Turiet viņus haosā! – skaidrā latviešu valodā iesaucas vācu aktieris Ulrihs Matess savā Berlīnes teātra ģērbtuvē, atceroties Latvijas ziemu Dāvja Sīmaņa filmas Pelnu sanatorija uzņemšanas laukumā. Šis teikums gan netiek attiecināts uz darba atmosfēru, tas esot bijis jāsaka viņa atveidotajam vācu ārstam, kurš Pirmā pasaules kara laikā nonāk sanatorijā Kurzemē un sastopas tur ar sev svešu iracionālu pasauli. Kara aizbērtajā un nobloķētajā ārsta emocionālajā dzīvē satikšanās ar mežonīgu un visu pamestu zēnu atmodina cilvēcību.
Ulrihs Matess ir viens no izcilākajiem mūsdienu vācu aktieriem. Ārpus Vācijas pazīstams lielākoties no kinofilmām – Olivera Hiršbīgela Sakāvi/Der Untergang, kurā aktieris atveidoja Jozefu Gebelsu, un Folkera Šlēndorfa Devīto dienu zina daudzi. Vācijā Ulrihs Matess tiek ierindots arī nozīmīgāko teātra aktieru pirmajā piecniekā. Eiropas ietekmīgā teātra žurnāla Theater Heute kritiķu aptaujā Ulrihs Matess jaunajā tūkstošgadē divkārt ir ticis atzīts par Gada aktieri. 2008. gadā viņš saņēma Vācijas nacionālo teātra balvu Fausts par titullomas atveidojumu Berlīnes Vācu teātrī/Deutsches Theater izrādē Tēvocis Vaņa. Šis iestudējums ar fenomenāliem panākumiem tiek spēlēts joprojām – vakars allaž noslēdzas ar ilgām, teju bezgalīgām ovācijām, skatītāji pat ceļas kājās. Tas ir neparasti arī daudzko pieredzējušajos Vācijas teātros.
Mēs satiekamies ar Ulrihu Matesu Berlīnes Vācu teātrī. Plašajā aktiera ģērbtuvē atrodas arī gulta. Pirms gadiem aktieris bija smagi slims, taču viņam izdevies izveseļoties.
Kad Dāvis Sīmanis meklēja vācu aktieri galvenajai lomai savā filmā Pelnu sanatorija, viņa rīcībā bija tik niecīgs budžets, ka viņam bija tas jāmin, uzrunājot arī aktierus. Kas jūs šajā piedāvājumā ieinteresēja? Vācijā laikam, ja nav naudas, filmas nemaz netaisa?
Taisa gan. Esmu strādājis kopā ar studentiem, kuru budžets ir bijis vēl mazāks.
Tad tā vispār nebija tēma?
Kā tad! Protams, tā bija tēma.
Izstāstiet, kā viss attīstījās, no jūsu perspektīvas!
Izlasīju scenāriju, un man tas likās lielisks. Tad saņēmu ziņu, ka režisors un filmas producents grib atbraukt uz Berlīni. Toreiz domāju – cerams, ka es varēšu ar viņiem saprasties. Ja viņi ir jauki, tad ir labi. Saruna bija ļoti rosinoša. Tad Sīmanis sāka kaut ko runāt par naudu. Un es izdarīju kļūdu, pateicu: "Ak, es varu to vispār par velti darīt!" Tad iesaistījās mana aģente: "Paklausies, ko tu tur runā!" Taču viņi vienojās. Pašos pamatos tas tiešām tā ir, es ar šo profesiju nenodarbojos tāpēc, lai ar to pelnītu. Es to daru tāpēc, ka man tā šķiet lieliska profesija. Protams, kaut kādā brīdi – vajag tomēr nospraust robežas – pilnīgi par velti es to nedarīšu. Man taču arī ir jādzīvo, jāmaksā īre, un savu mašīnu es arī gribu paturēt.
Kas jūs ieinteresēja scenārijā?
Pirmās sajūtas bija tādas – paldies Dievam, ka tas viss nenotiek nacistu laikā, bet Pirmā pasaules kara laikā. Tas jau ir labi. Man bija bažas, ka mana loma būs sātanisks ārsts, ļaunais vācietis, taču tā nebija. Tas ir ārsts, kuru pašu karš ir traumējis, un tad viņš nonāk šajā sanatorijā, kurā ir vieni vienīgi traumēti cilvēki. Viņš nonāk saskarsmē ar pamestu bērnu, un viņam ir jātiek skaidrībā ar šo situāciju; tas izdodas tikai ar pūlēm. Scenārijā tas bija tik skaisti sabalansēts, un vienlaikus viss bija tik ārkārtīgi trausli. Atmosfēriski man tas šķita brīnišķīgi. Arī manā lomā bija tik daudz subtila, ko spēlēt. Es domāju – cik interesanti! Latviešu režisors, Dievs vien zina, kā viņš strādās, un tad vēl divas valodas – vācu un latviešu. Man mazliet bija jāmācās arī latviešu valoda.
Filmēšana – man tas tiešām ir jāpasaka – bija tīrā bauda. Brīnišķīga atmosfēra – ārkārtīgi koncentrēta, tomēr neuzvilkta. Ļoti labs operators – Andrejs Rudzāts. Vismaz tas, ko es redzēju no bildēm, man patika. Parasti es tās neskatos, jo tas man traucē darbā, taču te es mazliet apskatījos. Tad es domāju – o, cik skaisti patiesībā tas ir. Šos divus mēnešus jutos pilnīgi aplaimots.
Vispār, manuprāt, viņi tagad pārāk lēni strādā. Mazliet tempa!
Jūsu vēsti viņi izdzirdēs. Es ar jums vēlos runāt arī par teātri. Valstij ilgus gadus atrodoties aiz dzelzs priekškara, Latvijā teātra formas ar tādu īstu jaudu sāka attīstīties tikai pēdējos 20 gadus. Tādējādi daudzas parādības, kas Vācijā jau ir sevi izsmēlušas un nonākušas strupceļā, pie mums vēl aizvien tiek uzlūkotas ar cerībām kā jaunu ceļu iespējas. Piemēram, antipsiholoģiskais teātris. Vācijā kādu laiku cilvēka psiholoģiskā atklāsme uz skatuves tika nosodīta kā vecmodīgs, vakardienā iepalicis piegājiens. Vai jūs to bijāt pamanījis?
Protams, es to biju pamanījis. Taču ar nosodīšanu es sastapos pamatā kritiķu rakstos. Viņiem vienmēr ir pretenzija iet kopsolī ar laiku un pat aizsteigties tam priekšā. Savukārt skatītājam šādas pretenzijas nav vispār. Mani draugi, kuri strādā kino, uzsver, ka vairs negrib nākt uz teātri, jo visa tā antipsiholoģiskā padarīšana viņus neinteresē. To saka patiešām intelektuāļi, nevis 85 gadus veci laulātie pāri no pilsoniskajām aprindām, kas vēlas tādu pašu teātri kā pirms piecdesmit gadiem. Nē! Tie ir 35 gadus veci cilvēki, kuri citās mākslas nozarēs ir avangardā. Viņi saka – ko jūs īsti gribat teātrī? Runa taču ir par cilvēkiem. Kāpēc jūs saucat psiholoģisko teātri par vecmodīgu, un antipsiholoģiskais teātris nez kāpēc tiek uzskatīts par avangardu? Kāpēc? Teātra kritiķi – ne visi, bet liela daļa – nedaudz nicina psiholoģisko teātri. Man tā ir mīkla. Es šo karogu, par spīti visam, turu augstu, jo es tam ticu.
Manuprāt, mūsu pasaulē ir ļoti maz sastopama empātija – iejušanās otrā cilvēkā, līdzjūtība. Teātris ir brīnišķīgs medijs empātijas pārraidīšanai, tas konfrontē vienus cilvēkus ar citiem un ļauj citam citā iejusties. Tieši tāpēc es domāju, ka psiholoģiskais teātris nekad nemirs, cilvēki to gribēs skatīties arī turpmāk.
Par vienu no obligātām moderna teātra sastāvdaļām Latvijā joprojām tiek uzskatīta ironija. Ilgus gadus tā bija arī Vācijā, taču tagad aizvien biežāk ieskanas kritiskas balsis tieši no teātra praktiķiem ironijas sakarā. Ko jūs par to domājat?
Esmu liels ironijas draugs dzīvē, taču teātrī ironija man šķiet mānīšanās. Tā iet garām sarunas kodolam, pašai būtībai. Es to saistu arī ar teātra veidotāju milzīgo slinkumu. Jo parakstīties zem jūtām un domām, atzīties tajās ir daudz grūtāk. Vispirms vispār izpētīt, ko tas nozīmē – es tevi mīlu, es tevi ienīstu, man ir vara, es tevi nicinu, es tevi gribu iznīcināt! Man daudz interesantāk ir strādāt ar lielajām lugām, kuras nodarbojas ar visintensīvākajām cilvēka jūtām. Mēģināt tās sajust un spēlēt. Ironija nozīmē no jūtām izvairīties. Tā nozīmē apkārtceļu, kas ved garām jūtām un saka: "Ak, es jau patiesībā tā nemaz nedomāju."
Man daudz interesantāk ir pateikt: "Tieši tā es domāju! Es patiešām tā domāju." Publikas smiekli, kurus var izvilināt ar mazu, muļķīgu ironijas devu, man šķiet ārkārtīgi lēti. Paldies Dievam, Vācijā šai parādībai beidzot ir noriets, taču ilgu laiku, vēl pirms desmit gadiem, situācijas bez apstājas tika vienkārši pārstrādātas jokos. Publika tā nedaudz pasmējās, bet būtībā šādu teātra vakaru cilvēki jau pēc piecām minūtēm aizmirsa, jo tas vispār neko ar cilvēku neizdarīja. Tas nevienā virzienā nebija ekstrēms. Es domāju, ka cilvēki iet uz teātri, lai piedzīvotu ekstrēmas situācijas un jūtas. Mūsu ikdiena ir… ikdienišķa. Tā nav tik krāšņa un intensīva jau pēc definīcijas. Savukārt māksla – mūzika, teātris, filmas – piedāvā stāstus, kas izceļo no ikdienas laukā – ekstrēmās cilvēciskās situācijās. Tiklab laimīgās, eiforiskās, kā izmisušās. Varas izpausmēs, cīņā cilvēkam ar cilvēku, arī attiecībās. Un ironija šajā sakarā man šķiet vienkārši garlaicīga.
Ironijas norietam droši vien ir sakars arī ar aizvien pieaugošās pasaules sarežģītības apzināšanos. Tad ironizēšana kļūst par pārmēru sīku stāju, teātrim sarunājoties ar cilvēkiem. Cieņu izraisa mēģinājumi pasaulē notiekošo izprast, pat ja tas nav iespējams. Viena no interesantākajām Berlīnes Vācu teātra izrādēm ir Aveņu valstība. To ir izveidojis dokumentālā kino režisors Andress Feiels, kurš globālās banku krīzes apstākļos devās intervēt visaugstākā ešelona pārstāvjus – banku vadītājus, uzraudzības padomes priekšsēdētājus, menedžerus. Tā kā viņi piekrita sarunāties tikai bez kameras, režisors šo darbu – dokumentālu sarunu kolāžu – izveidoja teātrim. Šī izrāde ir gana šokējoša, jo tajā atklājas – turklāt tas nav izrādes veidotāja jau iepriekš konceptuāli noteikts –, ka neviens, stūrmaņus ieskaitot, pie labākās gribas nespēj ne pateikt, ne saprast, kurp viss virzās.
Es spēlēju tēlu, kurš visu šo baņķieru pasauli kritizē. Man ir milzīgs monologs, kas beidzas ar jautājumu – kāpēc neviens nesāk dumpoties, trakot. Un to es jautāju skatītājiem. Pēc visām tām banku ārprātībām, kas ir notikušas ar mums Eiropā un pasaulē, un tās es ar savu tekstu mēģinu pārraidīt, es beigās jautāju – kāpēc neviens nesadumpojas pret to visu. Šī izrāde atrodas pastāvīgā saspēlē ar publiku un iet tieši iekšā cilvēkos. Šī iedomātā ceturtā siena starp skatuvi un skatītāju zāli Aveņu valstībā ir pilnībā noārdīta nost. To es personīgi sajūtu kā kaut ko ļoti patīkamu – šo tiešo konfrontāciju ar publiku.
Es gribu iet cilvēkos iekšā. Ar savām emocijām, ar saviem priekšstatiem par to, ko tas nozīmē – būt cilvēkam. Es gribu tikt iekšā cilvēkiem sirdī un galvā, es gribu viņos kaut ko izraisīt.
Tagad gan šī ceturtā siena pastāvīgi tiek jaukta nost visos teātros. Starp citu, Alvim Hermanim vācu teātrī tik labi veicās arī tāpēc, ka viņš darīja pilnīgi pretējo. Viņš aiztaisīja šo ceturto sienu pilnībā ciet un būvēja pasauli, kas ir pilnībā atdalīta no publikas. Aktieri griež skatītājam muguru un veselu minūti kaut ko klusi un grūti sadzirdami runā. Tā ir tāda naturālisma forma, kas man ir interesanta. Tieši šodien, kad gan Vācijas augšzemē, gan lejzemē no mazām pilsētiņām līdz visdziļākajai provincei un galu galā vislielākajos pilsētu teātros – Berlīnē, Minhenē, Cīrihē – tiek darīts pilnīgi pretējais, Alvis Hermanis nolaiž iedomāto priekškaru, kas atdala skatītājus no skatuves, un rada totāli naturālistisku pasauli. Tas jau zināmā mērā atkal ir avangards.
Jūsu režisors Jirgens Gošs arī ilgus gadus nodarbojās ar avangarda formas meklējumiem, līdz, uzzinājis, ka ir nedziedināmi slims, savos pēdējos darbos Berlīnes Vācu teātrī – Tēvocī Vaņā un Kaijā – radikāli atgriezās tikai pie aktieriem. Šīs abas izrādes, kas jau tagad ir iegājušas XXI gadsimta pasaules teātra vēsturē, vēlreiz atklāja, ka uz skatuves, izņemot cilvēku, nekas daudz nav vajadzīgs.
Jā, tas patiesībā ir mans kredo. Ir taču zemes, kas galvu vien šūpo, skatoties uz vācu teātri. Es Londonā nejauši iepazinos ar Džeremiju Aironsu. Zināt viņu? Holivudas zvaigzne un lielisks britu aktieris. Es viņu uzrunāju kādā Londonas kafejnīcā. Skatos – sēž Džeremijs Aironss. Mēs ar viņu bijām strādājuši pie kinorežisora Folkera Šlēndorfa. "Ak!" viņš saka. "Ko jūs šobrīd darāt?" Es atbildu – daru to un to. "Ak!" viņš saka. "Esmu par to dzirdējis. Es savukārt strādāju ar Marselu Prustu." Vakarā viņam bija izrāde, kuru es noskatījos, pēc izrādes aizgāju pie viņa uz ģērbtuvi, un kādu stundu mēs dzērām šampanieti. Tas bija ļoti jautri, pievienojās arī viņa sieva. Tad viņš man saka: "Tagad beidzot izskaidrojiet man, kas ir vācu režijas teātris?" Viņš esot noskatījies kādas četras piecas izrādes un bijis apjucis. Teksti šajās izrādēs neesot pat īsti saprotami – un ne tāpēc, ka viņš ir brits un izrādes notiek vācu valodā.
Es viņam teicu – ziniet, britu teātris ir vērsts tikai uz aktieri un tikai uz valodu, un dažreiz man tas šķiet par daudz konvencionāli un garlaicīgi. Tā es viņam arī pateicu. Jo tur tiešām ir tā, ka viens pats aktieris stāv uz skatuves un runā. To be, or not to be, that is the question. Vācietim ilgstamībā patiešām kļūst garlaicīgi. Gribas tomēr, kaut līdzās šim labi runājošajam aktierim būtu arī domas, kaut kas vairāk nekā tikai teksta runāšana. Britu publikai ar to pietiek. Vācu teātris ir ticis tālāk, un, vai britu teātris tam klibos pakaļ, es nezinu.
Šovakar jūs spēlējat Frīdriha Dirrenmata Vecās dāmas vizītē. Šajā izrādē Veco dāmu spēlē piecas aktrises, arī pārējie izrādes tēli ir saskaldīti, kurpretim Alfrēds Ills, kuru spēlējat jūs, ir palicis neskarts. Kā jūs to izcīnījāt?
Ar revolveri! Nē, nē, tāda pašā sākumā bija izrādes koncepcija. Jaunais režisors interesējās par sievišķības principu, un caur šo dīvaino mākslīgumu, saskaldītu piecās figūrās, viņš vēlējās veidot konfrontāciju ar realitāti, ko iemieso upuris – vīrietis. Šos tēlus spēlē piecas aktrises vecumā no 30 līdz 58 gadiem un viens aktieris. Man tas šķita interesanti. Protams, to varēja risināt arī tā, ka būtu viena 70 gadu veca sieviete un viens 58 gadus vecs vīrietis. Jā, tagad es spēlēju tādā režijas teātrī, tomēr es to daru ļoti labprāt. Es nemaz negribu apgalvot, ka režijas teātris principā ir draņķis. Es tā galīgi neuzskatu. Ir izcili režijas teātra piemēri, kas ir pietuvojušies lugām daudz tuvāk nekā šķietami lugai uzticīgi režijas lasījumi, kuri nereti ir neprātā garlaicīgi un muļķīgi un kuriem ar lugu ir daudz mazāks sakars nekā koncentrētam, precīzam inscenējumam, kas ilgst tikai 45 minūtes.
Ja ir kvalitāte, tad ir kvalitāte. Es uzskatu vācu teātri par visinteresantāko pasaulē tieši sava daudzveidīguma dēļ.
Berliner Zeitung recenzijā rakstīja, ka patiesībā izrādei vajadzēja saukties nevis Vecās dāmas vizīte, bet Ulriha Matesa vizīte.
Un ko jūs domājāt, kad to lasījāt, – tas ir kompliments vai negatīva kritika?
Ulrihs Matess
Piedalās Berlīnes Vācu teātra izrādēs Aveņu valstība, Vecās dāmas vizīte un Tēvocis Vaņa
Repertuārs un biļetes: www.deutschestheater.de