Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +3 °C
Apmācies
Sestdiena, 28. decembris
Inga, Irvita, Ivita, Ingeborga

Valdis Jansons: Talants ir tikai sākums

Balss ir visas dzīves spogulis. Ja balss skan, skan arī pasaule tev apkārt – uzskata Itālijā dzīvojošais latviešu baritons Valdis Jansons. Dzimtajā Rīgā viņš ieradies dziedāt Džuzepes Verdi operā Trubadūrs

Studenta gados operteātris Rīgā man likās milzīgs un nesasniedzams. Kad pēc dažiem karjeras gadiem vairāk nekā 20 teātros Itālijā atgriezos Latvijā, mūsu Operu redzēju ļoti mājīgu, skaistu un lepnu. Tomēr nevienā citā teātrī es tik ļoti neuztraucos kā mūsu Operā. Dziedāt mājās ir milzīga atbildība un neaprakstāms prieks – atzīstas baritons Valdis Jansons, kura dzīve un karjera jau trīspadsmit gadu rit Itālijā. Opermākslinieku, kurš mūsu publikai ir pazīstams kā Enriko lomas atveidotājs operā Lučija di Lammermūra un kura sniegums nesen saviļņoja Latvijas Nacionālās operas un baleta sezonas atklāšanas galā koncerta klausītājus, Latvijas skatītājiem būs iespēja pirmo reizi dzirdēt grāfa di Lunas lomā Džuzepes Verdi operas Trubadūrs izrādē 25. septembrī. Solistu sastāvs būs izcils: ar pasaules operzvaigzni krievu mecosoprānu Oļesju Petrovu Azučenas lomā un publikas iemīļoto turku tenoru Muratu Karahanu Manriko lomā. Leonoras lomu atveidos Julianna Bavarska.

Uz Itāliju Valdis Jansons devās pēc Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas koledžas absolvēšanas. Profesionāla dziedātāja karjeru viņš sāka, vēl studēdams Parmas konservatorijā, 2004. gadā debitēja Mocarta operā Figaro kāzas. Izcīnījis uzvaras vairākos konkursos, dziedātājs ir uzstājies vairāk nekā 50 lomās Itālijas operteātros, kā arī Austrijā, Bulgārijā, Portugālē, Brazīlijā. Viņš koncertējis Pekinā, Londonā, Ņujorkā un Vašingtonā. Rīgā gan Valdis Jansons pirmoreiz uzstājās tikai 2012. gadā Enriko lomā Gaetāno Doniceti operā Lučija di Lammermūra. Mūsu Operas viesizrādēs Krievijas Lielajā teātrī tieši viņš Maskavas preses vērtējumā bija "trupas visspožākā rota" (laikraksts Vedomosti, 2013). Grāfa di Lunas lomu viņš ar panākumiem atveidojis Trubadūra iestudējumā Sankarlo teātrī Lisabonā.

Mūsu dziedātāji ar pasaules karjeru mēdz savas lomas vispirms izmēģināt dzimtajā teātrī. Kāpēc jūs uz tā skatuves ieraudzījām tik vēlu?

Protams, pēc dažiem desmitiem lomu man ļoti gribējās nodziedāt dzimtenē, tāpēc uzrakstīju teātrim un vaicāju par iespēju noklausīties. Man piedāvāja nodziedāt Enriko Lučijā. Tajā pašā laikā piedāvāja arī baritona partiju Orfa kantātes Carmina Burana izpildījumā Rīgas svētkos 2012. gada augustā Līvu laukumā kopā ar orķestri Rīga diriģenta Mārtiņa Ozoliņa vadībā tikai dažas dienas pirms debijas LNO.

Verdi ir jūsu komponists, un Trubadūrs – opera jūsu balsij un būtībai?

