Vilnis Vējš: Nealkstu dot padomus

Ironiski nopietns, vērtējošs, asprātīgs autors, kurš prot pārtulkot vizuālo iespaidu literārā tekstā. Viņš mākslas darbu vienmēr aplūko kā daļu no dzīves procesiem un sevi – kā svarīgu darbojošos personu ikvienā savā tekstā – ar šādu žūrijas formulējumu vizuālās mākslas kritiķis Vilnis Vējš 11. janvārī Jaunajā Rīgas teātrī ceremonijā NN nakts saņēma pirmo Normunda Naumaņa vārdā nosaukto Gada balvu mākslas kritikā. No uzšķērstā krēsla Divpadsmit krēslu dekorācijās izvēlās arī maks ar 1000 eiro biezu stipendiju. Viļņa Vēja raksti lasāmi KDi, portālā arterritory.com, vizuālās mākslas žurnālā Studija u. c.

Ko šī balva ir mainījusi tavā dzīvē?

Skaļi skan. Pagaidām – neko. Mainījusi to, ka pēdējās divas nedēļas bija diskusijas un dažas intervijas un visiem bija jāstāsta, kas ir kritika.

Visbiežāk šādās intervijās kritiķi katrs savas gaumes un pašapziņas robežās dabū stāstīt, ka nav vis dzīves un cilvēku nīdējs ar bereti un garu sarkanu šalli vai – tārps, kurš sagrauž zaļo mākslas koku. Kāpēc, tavuprāt, šis vulgārais stereotips ir tik dzīvotspējīgs kopš Senās Grieķijas laikiem, kad kritika radās?

Mans būs vulgāri psihoanalītiskais skaidrojums. Domāju, ka tas atspoguļo to, kas notiek cilvēkā, kad viņš satiekas ar mākslu. Ir grūti mākslu uztvert kā savu, jo tā ir sveša – tā ir otra cilvēka izpausme. Pieņemt, akceptēt, iemīlēt vai nīst – tā ir lieta, kas ir jādara katram pašam. Man arī bieži tā ir, ka labas izstādes – īpaši jauni, progresīvi, neredzēti darbi (kas patiesībā ir tas vērtīgākais), par kuriem nevar saprast, kas tas īsti ir, – pirmajā brīdī izraisa it kā pretestību, kas ir jāpārvar. Līdz ar to, es domāju, kritiķa un mākslinieka attiecībās normāls skatītājs projicē pats savu vēlēšanos vai nevēlēšanos saprast.

Kas attiecas uz funkcionālo sfēru – piemēram, kādi ir kritiķa pienākumi. Man tūlīt jājautā, kas tos pienākumus nosaka. Kādi brīvā presē var būt autora pienākumi? Uzrakstīt tā, lai patīk darba devējiem. Varbūt tas skan ļoti vulgāri. Ne par ko citu nevajadzētu būt daļas. Padomju laikā bija sava subordinētā sistēma, viss bija sadalīts pa kastām. Bija Mākslinieku savienība un citas savienības. Jautājumi, par ko rakstīs un kuram kādu nopelniem bagāto dos, tika burtiski lemti partijas birojos. Pietiek palasīt Jāņa Škapara memuārus, lai zaudētu ilūziju. Literatūra un Māksla piederēja radošajām savienībām. Tur ir epizodes, kur mākslinieks ar nopelniem nāk redakcijā un ceļ traci, kāpēc kritiķis par viņu ir atļāvies tā rakstīt. Uzdevumus visiem centralizēti deva represīvais aparāts.

NN Gada balvas kritikā žūrija bija izvēlējusies kritiķu devumu vērtēt kā kopumu, savā ziņā "par mūža ieguldījumu", nerīkojot sacensību par konkrētiem darbiem. Kuras recenzijas vai raksti pagājušajā gadā tev pašam ir būtiski?

