Videotehnika ir transportlīdzeklis. Intervija ar Indriķi Ģelzi

jūnijam.Šķiet, videoinstalācija Aklās skaņas ir jūsu pirmais skaņas un attēla attiecību pētījums. Vai skaņas piesaiste paģērē īpašu pārorientēšanos?Šis bija pirmais darbs, kurā tika iesaistīta skaņa kā parādība. Īpašas pārorientēšanās nebija - tā vienkārši notika. To sajustu, ja kāda iemesla dēļ man būtu jāatspoguļo šī darba ideja, piemēram, gleznošanas tehnikā. Piesaistot jaunu lielumu - šajā gadījumā skaņu -, ir tikai interesantāk, atklājas jauna pasaule.Jūsu darbi kopumā demonstrē pastiprinātu interesi par cilvēka uztveres psihofizioloģiskajām īpatnībām.Tā varētu teikt. Savos darbos cenšos izprast cilvēka uztveres, stāvokļa īpatnības, kas attiecas uz mums visiem. Mani interesē atrast citu pieņēmuma veidu pašsaprotamajai apkārtnes un sevis uztverei vai apkārtnes un cilvēka mijiedarbībai. Piemēram, vienas un tās pašas durvis uzlūkoju ar kreiso un ar labo aci. Divas atsevišķas durvis, pa kurām es izeju. Īstas skaidrības nav.Īsfilmu un video festivālā Zootropio Portugālē ļoti atzinīgi tika novērtēts jūsu videodarbs Changeover, bet kādi ir jūsu personīgie kritēriji, kas izšķir idejas pārtapšanu pabeigtā mākslas darbā?Ir divi veidi, kā es nonāku pie darba idejas, - vai nu ideja ir darba iegansts, vai arī ienāk prātā kāda vizuāla vīzija. Abos gadījumos notiek iedziļināšanās tēmā garos pierakstos - paiet labs laika sprīdis, kamēr tieku līdz darba filmēšanai. Līdz pareizajam lēmumam vienmēr nonāku caur lielām šaubām - galvenais ir sekot paša intuīcijai.Jūsu izvēle darboties mediju mākslā ir XXI gadsimta likumsakarība?Sevi gan par mediju mākslinieku neuzskatu, šaubos arī par videomākslinieka statusu. Videotehnika ir transportlīdzeklis darbam ceļā pie skatītāja. «Īstā» māksla ir tur, kur esmu radījis apstākļus, darbību vai objektu videodarbam. Šī laika priekšrocība ir tehnikas izvēle, kas ļauj videodarbam radītos apstākļus dokumentēt aizvien kvalitatīvāk.