Manuprāt, tā ir sarežģītākā baritona loma no visām Verdi operām, kaut arī nav tā lielākā. Gadījās, ka grāfs di Luna bija mana pirmā lielā Verdi loma, pēc tam sekoja titulloma Rigoleto, Renato Masku ballē, Žermons Traviatā – tās man likās gandrīz vai vieglas. Di Lunas lomā debitēju Lisabonas Sankarlo teātrī 2013. gada aprīlī, un šai debijai ir īpaša nozīme manā karjerā, jo tā bija mana pirmā dramatiskā un lielā Verdi loma. Lielākā problēma tehniskajā ziņā ir parādīt liriskumu un sava veida maigumu ārijā, kas ir uzrakstīta ļoti augstā diapazonā. Dramatiski man gribētos parādīt di Lunu tā, lai publika varētu saprast un gandrīz just līdzi viņa darbībai – kaut arī negatīvai operas kontekstā. Gribētos parādīt, kāpēc viņš tā rīkojas un cik daudz viņš pats cieš no notiekošā.

Kā pats izjūtat grāfa di Lunas motivāciju atriebties, nogalināt?

Di Lunu tracina tas, ka viņš, izmisīgi cīnoties visiem spēkiem, nevar izcīnīt iespēju parādīties Leonorai pozitīvi. Šī iespēja viņam ir liegta, tāpēc atriebība ir vienīgais ceļš. Saprotu, kāpēc režisori bieži operas noslēgumā – arī Lisabonas iestudējumā – liek di Lunam izdarīt pašnāvību. Viņš paliek viens pats ar ciešanām, kuras vairs nespēj izturēt, jo nav vairs kam atriebties, nav ko mīlēt.

Itālija bija uzreiz viesmīlīga?

Pēc Mediņa Mūzikas koledžas pabeigšanas bija jālemj, kur turpināt studijas. Atbilde bija loģiska – operas saknes ir Itālijā, joprojām lielākā daļa operu, kas tiek iestudētas pasaulē, ir itāļu valodā. Kāds itāļu dziedātājs ieteica Parmas konservatoriju un pasniedzēju Lučetu Bici, kas kļuva par manu atbalsta punktu vokālajā ziņā līdz pat šodienai.

Sākumā gāja grūti. Varēju arī neaizbraukt, jo, kad ierados Itālijas vēstniecībā pēc vīzas, man pieprasīja dokumentus, kuri apliecinātu, ka man ir pietiekami daudz līdzekļu studijām Itālijā vismaz vienu gadu. Teicu, ka tādu dokumentu man nav un diez vai būs, bet man ir autobusa biļete vienā virzienā nākamajā dienā. Konsula atašejs nebija to gaidījis un teica: "Es tev nedrīkstētu izsniegt vīzu, bet es to daru. Lai veicas!" Nācās steidzīgi meklēt darbu, lai varētu iztikt un studēt. Mana pirmā darba pieredze bija piedalīšanās dokumentālās filmas tapšanā par Jūlija Cēzara nāvi. To uzņēma Discovery Channel, es atveidoju vienu no slepkavām. Skan iespaidīgi, bet īstenībā, atskanot signālam, mums bija vienkārši jāuzbrūk ar plastmasas nažiem Cēzara atveidotājam. Tie bija mani pirmie 20 eiro. Sekoja dažādi darbi. Piemēram, gids izstādē par Parmas vēsturi Otrā pasaules kara laikā: es, latvietis, stāstīju itāļiem par viņu vēsturi viņu valodā! Vai arī someljē vīnu izstādē. Bija jāstāsta apmeklētājiem, kādas īpašības piemīt dažādiem vīniem, kādas vīnogu šķirnes ir izmantotas. Viss būtu labi, ja vien es dzertu alkoholu. Tā kā es nedzeru un šos vīnus pat nebiju pagaršojis, nācās izdomāt visādus trikus. Labi iedarbojās, ja tad, kad kāds jautāja kaut ko specifisku par vīnu, es atbildēju: "Lūdzu, pagaršojiet un redzēsiet, ka vīns jums visu izstāstīs daudz labāk par mani." Cilvēki jutās gandarīti, jo es neapšaubīju viņu smalko gaumi, un neko man vairs nejautāja.

Itāļu temperaments un dzīves uztvere ļoti atšķiras no ziemeļnieciskās, latviskās?

Pirmajos mēnešos, kamēr vēl nepratu itāļu valodu, nevarēju saprast, kāpēc cilvēki visur strīdas. Izrādījās, tas vienkārši ir sarunas tonis – kad itālis kaut ko aizrautīgi stāsta, no malas šķiet, ka strīdas.