Tieši šogad es nevaru īpaši izcelt lielus darbus. Man pašam jauns žanrs bija Venēcijas reportāžas. Laikmetīgās mākslas muzeja sērijā biju priecīgs uzrakstīt mazu atmiņu skicīti par Jāni Viņķeli. Varbūt arī tas, ka Jegors (Jegors Jerohomovičs, KDi redaktors – U. A.) man deva iespēju izpausties slejas formātā, ko es iepriekš nebiju darījis. (Par vienu no KDi hitiem 2015. gadā kļuva V. Vēja sleja Es kā krievs – U. A.) Un tad vēl – parastās recenzijas. Man ir privilēģija izvēlēties, par ko rakstīt un par ko – ne.

Vizītkartēs pirms NN nakts ceremonijas kultūras medijiem uzsvēri, ka neesi tas ļoti asais un nešpetnais kritiķis. No tevis teiktā sapratu, ka ignoranci arī uzskati par recenzijas formu?

Es pats uzskatu, ka cenšos izvairīties no graujošas un indīgas kritikas. Tāpēc, ka man tā ir nepatīkami rakstīt un ļauties komentāru stila asprātību plūdiem arī neliekas cienīgi. Tas ir pienākums, no kura es labprāt izvairītos. Protams, tas ir žanrs, ko lasītāji gaida. Te mēs atkal atgriežamies pie tā, ko lasītāji gaida no kritikas, uz kuru viņi projicē savas izjūtas. Cilvēki aiziet uz izstādi, ir tik vīlušies – un ne jau par biļetes cenu vai pusstundu, ko tur ir pavadījuši. Tas nav tāpēc, ka šie darbi ir kaitīgi. Tas ir tāpat kā cits cilvēks, kurš nepatīk. Tā ir emocionāli paraujoša reakcija. Viņi paši tā izsakās komentāros un sagaida to arī no kritiķiem. Teātrī vai rokkoncertā tas ir īpaši redzams – cilvēki raud vai visi kopā sit plaukstas un lēkā, tas provocē uz šādu jūtu uzplūdu. Tur patiesībā ir vienalga, vai tā mūzika ir laba vai slikta, nolasās savi cienītāji. Profesionālajā ziņā visvājākajam panku ansamblim ir savi fani. Tur spēlē draugi, un viņi kopīgi bauda. Ne visam ir racionāls izskaidrojums.

No otras puses – daudzi mani uzskata par indīgu, negantu. Reālā lieta ir tā, ka ir milzīgs piedāvājums. Māksla konkurē ne jau tikai ar mākslas izstādēm, bet ar visu brīvā laika pavadīšanas piedāvājumu. Un brīvā laika mūsdienās cilvēkiem nav. Viena no kritikas funkcijām ir palīdzēt cilvēkiem orientēties, ko būtu vērts apskatīties. Šajā ziņā neieteikums un kritika ir pilnīgi vienādi. Speciāli uzbrukt māksliniekam, lai viņu mācītu, es jēgu neredzu. Tas ir kaut kāds relikts. Kad bija Mākslinieku savienība, visi gāja uz visām izstādēm, jo to nemaz tik daudz nebija. Bija prasība kritiķiem – salikt visu pa plauktiņiem un pateikt, kas ir labs un kas – slikts. Nealkstu dot padomus māksliniekiem, jo zinu, cik tā ir smalka lieta. Un mākslinieki jau nemaz neklausa. Mākslinieki izvēlas, kam viņi klausa, – vai tā ir kāda īpaša uzticības persona vai kāds profesors, vai bijušais pasniedzējs. Tās ir ļoti trauslas attiecības. Mākslinieku iespaidot ir gandrīz bezcerīgi. Vienīgais, ko var, – viņu nobīdīt malā vai iedzīt vēl lielākās šaubās par savu eksistenci.

Vai ikviens tomēr nebūtu pelnījis saņemt pirmo kaut ļoti skarbo, tomēr izvērtējošo kritiku? Varbūt notiek brīnums, mākslinieks ieklausās, un viņam šis skats no malas kaut ko dod?

Stimulējošai kritikai es tiešām neticu tāpēc, ka es pazīstu daudzus māksliniekus un es nevienu tādu neesmu redzējis. Vai viņš sāks darīt citādi? Tad viņš nav īsti patstāvīgs mākslinieks. Viņam tomēr jābūt stūrgalvīgam. Tāpat arī kritiķim, kuram ir sava pārliecība, kas ir interesanta. Tas, kas, izrādās, ir kaut ko attīstījis, ir pamudinājums īstajā laikā. Pat ne atzinība, bet uzmundrinājums. Ir mākslinieki, kuri visu mūžu krāj audeklus aiz gultas, un viņi to dara tāpēc, ka grib. Laiks izšķiro, vai tas kādam ir vajadzīgs vai ne. Ir mākslinieki, kas ar aizliegumiem un pilnīgi iznīcinošiem norādījumiem turpinājuši tieši tā, kā viņi to dara. Tas ir tas, ko mēs pēc tam novērtējam. Arī kritikā, es uzskatu, lai cik novērtēta būtu mākslas parādība, ir tiesības pateikt, ka es to neuzskatu par labu, lai arī būtu tāds vienīgais pasaulē. Un otrādi. Visi var uzskatīt, ka tas ir ļoti slikti, bet es varbūt vienīgais esmu tas, kurš saka, ka tas ir ļoti vērtīgs. Viedokļu dažādību es uzskatu par vērtību un nedomāju, ka konsensa meklēšana ir nolūks domu apmaiņai.

Kā tev šķiet, vai mūsdienās Latvijas mākslā arī ir talantīgi mākslinieki, kas krāj audeklus aiz gultas? Trausli ģēniji vai spītīgi ideālisti, kuri uzspļauj jebkādiem kompromisiem un kuriem nav iekšā piedalīties visos pašreklāmas rituālos, klausīt kuratoru u. tml.

Jā, situācija ir tāda. Ja aiziet uz darbnīcu pie katra aktīvi strādājošā mākslinieka, viņam ir kaudze ar darbiem. Arī pie tiem, kuriem labi pērk darbus. Vienmēr ir rezerve. Ir ieguldīts laiks darbos, kas stāv nenoskārstai vajadzībai. Var teikt – viņi dara nepieprasītu darbu. Tieši tādā veidā muzejs tiek pie lieliem darbu krājumiem, kad mākslinieks nomirst, piemēram, Boriss Bērziņš nomira un atstāja darbus. Tas – par augšgalu runājot. Par apakšgalu – ir vēl trakāk. Daudzi meklē sevi, un tad atkarībā no tā, vai ir panākumi vai nav, un cik ir viņu izturības un uzstājības spējas – viņi lielākoties pārtrauc aktīvi strādāt. Un lai es vēl kādam teiktu – izbeidz, nedari! Tas man liekas tiešām grēcīgi. Mākslinieks pats sevi nevar ne izstādīt, ne reklamēt, ne uzslavēt. To dara galeristi, muzeji, kuratori un kritiķi.

Viena no radošākajām kritikas funkcijām ir satikties ar domubiedriem praktiķiem (visbiežāk – savas paaudzes) un būt par jauna estētiskā virziena ienākšanas un nostiprināšanās mākslā tribīni, tulku. Vispopulārākais ir jaunā viļņa piemērs; Normundu Naumani uzskata par kritiķi, kurš pirmsākumos "izskaidroja" Alvja Hermaņa un Jaunā Rīgas teātra fenomenu. Vai tu arī apzinies piederību pie kādas mākslinieku paaudzes, mākslas valodas strāvojuma?

Jā, noteikti. Tas ir tas labākais, kāpēc ir vērts būt kritikā. Tas sagādā gandarījumu. Bet es arī nepārspīlēju kritikas lomu. Protams, kritika ir reaģējošs žanrs, kas var palīdzēt un popularizēt, bet, kamēr mākslinieka galvā mākslas darbs nav tapis, cits tur palīdzēt nevar. Tas ir pārāk noslēpumains process. Var, protams, tālāk mudināt un veidot t. s. panākumus. Mūsdienās jau mākslinieki sacenšas ar karjeru, ilgstošā periodā mērāmām līknēm. Es sev nepierakstu pārāk lielus nopelnus tajā, ka kādam, kuru esmu uzslavējis, tagad ir veiksmīga karjera. Bet ir prieks, ka esmu viņus pamanījis.

Kurus?

Tagad tiešām iznāk, ka uzurpēšu kaut kādus līdzpanākumus. Ha-ha!

Vienkārši mini kādus domubiedrus mākslā.

Starp citu, interesanti, ka viņi ir ne gluži manas paaudzes, bet mazliet jaunāki mākslinieki. Andris Eglītis, Harijs Brants, Kaspars Brambergs, Ginters Krumholcs, vesela rinda, tagad pēdējais – Atis Jēkabsons. Ir mākslinieki, par kuriem esmu iestājies. Es par to nemaz nekaunos. Daži no viņiem ir mani draugi, bet mēs neejam viens pie otra dzimšanas dienās. Tā draudzība ir motivēta ar to, ka es saprotu, ko viņi dara, un ļoti to apsveicu. Esmu tādā veidā iepazinies ar māksliniekiem, ka esmu gājis klāt un teicis – man ļoti patīk, kā tu strādā. Tad izveidojas kontakts – dzīvās sarunas un radošās draudzības. Tā ir ne ar ko neatsverama informācija. To nevar izlasīt grāmatās.

Izejot no iepriekš runātā – tu raksti tikai par savu draugu veiksmēm?

Bet tas taču ir tas, kas mūs beigu beigās interesē! Kurš tagad atceras kritiķus, kas visu mūžu lamāja Tenesiju Viljamsu? Viņi ir izgāzušies. Tas nevienu neinteresē, kādas viņiem bija pretenzijas. Mani ir audzinājuši mākslinieki (V. Vējš beidzis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Dekoratīvās tēlniecības nodaļu (1986), Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu scenogrāfijas specialitātē (1994), teātrī iestudēta V. Vēja luga Īsais zibsnīgais mirklis par dzejnieci Mirdzu Ķempi (2011) – U. A.). Nevaru nekādi nodalīties no saviem pasniedzējiem, kursa biedriem, izstāžu dalībniekiem, cilvēkiem, ar kuriem kopā esmu taisījis teātri. Personiski tā ir vislielākā bagātība.

Tu kā kurators 2010. gadā izveidoji izstādi Un citi. Virzieni, meklējumi, mākslinieki Latvijā 1960–1984, kas bija veltīta mākslas zemstrāvas uzturētājiem. Vai, tavuprāt, mūsdienu mākslā Latvijā ir augsne, kur aizmesties nonkonformisma kustībai?

Es domāju, ka tā reāli pastāv. Meinstrīms jau ir ļoti nomācošs. Grūti tam nepakļauties.

Vai latviešu mākslā saredzi konjunktūru?

Tagad jau tas ir globāli. Mēs par tādu latviešu mākslu atsevišķi varam nemaz nerunāt. Aktuāla ir atdarināšana un labo paraugu kopēšana. No otras puses – tie ir viļņi, kas uznāk. Ļoti cienu cilvēkus, kuri izvēlas darīt kaut ko pilnīgi savādāku, ar ko praktiski nav cerību izsisties karjeras ziņā.

Pirms vairākiem gadiem uzstājies ar lekciju Jaunā vienkāršība. Vari, lūdzu, lakoniski definīcijas līmenī padalīties, kā izproti šo jēdzienu?

Tas bija 2000. gadu sākumā. Manuprāt, tieši glezniecībā parādījās jauna specifiska stilistika, kas mēģināja atteikties no visa liekā. Izmantot it kā pašus vienkāršākos glezniecības līdzekļus un reizē tos padarīt par mākslas jautājumu vai problēmu. Man diemžēl jāsaka, ka šis virziens vairs nav dzīvs. Daudzus māksliniekus, uz kuriem liku lielas cerības, vairs neesmu redzējis strādājam.

