Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā +1 °C
Daļēji saulains
Sestdiena, 21. decembris
Saulcerīte, Tomass, Toms

Vārdene - skan kā dzimtene. Intervija ar Janīnu Kursīti

Latvieti, kas klusi un spītīgi turas pie savām tradīcijām un vienlaikus vieglprātīgi ļaujas visam jaunajam, atklāj Janīnas Kursītes-Pakules jaunākā grāmata Virtuves vārdene.

Tautas valodā runājot, literatūrzinātniece, profesore un politiķe Janīna Kursīte-Pakule ir kā uz izķeršanu. Saskaņot intervijas laiku sarežģīti – te viņa atrodas Saeimas plenārsēdē vai kādā komisijas sanāksmē, te jau pie Daugmales pilskalna, kopā ar vietējiem un saviem studentiem pildot simbolisku akmens ieģērbšanas rituālu, un pēc tam steigšus uz Amatu – rakstnieces Melānijas Vanagas memoriālo muzeju. Jābrīnās, pa kuru laiku vēl top grāmatas! Nupat iznākusi viņas apjomīgā Virtuves vārdene – trešā grāmata vārdeņu sērijā, ko autore iesāka ar Neakadēmiskās latviešu valodas vārdnīcu jeb Novadu vārdeni un Tautlietu vārdeni. «Kāpēc folklora, kāpēc valoda pēdējos gados mani nodarbinājusi visvairāk?» viņa jautā. «Varbūt tāpēc, ka tajā redzu ieliktu lielāko mūsu tautas vērtību un bagātību. Bet bagātība ik pa laikam jāpārvēdina – kā pūrs, lai nesapelētu.» Ar ekspedīcijās pierakstītiem stāstiem par ēdieniem un receptēm, «garšīgām» lappusēm par ēdieniem literatūrā un piemēriem folklorā Janīna Kursīte-Pakule centusies padziļināt latviešu virtuves kontūras.

L. K. Vārdenes ir kļuvušas gluži vai par jūsu «firmas zīmi». Kamdēļ izraudzījāties tieši šādu formu, lai fiksētu izpētīto?

J. K. Man ļoti patīk vārdnīcas. Visdažādākās. Vārdnīcas un, jāatzīst, arī detektīvklasika – Konans Doils, Čestertons, Kristi – ir tas, ko mājās pārlasu un izbaudu regulāri, līdz ar klasisko mūziku. Ierosme brīvāka tipa vārdnīcām nāca no mana kādreizējā disertācijas vadītāja, antīkās kultūras un dzejas zinātnes speciālista Mihaila Gasparova, maskavieša. Viņš – pēc paskata sausiņš kas sausiņš – pēc aizraušanās ar matemātiskās statistikas metožu lietojumu dzejas pētniecībā bija nonācis līdz jaunai brīvības pakāpei un 2000. gadā publicēja grāmatu Pieraksti un izraksti. Grāmatā bija vārdnīcām ierastie šķirkļi, bet bez skaidrojumiem – tikai ar kādiem neparastiem piemēriem, kas kaut kur saklausīti vai izlasīti. Šķirklim «Eross» pievienots piemērs, ka japāņu teātrī tie, kas tēlo iemīlējušos, kaisles augstākajā brīdī piespiežas viens otram ar muguru. Saasina uzmanību, vai ne? Un galvenais – paliek prātā daudz spēcīgāk nekā sausa definīcija. Gandrīz neskaidrojamo šķirkli «mūžība» Gasparova grāmatā izsaka austrumu vēlējums, proti, ja tu vēlies būt laimīgs uz stundu – piedzeries, ja uz mēnesi – apprecies, ja uz gadu – iegādājies mīļāko, ja uz visu dzīvi – esi vesels, ja uz visu mūžību – nomirsti!