Debija operā un konkursi šī mākslas žanra dzimtenē bija satraucošs spēku pārbaudījums?

Konservatorijā 2004. gadā man paprasīja sagatavot Antonio lomu operā Figaro kāzas. Pirmajās divās nedēļās mēģinājumi notika konservatorijā, un es domāju, ka tās ir aktiermeistarības stundas, ka mēs gatavojam ainas no operas eksāmenam. Te pēkšņi mums paziņoja, ka ir jāsāk mēģināt teātrī, un tikai tad es sapratu, ka runa ir par īstu iestudējumu teātrī, ar kostīmiem un orķestri. Patīkams pārsteigums.

Kopš 2006. gada, kad sāku uzvarēt konkursos un mani sāka aicināt dažādos teātros, dziedāšana pamazām kļuva par manu vienīgo darbu. Bez konkursiem es nevarētu sākt karjeru, jo vajadzēja kaut kur parādīties un par sevi ieinteresēt. Tas ir smags un stresa pilns uzdevums, un tikai tie, kas tam ir izgājuši cauri, to var saprast. No malas viss liekas skaisti – iznāk cilvēks, kaut ko uzdzied ar smaidu, viegli un jauki, un visi ir priecīgi. Aiz tā ir smags darbs, nemitīga cīņa un disciplīna. Ar talantu nepietiek. Talants ir tikai sākums.

Kādas lomas dominē jūsu repertuārā?

Manā repertuārā ir 50 lomu. Gandrīz visas ir lielās lomas. Ir tādas, kuras man labi padodas un kurās mani aicina bieži, piemēram, Marsels Bohēmā un Eskamiljo Karmenā, un tādas, kuras es pats labprāt dziedātu vai katru dienu, – grāfs Figaro kāzās, Džanni Skiki un Billijs Bads. Tieši šī pēdējā opera (komponists Bendžamins Britens – I. L.) pašlaik man ir vismīļākā.

Ja jautātu par sapņu operu?

Nepārprotami titulloma Verdi operā Simons Bokanegra. Mani saista viņa cēlums, spēks un varenība, kā arī Verdi mūzikas maģija. Tuvākajā nākotnē ceru debitēt Oņegina lomā. Paredzēta debija Rodrigo lomā operā Dons Karloss Lietuvas Nacionālajā operā un daudz kas cits. Esmu diezgan māņticīgs, tāpēc ļoti nelabprāt runāju par lomām, pirms esmu tās nodziedājis.

Kur redzat opermākslinieka darba jēgu un mērķi?

Bieži klausoties savus kolēģus teātros, esmu sapratis, ka visam pamatā ir absolūti banāla patiesība. Kāpēc cilvēki iet uz teātri? Lai izjustu emocijas. Tāpēc es daudz augstāk vērtēju varbūt ne tehniski perfektu sniegumu, bet tādu, kas man liek izjust emocijas, liek pārdomāt, sapņot. Protams, jo labāka ir tehniskā sagatavotība, jo labāk dziedātājs spēj atklāt komponista nodomu. Mūzikā bieži gadās kā dzīvē – ir, kā gribas nodziedāt, un ir, kā vajag dziedāt. Dzīvē gandrīz vienmēr tas, ko mēs gribam, nav tas, kas mums ir vajadzīgs.

Ko uzskatāt par savu līdz šim lielāko profesionālo veiksmi?

Vienu no lielākajiem gandarījumiem profesionālajā dzīvē man sniegusi sadarbība ar manu jaunības elku itāļu baritonu Rolando Panerai. Pirmais operas CD, kuru man izdevās nokopēt 90. gados, bija operas Lučija di Lammermūra ieraksts ar Mariju Kallasu, Džuzepi di Stefano un Rolando Panerai. Es iemīlējos viņa balsī un dziedāšanas stilā. Liktenis bija lēmis, ka viņš atnāca uz izrādi, kurā notika mana debija Džanni Skiki lomā, sirsnīgi uzslavēja un iedvesmoja. Jāatceras, ka Panerai ir viens no spilgtākajiem šīs lomas atveidotājiem vēsturē, ja ne pats spilgtākais. Pēc gada satikāmies uz skatuves. Joprojām nespēju noticēt, ka biju kļuvis par sava elka kolēģi.