Piemēram?

Ļoti perspektīvs man likās Krišs Rusmanis. Varbūt strādā reklāmā? Magone Šarkovska, kura tagad ir Boleiko, likās, ka spoži sāka. Neesmu tagad sazinājies, varbūt viņa kaut kam briest. Tā diemžēl ir realitāte, ka māksliniekiem karjera neturpinās tik pārliecinoši, kā varētu cerēt. Neņemos spriest. Katram ir citādas personīgās izvēles, bet es domāju, ka ir arī ļoti daudz pragmatisku apsvērumu. Tas spiediens ir tāds, ka, kādu laiku negūstot panākumus pietiekamā mērā, tu nevari vairs darboties.

Joprojām masas gāžas uz van Goga un Rembranta izstādēm. Vai jauniem klasiķiem nav iespējams rasties? Kā tu skaidrotu vecmeistaru nepārejošo vilkmi?

Atkārtošana ir daļēji pieprasīta, daļēji – diktēta. Ja mēs pieskaramies institūciju kritikai – muzeji tāpēc ir tik ietekmīgi spēlētāji, ka visu laiku piedāvā un piedāvā tos pašus vārdus, kas viņiem jau ir. Pēdējā laikā šī blokbasteru mode tiek ļoti kritizēta. Mākslinieku elite, kam ir šis ārkārtīgi skaļais vārds un kam šīs retrospekcijas tiek rīkotas, ir ļoti šaura. Un tas pat neattiecas tikai uz senajiem meistariem. Ja skatās vēsturiski, šķiet, no Ņujorkas Mākslas vēstures muzeja sākās lielas, bagātas, agresīvas institūcijas iespaids. Muzeji tā dara. Jo vairāk tie piedāvā, jo vairāk pieprasa. Katrai jaunai paaudzei ir arvien grūtāk. 2000. gadā man nebija grūti aiziet pie galeristes sarunāt, ka es gribētu uztaisīt izstādi. Tagad jaunie mākslinieki to nevar izdarīt. Pirmkārt, viņu ir daudz. Otrkārt, galeristiem ir savs mākslinieku loks. Var izstādīties tikai ļoti, ļoti marginālās vietās.

Kādas mūsdienās ir galeristu, kuratoru un kritiķu attiecības? Tas ir kaut kas vienots vai konkurējošs?

Pareizi būtu, ja katram ir sava loma. Kurators arī ir problemātiska profesija, jo tā arvien vairāk no radošas profesijas pārvēršas par personu, kuras uzdevumos ietilpst piesaistīt līdzekļus, strādāt ar mecenātiem. Tas viss kļūst arvien komplicētāk. Tīri radošais darbs ir kā piedeva. Arī radošu cilvēku ir daudz vairāk, nekā viņu bija. Bet labā ziņā ir tā, ka mēs te Latvijā ļoti maz varam ietekmēt, ha-ha! Mani šokēja Marinas Rebekas intervijā pirms laika teiktais: ja tu dziedi Latvijas Nacionālajā operā – tev nav karjeras. Es domāju – kā?! Agrāk tā bija karjeras virsotne – dziedāt Karmenu Latvijas Nacionālajā operā. Bet tagad tas tiešām tā ir. Lokāla karjera neskaitās karjera. Studenti jau sāk cirkulēt studiju laikā. Viņiem jau veidojas starptautisku izstāžu biogrāfija. Tad mums ir jāorientējas, vai tās ir kaktu izstādes vai – kļūst jau kaut kas nopietnāks.

Kur mūsdienu māksliniekam ir vislielākā karjeras virsotne izstādīties – Venēcijas biennālē, MoMA muzejā, retrospekcija Amsterdamas Stedelijk? Ja mēs nerunājam par agresīvo mārketingu, bet tiešām novērtējumu?

Bet mēs nevaram no tā abstrahēties! Aiz katras zvaigznes stāv milzīga armija, kas ar to nodarbojas. Lielie projekti jau finansiāli ir tik ietilpīgi, ka mēs nevaram konkurēt. Tad pretī būtu jāstāv "īstajiem gudriniekiem", kuri prot atšķirt, kas ir tikai pompozi un kas – talantīgi. Kāds azerbaidžāņu miljonārs Venēcijā varēja noīrēt baznīcu Canal Grande malā centrālajā vietā un izlikt, ko grib. Zinošā publika neķeras uz šī āķa un skatās kaut ko citu. Tas viss strādā sarežģīti, nav tik vienkārši.

Kā vērtē vācu mākslinieces kailo protestu pēc Jaungada nakts notikumiem Ķelnē? Kā mākslu vai sociālu akciju?

Sociālajam aktīvismam ir sava vēsture un tradīcija. Mani dara bažīgu, ka bieži vien sociālie projekti ir pseidoaktīvisms. Lai tos veicinātu, ir dibinātas visādas organizācijas un institūcijas, kas profitē uz to rēķina. Tas arī palēnām institucionalizējas. Ir grūti pateikt, kur tiešām ir pilsoniskā iniciatīva un brīvprātība, kur – tas jau ir zināmas nišas atrašana un biznesiņš. Es domāju, ka mums Latvijā ar to ir grūtības, jo mēs reāli esam attālināti no jebkādu lēmumu pieņemšanas. Man krievu kolēģi ir vaicājuši, kāpēc mēs esam tik inerti. Ko mums kritizē? Laimdotas Straujumas politiku, kas nevienu, godīgi sakot, neinteresē, jo arī viņa nepieņem nekādus baigos lēmumus. Kārtējo reizi ķengāt Putinu latviešu auditorijai? Tas ir kā izlamāties skolas zēnu tualetē, iznākt ārā un atkal būt kārtīgam.

Tad jau labāk sarīkot koncertu suņiem Taimskvērā, kā to izdarīja Lorija Andersone?

Jā. Tur tā lieta. Tāpēc ir tik svarīgi pārjautāt, kas ir kas. Nevadīties pēc definīcijām, bet – pēc vērojuma. Jo pēkšņi tur, kur mums liekas, ka nekas nevar būt, iznāk viens talantīgs cilvēks un izrādās, ka var būt. Ne mēs esam viņam varējuši to priekšā pateikt, ne stimulēt. Ne no kurienes. Citreiz mēs varam pateikt, ka tas stils ir norietējis un tra-ta-ta-ta, bet atnāk kāds, un viņš spēj atkal to stilu piepildīt – tu skaties vaļā muti, un viss notiek. Šādu gadījumu ir bijis nez cik. Reālisms bija pilnīgi un totāli apbērēts, bet tad Alvis Hermanis kuro reizi to atdzemdināja. Radošais cilvēks spēj to apgriezt otrādi. Bet viņš nespēj, ja neviens to nepamana. Tas gan.

Balvas saņemšanā pateicies vecākiem, kas tevi mudinājuši rakstīt, un redaktoriem. Kas tev iemācīja burtus? Kā tu kā bērns atradi mākslu? Šķirstīji Leo Svempa reprodukciju albumu?

Nē, es uzreiz ķēros pie lietas. Patiešām. Pagaldē ierīkoju savu pirmo scenogrāfiju ar tillu un lampu vienā pusē un lampu otrā pusē. Laikam biju noskatījies operā. Nezinu – kāds ir pagaldes vecums?

Nu, četri pieci gadi.

Nuja. Un pirmajās klasēs no malkas pagalēm ar kaltu un āmuru pie vectētiņa Jelgavā sēdos klāt un kalu sejas.

Gandrīz kā Liepājas koktēlnieks Miķelis Pankoks?

Ha-ha! Jā. Mani vecāki bija pietiekami gudri un toleranti, lai man neko neuzspiestu, bet skatītos, kurā virzienā iet manas intereses, un es tās pats arī parādīju. Laimīgo bērnību es pavadīju, ejot jauno tehniķu stacijas kino pulciņā un Pionieru pils tēlniecības pulciņā.