Tā kā pēc pamatprofesijas esmu literatūrzinātniece, 2002. gadā sarakstīju Dzejas vārdnīcu – toreiz vēl ar visiem pasausiem skaidrojumiem, kurus mēģināju «atšķaidīt» ar iespējami piesaistošiem piemēriem. Nākamais solis bija daudzajās ekspedīcijās saklausītie mutes vārdi, kas varēja būt arī izsmalcināti lamuvārdi, bet visbiežāk tomēr šodien piemirsti vai apzināti izmesti no literārās valodas. Tā kā neesmu studējusi latviešu filoloģiju, kur nu speciāli valodniecību, neiedrošinājos rakstīt Novadu vārdu vārdnīcu, bet vārdu krājums un interese bija. Izdomāju savu apzīmējumu žanram, kādā gribu vārdus pasniegt, – vārdene. Sākumā valodnieki teica, ka ar šādu izskaņu vārds ir nozīmi pazeminošs – cūcene, skārdene, ielene. Mēģināju cīkstēties pretī, ka ir taču avene, zemene un galu galā – dzimtene.  Tā radās šis starpžanrs – vārdi gan tiek skaidroti, bet skaidrojumam pievienoju daudz ilustrējošu piemēru, kas tiek izkārtoti tā, lai veidotos sakarīgs mini pastāstiņš. Virtuves vārdenes atklāšanā pienāca kāds sirdsgudrs, inteliģents vīrietis un teica, ka viņš esot vienkāršs mehāniķis, bet viņam esot visas manas vārdenes un katrai no tām savi paša papildinājumi klāt. Kas var būt autoram vēl saldāks kā šādi papildinājumi, kad parauj maisam galu vaļā, un – aiziet! Jānis Torgāns pirms pāris gadiem palūdza atļauju izmantot nosaukumu un izdeva savu Mūzikas terminu vārdenīti. Datorspeciālists no Austrālijas Arnis Gross piedāvāja atrast 365 spilgtus vārdus ar tādiem pašiem spilgtiem skaidrojumiem iPhone un iPod  katras dienas vārdenītei.

L. K. Ja jums būtu burvju nūjiņa, ar kuras mājienu būtu iespējams atgriezt apritē tikai trīs latviešu valodas senvārdus, kurus izvēlētos?

J. K. Ilfa un Petrova romāna Divpadsmit krēsli varone Elločka Ļudojedka varēja visu savu pasauli izteikt ar 30 vārdiem. Ar trim diez vai arī Elločka varētu iztikt. Nu pavisam nosacīti – es paņemtu vārdu «kamara», kas apzīmē gan cūkgaļas biezo ādu, gan cieto virskārtiņu maizei, sieram, sērsnai un citam. Valodnieks Konstantīns Karulis rakstīja, ka vārds «kamara» gadu tūkstošos ir saglabājis formu, kas tuva hetu un senirāņu valodām.

Otrs vārds varētu būt «draugs», kas senāk apzīmēja jebkuru otru – citu, ne sevi pašu. Šis «otrais» varēja būt tiklab naidīgs, kā labvēlīgs, bet visbiežāk tas bija vienkārši «cits», ko var sastapt tādā nozīmē arī tautasdziesmās: «Ko būs man nu darīt,/ Draugs paņēma līgaviņu!»  

Trešais vārds – «labs». Arī tam senāk bija cita, daudz dziļāka nozīmes apakškārta. Skaniski radniecīgais «labh» sanskritā nozīmē iegūt, sadabūt. Lietuviski «lobus» – turīgs, bagāts. Liekas dīvaini, vai tad latviešiem tautasdziesmās daudzinātie labieši būs bijuši tie, kas visu sev sagrābj? Bet tur tā lieta, ka senāk labieši bija visdrosmīgākie un visveiklākie – tādi, kas, karā, sirojumos dodoties, pārnesa mājās bagātīgāko laupījumu. Ar laiku vārds no laupījuma daļas apzīmējuma pārtapa par vērtības apzīmējumu.

L. K. Vai ir iespējams kādreiz ikdienā lietotajai valodai notraukt putekļus, vai tomēr katram laikam ir savas leksiskās izteiksmes īpatnības?

J. K. Tālajā 1856. gadā Nīcas un Bārtas mācītājs Braže ne bez sarkasma rakstīja, ka latvietim nav nekādas nacionālās pagātnes, tāpēc tas necer uz nacionālu nākotni. Citi tautiskās atmodas vīri tā nedomāja un vairākos paņēmienos radīja latviešu jaunvalodu, kādu mēs lietojam šobaltdien. Latvieši galvenokārt bija nodarbojušies ar zemkopību, bet XIX gadsimtā vajadzēja atrast vai aizgūt vārdus jaunām dzīves reālijām. Piemēram, Alunāns izgudroja vārdu «veikals» – no darbības vārda «veikt». Ne vienmēr vārdi ieviesās. Vārdu «vaina» Kronvalds piedāvāja aizstāt ar «dzemdeklis». Garām! Kronvalds tūlīt pat piedāvāja citu – «cēlonis» –, un vārds aizgāja tautās. Mūsdienās ir daudz jaunu reāliju, kas saistās ar modernajām tehnoloģijām, un ir vienkāršāk paņemt no angļu valodas, piekarot vārdiem tikai latviskās galotnes. Var patikt, var nepatikt cietnis cietā diska vai tvarts kompaktiska apzīmēšanai, bet tādi vārdi ir piedāvāti. Putekļus der slaucīt – zem tiem var atrast ja ne pilnus vārdus jaunām vajadzībām, tad vārdu saknes, no kurām var izveidot jaunvārdus.