Cita spilgta pieredze ir ķīniešu opermūzikas pasaules atklāšana. Es esmu viens no pirmajiem Rietumu dziedātājiem, kurš Ķīnā dziedājis ķīniešu operu ķīniešu valodā. Tā bija 30. gados komponētā opera Gaišmatainā meitene. Es atveidoju galvenās varones tēvu. Fonētiski tas bija smags darbs, jo bija jāatrod intonācija katrai skaņai, nemaz nerunājot par tekstu, jo, ja nezini, par ko dziedi, nezini precīzi katru vārdu, nav vērts dziedāt vispār. Lepojos, ka cilvēki pēc koncerta bija pārliecināti, ka es bez problēmām runāju ķīniešu valodā, jo "citādi tā nevarētu nodziedāt".

Jūsu sieva ir dziedātāja. Apprecējāties ar soprānu, jo opera ir arī pati dzīve?

Es vienmēr saku: "Nevar dzīvot ar dziedātāju un nevar dzīvot ar nedziedātāju." Tāpēc izvēlējos pirmo. Tiem, kas operdziedāšanu nav izbaudījuši uz savas ādas, ir grūti saprast, ka mūsu darbs gandrīz vienmēr ir arī mūsu dzīve. Tas nav tā, kā aizslēgt veikalu septiņos vakarā un atslēgties no darba. Mēs domājam par emocijām, par pamatojumu varoņu darbībai un vārdiem, par balss krāsām un to nozīmēm.

Mēs iepazināmies 2007. gadā Modēnas teātri, kas nu jau ir nosaukts Lučāno Pavaroti vārdā. Taču tikai 2010. gadā sākās mūsu stāsts – Džanni Skiki uzveduma laikā. Kopā ar Paolu nolēmām apmesties Dženovā, tā ir ļoti skaista pilsēta pie jūras. Turklāt mēs diezgan daudz strādājam Dženovas teātrī. Tas ir viens no lielākajiem Eiropā, tajā ir 2005 vietas. Vajadzēja izvēlēties vietu, kur mainīt čemodānus, jo pēdējos gados mājās Parmā izdevās pabūt tikai vienu vai divus mēnešus gadā un arī tad – strādājot teātrī.

Kurp ved ilgas ārpus mūzikas?

Stresa pilnie pēdējie karjeras gadi mani motivē mācīties vēl vairāk. Esmu sapratis, ka tā dzīve, kuru es gribēju, – ceļošana, jauni cilvēki, jaunas izrādes – laikam nav tas, kas man ir vajadzīgs. Gribas apstāties, atgriezties pie lietām, kuras mīlu. Arī pie aikido, ar kuru vairs neizdodas nodarboties ceļošanas dēļ, jo mans skolotājs dzīvo Parmā. Aikido man noder arī dziedāšanā – palīdz saglabāt aukstu prātu ekstrēmās situācijās, pieņemt lēmumus milisekundes laikā, lai pēc tam pārietu domā un rīcībā. Operās ar cīņu ainām – Karmenā, Billijā Badā, Bohēmā – noderēja mani aikido kūleņi, kas piešķir izrādei dinamiku un izjauc stereotipu par dziedātājiem. Gribas elementāras lietas – kaķi un puķes mājās, pamosties un redzēt tos pašus griestus. Tieši tāpēc tagad esmu nolēmis pavadīt vairākus mēnešus Polijā, kur man būs iespēja debitēt daudzās lomās, kuras mani interesē, un, kas zina, varbūt arī Karola Šimanovska brīnišķīgās operas Karalis Rodžers galvenā varoņa tēlā.

Trubadūrs
LNO 25.IX plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 5–33 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Mūžībā devies mākslinieks Eižens Valpēters

Ziemassvētku laikā 23. decembrī mūžībā devies mākslinieks nonkonformists, grāmatas Nenocenzētie. Alternatīvā kultūra Latvijā. XX gs. 60-tie un 70-tie gadi (2010) sastādītājs Eižens Valpēters (1943–20...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja