrīd neuztrauca. Viņai dzīve bija labāka, jo tajā bija mūzika. Un arī es to cenšos atcerēties, ka dzīve ir labāka ar mūziku.
Vairāk informācijas: www.skanumezs.lv