L. K. Salīdzinot ar iepriekšējām «māsām», Virtuves vārdene ir divtik kupla – teju 1000 lappušu. Pieļauju, ka tik un tā daudz kas palicis aiz borta…

J. K. Tā arī ir. Virtuves lietas nevar satilpināt ne 1000, ne 5000 lappusēs. Man svarīgi bija izveidot enciklopēdiska rakstura latviešu virtuves pamatu. Jau pēc vārdenes pabeigšanas biju pie Anglijas latviešiem, sastapos ar 1920. gadā dzimušo Līviju Krievu – bijušo kaucmindieti. Viņa saistoši stāstīja par bijušo Kaucmindes Mājturības institūtu – pedagogiem, studējošajiem, par to, ka mācīja ne tikai ēdienu gatavošanu, bet nopietni arī latviešu valodu, literatūru, vācu valodu, psiholoģiju, pedagoģiju, ētiku, krāsu mācību, mājturības ķīmiju, dārzkopību un putnkopību, dziedāšanu, zīmēšanu, fizisko audzināšanu un vēl citu. Mūsu XX gadsimta ēdienu kultūra, galda klāšanas kultūra un kulināriskā domāšana lielā mērā ir Kaucmindes gara ietekmēta un veidota. Turpat Anglijā, Līdsā, no pavārgrāmatas, kas rakstīta ar roku, – luterāņu mācītājas Gitas Putzes mantojums no mammas – pārrakstīju nacionālās kūkas recepti. To pagatavo, izrullētai rauga mīklai liekot pa diagonāli vienu strīpu brūkleņu ievārījuma, otru biezpiena – sarkanbaltā simbolika. Tie ir tikai daži piemēri no daudziem, kas palikuši ārpus vārdenes.

L. K. Vai guvāt kādas līdz šim neapjaustas atziņas par latviešu virtuvi?

J. K. Pirms vārdenes bija priekšstats, ka latviešu virtuves pamatu pamats tomēr ir baltvācu virtuve. Pēc uzrakstīšanas sapratu, ka latviešu pilsoniskajā virtuvē, vismaz tās aizsākumos, patiešām ir stipra baltvācu ietekme, tajā pašā laikā reģionālā virtuve mums ir samērā patstāvīga, bagātīga un mūsdienās ļoti labi gan pašiem, gan uz ārpusi atjaunojama un rādāma. Sev un varbūt vēl kādam par mierinājumu izgāju pāris soļu ietekmju meklēšanā tālāk – latvieši tādu vai citu ēdienu aizguvuši no vāciešiem, vācieši to pašu ēdienu paņēmuši no frančiem, franči no itāļiem, itāļi no grieķiem. Bieži pirmavotu ir grūti vai pat neiespējami atrast. Ir tāda lieta kā kopmanta – ja tā ir laba, tā ļoti ātri izplūst uz visām pusēm, pa ceļam pārveidojoties atbilstoši katras tautas gaumei un vajadzībām, un iespējām.

Tradicionāli latviešu virtuves produktu aptvere sākas no rupjmaizes, gaļas, galvenokārt no cūkgaļas, zivīm, pākšaugiem, kaņepēm un beidzas ar piena produktiem un medu. Maz garšvielu. Iecienīts ēdiena pagatavošanas veids ir putras. Mūsu virtuve ir diezgan konservatīva, tāpat kā latvietis pats, tāpat kā latvieša sekošana tradīcijām kā tādām arī citās dzīves jomās.

L. K. Vai tas, kā un ko mūsu senči ēduši, katrā novadā atšķiras?

J. K. Jā un nē. Kurzemē, Vidzemē, Zemgalē agrāk iecienīta bija skābputra, tā atšķīrās pagatavošanas niansēs. Latgalē tādu nepazina – karstā laikā ēda raugeņu, ko vārīja no ieskābinātiem rudzu miltiem, speķa ar sīpoliem un pupām. Par samērā daudziem ēdieniem var teikt, ka pamatdoma bija līdzīga, varēja atšķirties konkrētais izpildījums un ēdiena nosaukums.

L. K. Kādus ēdienus vai produktus varētu uzskatīt par vietējo delikatesi?

J. K. Laikam ejot, tas stipri mainījies. Kādreiz kā liels, pat izsmalcināts gardums tika uzskatīti rijā cepti kāļi. Šodien nav ne riju, ne rijas krāsns, un mēs pat nevaram pateikt, kā garšo krāsnī cepti kāļi. Arī pati ēdienu garšas izjūta ir mainījusies. Par gardumiem uzskatīja svētku ēdienus, ko ikdienā neēda: Ziemassvētkos asinsdesu, Jāņos sieru, medalu. Jaunākos laikos lasi, nēģus, bubertu un smalkmaizītes. Parasti par iecienītiem ēdieniem, ko var pagatavot no Latvijā iegūstamiem produktiem, runā kā par gardumiem. Delikatese – tas, ko dabū no tālienes. Vienos laikos tie bijuši apelsīni vai banāni, citos kaut kas cits. Izsūtījumā vai bada laikos par kārumu var kļūt visvienkāršākās rupjmaizes gabaliņš.

L. K. Kas pirmais nāk prātā, atceroties savas mātes vai vecāsmātes virtuvi?

J. K. Vārīti kartupeļi ar linsēklu eļļu. Ceptas upes vai ezera zivis, no pašas bērnības – zuši, kas toreiz vēl mājoja Dubnas upē. Vārītas pupas, piedzerot pienu. Ziemassvētkos – asinsdesas, vārītas cūku ausis un cūku kājiņas, galerts no tām. Mamma vārīja ļoti garšīgus garenus, savītus cepumus, ko sauc par žagariņiem. Mutē kusa, cik gardi bija! No vecmammas stāstītā – sutnes, tāds graudaugu ēdiens, ķīselis, kas nebija vis saldais, bet skābais ēdiens, gatavots no ieskābinātiem auzu miltiem. To skābo ķīseli vecmamma arī gatavoja un cienāja mūs, bet tas diezko negaršoja, salīdzinot ar tā saldo brāli. Vecmamma turēja bites, vienmēr bija garšīgs medus, ko likām uz pašceptas rupjmaizes. Labi izžāvēts speķis.  Dažādas piena viras. Putraimu biezputra ar saceptiem speķa gabaliņiem, ko sauca par cenčiem, dobītē vidū.

L. K. Atgādiniet – kāpēc galvenais Jāņu ēdiens un dzēriens jau no seniem laikiem ir siers un alus?

J. K. Cūkgaļas, ne citas gaļas vēl īsti nevar dabūt tajā laikā, jo ledusskapju jau nebija. Cūkas pārsvarā kāva vēlu rudenī vai ziemā, lai gaļu varētu labāk saglabāt. Jāņos labi, ja žāvēta speķa vidriecis jeb viducis, reti kad kas vairāk no gaļas. Rudens raža arī vēl Jāņos nebūt nebija iegūstama. Kas atlika? Piena produkts siers, sviests, ko uzziest uz maizes. Alus, pagatavots no pērnā gada miežiem un apīņiem. Jāņi ēdienu ziņā nebija ar plašu izvēli, kā tas bija Ziemassvētkos.

L. K. Esat mēģinājusi skaitīt jāņusiera veidus?

J. K. Nē, un tas nav izdarāms. Cik saimnieču, tik jāņusieru. Trimdā, cik zinu, šur tur bijis iecienīts jāņusiers ar medu.

L. K. Kā vispār borščam, soļankai, šašlikam un citiem sveštautu ēdieniem tik viegli savulaik izdevies iekarot mūsu virtuvi? Šodien jau arī notiek tas pats.

J. K. Latviešiem dīvainā salikumā ir, no vienas puses, spītīga, klusa turēšanās pie tradīcijām, milzīgs konservatīvisms, bet, no otras puses, vieglprātīga paļāvība visam jaunajam. Tāpat kā ar baltvācu ēdieniem – latvieši arī citzemju ēdienus nemanāmā kārtā pielāgojuši savai gaumei.

L. K. Kas Jāņos noteikti atrodams jūsu galdā un kādas rituālus cenšaties vienmēr izpildīt?

J. K. Noteikti – nekas, jo man patīk iedvesmas moments. Varbūt tomēr jāņusiers gan. Pārējais – atkarībā no apstākļiem un noskaņojuma.

L. K. Kur šogad būs jūsu svētku vieta?

J. K. Zemgalē.

L. K. Vai ir padomā arī nākamā vārdene?

J. K. Vēl ne. Bet negribas noslēgt sarunu ar nē, tāpēc saku – varbūt.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja