Inese Zandere. Man patīk ne tikai dabas ritums, bet arī tas, kā kalendārs organizē dzīvi. Bērniem ir ļoti svarīgi, ka kalendārs ir uzskatāms gaidīšanas piemērs. Arī pieaugušajiem gribas, lai viss ir tagad un tūlīt, uzreiz. Taču spēja būt vienlaikus visos laikos ir dota tikai Dievam. Cilvēkam ir nepieciešamas koordinātas, kādās kārtot dzīvi. Viņš zina, ka būs svētdiena un tad nāks pirmdiena, ka uz Zooloģisko dārzu iesim tad, kad mammai būs brīvdiena, un ka skola sāksies 1. septembrī. To visu vajag sagaidīt, un nekur nav jāskrien, bet pienācīgi viss jāizdzīvo.
Kā sadomāji dzejot par auto?
Viena mamma, kurai ļoti patika grāmatiņa Karalis Ezis ar Laimas Eglītes ilustrācijām, katras lapas stūrītī bija ielīmējusi maziņu automašīnu, lai lasītu arī viņas bērns, kuram vairāk par dabu patīk mašīnas. Pie viena viņš bija arī labi apguvis visu par Ezi, Čūsku un Ķirzaciņu. Apspriedāmies: es no mašīnām neko nesaprotu. Bet, ja skaidri zinu, ka daudziem bērniem tās patīk, kāpēc nevarētu uzrakstīt dzejoļus par mašīnām? Ir tādas spīdīgas ar apaļām acīm, kuras zina visi bērni, - Zibens Makvīns. Ja, rakstot dzejoļus bērniem, ignorē to, kas viņiem ir saprotams un interesē, tad zaudē iespēju viņiem pateikt arī to, ko pats vēlies. Starp citu, atkal viss iznāca par dabu, tikai galvenajās lomās ir Rūtas Briedes un Arta Brieža zīmētās mašīnītes - pasaku personāži dabas ritumā. Kopš parādījās dzejolis Jānis Traktors un arī tika uzzīmēts brīnišķīgs traktoriņš ar ūsām, mans mazdēls savu tēvu Jāni vairs nemaz citādi nesauc. Ir arī patriotisks dzejolis par Autolāčplēšiem, kurā mēģināju parādīt to, kas mums ir svarīgs un jāsargā, nevis piesaucot valstiskuma atribūtus, bet pašu šo sajūtu. Ar verbiem, ar īsām rindām un rudens vētru. Ka to, kas mums ir dārgs, piemēram, krasta gabali vai priedes, var nolaupīt kāds lielāks spēks. Autolāčplēši ir vienmēr nomodā, brauc pa dubļu dangām, spīdinot savus lukturus, un sarkanbaltais karodziņš skrien kā putniņš, ceļu rādīdams. Tā es arī saprotu patriotismu: ir kaut kas tāds, kas mums ir svarīgs, un tas ir jāsargā. Tā arī ir valstiskuma jēga: valoda, kultūra, daba.
Tev ir kas sakāms gaidāmā valsts valodu referenduma sakarā?
Demokrātiskā valstī ikvienam ir tiesības paust savus uzskatus un aģitēt, ja vien tas nemudina uz vardarbību. Bet neviens taču nav spiests to tiražēt. Kur ir tā robeža, līdz kurai medijiem ir jāpilda savs uzdevums informēt, un kur tas jau pārtop par dezinformēšanu? Jo pārspīlēta informēšana, kuras saknes aug tikai no izdevīguma, no biznesa, neatspoguļo to, kas reāli ir. Tā neatspoguļo zupu, kas vārās katlā, bet atspoguļo tikai burbuļus un putas, kas iet pa virsu. Atzīšos, ka patiešām nesaprotu, ko politiķi grib panākt, aicinot latviešus iet balsot pret krievu valodas kā otrās valsts valodas ieviešanu. Mans sauklis ir: boikots. Kāpēc jākacina cilvēki? Lai viņi paliek mājās, lasa latviešu grāmatas, uzdzied latviešu valodā dziesmas, aizsūta kādu skaisti, ar roku uzrakstītu vēstuli draugam. Lai domā kaut ko jēdzīgu latviešu valodā. Aizies tikai tie, kas balsos par, un mūsu raženais vairākums tajā dienā var nodarboties ar kaut ko vērtīgāku. Tas arī būs mūsu «pret». Kāpēc nevaram uzvarēt ar slaidu žestu? Ar vienkāršu matemātiku un smaidu uz lūpām. Kāpēc vajag taisīt vēl vienu atmodu? Manuprāt, tas nozīmē, ka ejam provokācijas pavadā. Vajag vienkārši klusumu. Varbūt varam to pasludināt par «latviski klusēšanas dienu», kad latvieši nerunā. Es tajā dienā labāk paskatītos uz Daugavu, varbūt uzrakstīšu kādu dzejoli.
Mūsu valodai nekas cits nedraud?
Mūsu valodas lielākais naidnieks ir mūsu pašu paviršība. Proti, kā mēs savu valodu lietojam. Kā utis matos, kā augoni mugurā vai krampi pirkstos visur izjūtu valodas paviršumu. Tā ir arī domāšanas paviršība, cilvēki nelietderīgi un tukši, bezjēdzīgi lieto savu dzimto valodu. Tas izpaužas gan ļoti īsos un klišejiskos tekstiņos, ar kādiem ir pilni visi izdevumi, gan ciešā pārliecībā: kāpēc tā nevar rakstīt, ja es tā runāju? Daudzi ir īsti nabadziņi ar īsu valodiņu un īsām domām. Domāju, ka latviešu valodai šī slimība ir visbīstamākā.
Ko darīt?
Varu tikai atbildēt, kas darāms indivīda līmenī. Vienkārši jālasa. Nekas cits labāks vēl pasaulē nav izdomāts ne valodas bagātināšanai, ne domāšanas attīstīšanai. Viss. Punkts. Nekādās valstiskās kampaņās nekad neesmu iesaistījusies, izņemot vienu - bērnu lasīšanas veicināšanu, it īpaši Bērnu žūriju. Tas ir pamudinājums bērnu literatūras izdevējiem, jo ar valsts un mecenātu palīdzību bibliotēkām tiek nopirktas grāmatu kolekcijas. Tas ļoti veicina atgriezenisko saiti ar rakstniekiem, jo bērni vērtē izlasīto. Tas ir glābiņš bērniem, kuriem lasīšana nenāk no ģimenes - durvis uz lasīšanu var atvērt arī ar to, ka bibliotekāre interesanti pastāsta, ka draugi tur iet, ka bērns var būt eksperts.
Latvijas Bērnu un jaunatnes literatūras padomē labākajos laikos, kad bija vairāk naudas, taisījām arī konkursu bērniem, kas lasa. Tie, kuri sporto vai dzied korī, parasti skolā saņem atzinību, bet liels lasītājs paliek nepamanīts vai pat izsmiets. Kādā bibliotēkā viens puika izstāstīja, ka aiz spītības speciāli staigā pa gaiteni ar atvērtu grāmatu. Kad konkursiem vairs nebija naudas, koncentrējāmies, lai saglabātu Bērnu žūrijas kustību. Kultūrkapitāla fonds varēja piešķirt tikai daļu naudas, tad LNB atbalsta biedrība organizēja ziedošanas akciju. Savācām trūkstošos 12 tūkstošus latu. Tās ir lietas, ar kurām nodarbojos, tā vietā, lai spriedelētu par to, ko vispār vajag darīt, lai glābtu latviešu valodu. Paies laiciņš, un šodienas bērni būs tie, kas ietekmēs arī manu dzīvi. Es no viņiem būšu ļoti atkarīga un šobrīd gribu darīt visu iespējamo, lai dzīvotu kopā ar jēdzīgākiem cilvēkiem.
Vai latviešu valoda ir spējīga tikt līdzi tam, kas nāk un saglabāt to, kas aiziet pagātnē?
Valoda visu laiku ir mainīga kā liela tinteszivs vai astoņkājis, kas saraujas vai izstiepjas, un tausteklis pēkšņi kādā virzienā aizšaujas ļoti tālu. Visskaistākais, kas valodai piemīt, tā ir šī viļņošanās, mainīšanās spēja. Man bija ļoti viegli pieņemt tādus jaunos apzīmējumus, kā, piemēram, «zīmols» un «puduris», jo es redzu tiem saknes mūsu valodas sākotnē. Un tad pēkšņi nāk brīze, kas apber astoņkāji ar no kuģa noskalotu drazu: kā to sevī iesūkt un pārstrādāt? Valodas nākotne visu laiku liekas bīstama. Savukārt bērniem skolā Sūnu ciema zēni šķiet garlaicīgs darbs, jo viņi nesaprot pagātnes leksiku. Viņi zina, ka olnīcas ir sievietes reproduktīvais orgāns, taču pilnīgi noteikti nezina, ka olnīca ir ceļš, pa kuru lopus dzen ganos.
Latvietim vienmēr liekas, ka viņš kļūs par pāķi tad, ja kaut ko nosauks latviski. Manuprāt, mums, tāpat kā lietuviešiem, vajag hotdogus pārdēvēt par desaiņiem un hamburgerus par gaļaiņiem. Bet kā tad nu latvietis sauks «karsto suni» par desaini? Latvietim jābūt kā muižā, drusku no kungu šlakas. Un, kas runā nesaprotamiem vārdiem, tas ir kungam tuvāks, gudrāks. Šī ir valodas iekšējā cīņa. Šis stāsts nav traģisks. Tas ir dramatisks. Katram tajā ir savi argumenti. Man strīdi nesagādā prieku, tomēr valodas strīdos izjūtu azartu. Par visu valodas iekšējo vārīšanos vajadzētu domāt kā par veselīgu, lai gan mokošu diskusiju. Tā ir bezgalīga.
Kā atbildi, ja tevi uzrunā krieviski?
Ja esmu sastapusi cilvēku, kurš tiešām nesaprot, izrādu laipnu pretimnākšanu. Bet, ja zvanu uz uzņēmumu, kas piedāvā pakalpojumu šeit Latvijā tikai krievu valodā, izvēlos pakalpojumu no kāda cita. Tā ir mana konsekvence. Ir ļoti daudz sadzīvisko konsekvenču, kuras pildīt ir garlaicīgi un nepatīkami, tomēr es, piemēram, simtiem reižu Rīgas maršruta mikrobusā esmu palūgusi šoferim iedot biļeti. Es pati sev esmu apnikusi ar to, ka atkal un atkal saku: jūs aizmirsāt man iedot biļeti! Es pati sev riebjos tajā brīdī, jo cilvēks, kas tā rīkojas, sabiedrības vairākuma acīs ir garlaicīga, kašķīga tantiņa. Bet es vienkārši vēlos, lai cilvēki sabiedrībā būtu solidāri: es maksāju nodokļus, tu iedod man biļeti, un mums visiem kopā ir jēdzīgāka, sakārtotāka dzīvošana.
Ko tu pašlaik lasi?
Brīnišķīgu grāmatu, kas iznāca Anglijā kara gados, - Klaiva Steiplza Lūisa Vienkārši kristietība. Tā ir simpātiska ar to, ka profesors un rakstnieks izvēlas runāt par to, kas kristiešus vieno un ir kopīgs, nevis par to, kas šķir. Viņš arī runā par konsekvenci: nepietiek ar to, ka vārdos atzīsi kādu principu. Ja tu to nepārvērt vienkāršā, ikdienišķā darbībā, tad tava pārliecība (ticība) nav nekā vērta. Ir daudz ikdienišķu lietu, kuras tu dari tā vai citādi atkarībā no tā, kādi ir tavi uzskati un pārliecība. Neesi sava garastāvokļa vergs, jo tas vienmēr mainīsies, un, ja tam pakļausi savus uzskatus, tu tos degradēsi un pārnesīsi nejaušību kategorijā. Varbūt ir lieki par to runāt, bet man liekas, ka cilvēki neciena principus. Tas ir politikā, ikdienā, sadzīvē, uz katra soļa. Pat zvērests un tā laušana neko nenozīmē. Man nepatīk, ka sīkumi vienmēr izrādās svarīgāki par principiem. Bet nekas nav tik grūti, kā būt godīgam sīkumos. Kopš iemācījos izrunāt skaļi vai prātā lūgšanas (kas man gāja diezgan ilgi un grūti), es atradu sev ļoti būtisku formulu: galvenais, ko es lūdzu, ir - ļauj man būt labākai, nekā es spēju būt!
Bet es negribētu ielaisties dziļākā sarunā par šo tēmu, jo mana valoda neļaujas. Nesen, klausoties Bērnu rītu, kur skolotājas runāja par Ziemassvētkiem un savu ticību, man bija neērti, jo valoda cilvēku nodod. Tu gribi kaut ko pateikt, bet pateiktais atklāj pavisam ko citu, arī liekulības devu. Runājot par to, kas pašam nav skaidrs, cilvēki izmanto klišejas.
Droši vien tāpēc ir tik maz patiešām izcilu sludinātāju, kuru sprediķi spēj pa īstam uzrunāt, iedvesmot.
Bet es kādreiz gāju uz baznīcu, kur mācītājs runāja neveikli, lai sev pierādītu, ka tur neeju tikai tāpēc, ka mācītājs gudri un interesanti runā.
Jāsargā tradīcijas vai jāiet līdzi laikam?
Cilvēks nav tik stiprs, lai varētu dzīvot bez tradīcijām, un tie, kas tā apgalvo, manuprāt, pārvērtē savas spējas. Individuālisms man acu priekšā ir piedzīvojis sakāvi. Esmu redzējusi, ka cilvēkiem ir grūti un sāpīgi, jo ir mazinājusies kopienas apziņa. Tāpēc man ir ļoti tuva ideja par draudzi.
Uz mūsu sarunu spraucos caur Ziemassvētku tirdziņa kņadu. Ko ar šiem svētkiem darām?
Tā tikai liekas, ka no tiem Ziemassvētkiem, kas vajā cilvēkus pa ielām, skriedami pakaļ un skandinādami zvaniņu, nekur nevar paslēpties. Ne baznīcās, ne Adventa koncertos, ne mežā neviens ar zvaniņu vai čaukstošo ietinamo papīru pakaļ nedzenas.
Jūties gandarīta par sadarbību ar Jāni Lūsēnu?
Rakstniekiem, dzejniekiem, kuri pārsvarā strādā vienatnē, ir sevi jāpārvar kopdarbam, jo tā ir prasīga radošā darba forma. Īsto sajēgu, vai ir izdevies, var dabūt tikai, kad ieraugi izrādi. Uz mūsu mūziklu Sniega karaliene gāju ar lielām bažām, jo skaidri apzinājos, ka manā galvā ir viens, bet Jānim mūzikā kas atšķirīgs. Taču režijā viss lieliski turas kopā. Iepriecina, ka bērni saprot un spēj sekot līdzi.
Zinu, ka strādā pie operas libreta.
Kad Ēriks Ešenvalds uzrakstīja skaņdarbu Iemūrētā sieva, kurā izmantota albāņu leģenda, mani iepriecināja, ka ir vēl kāds, kuru, tāpat kā mani, interesē leģendas par būvupuri. To sevišķi daudz ir Balkanu tautām un rumāņiem. Daudz esmu bijusi Albānijā, Kosovā, Serbijā, Rumānijā, arī ar būvupuriem saistītajās vietās. Mani rosināja arī Knuta Skujenieka Rakstu sējums, kurā ir Eiropas tautu folkloras atdzejojumi. Kad Ēriks mani uzrunāja kopā piedalīties operas ideju konkursā, pār mani nolija kā sudraba lietus. Uzrakstīt operu ir mans sapnis kopš bērnības, kad lasīju operu libretus kā pasakas.
Mitoloģiskā upurēšana būtībā nozīmē: ja cilvēks mēģina kaut ko radīt, viņam jāieliek tur dvēsele. Jāatdod pašam sava, ko devis Dievs. Visvairāk skudriņas skrien par to, ka var arī upurēt, iemūrējot cilvēka ēnu, viņam pašam to pat nezinot. Tāpēc neej būvlaukumam par tuvu! Dažu tautu folklorā teikts, ka ēnu būvnieki izmēra ar aukliņu, kuru pēc tam saritina un iemūrē. Varbūt mūri mani aizrauj tāpēc, ka izaugu cieši blakus Dobeles pilsdrupām. Palicis atmiņā, ka, ar muguru piespiežoties mūriem, akmeņi vienmēr bija silti. Akmens sajūta ir piederīga pie manas būtības.
Libretā tiek būvēta bibliotēka. Tas nebūs stāsts par Nacionālo bibliotēku, bet par attiecībām starp radītāju un to, ko viņš rada, un sabiedrību. Pamatā tam būs dažādu tautu mitoloģijas motīvi. Bet ir skaidrs, ka tik un tā asociēsies ar Nacionālo bibliotēku. Turklāt Opera vēlas, lai uzvedums taptu 2013. gada septembrī, vienlaikus ar jaunās bibliotēkas ēkas pabeigšanu. Būtu tuvredzīgi domāt tik prototipiski, taču visi mūžīgie sižeti tiek izdzīvoti katru reizi no jauna. Un tādēļ tā ir tieši mūsu tēma, tieši šobrīd.
Tev ir kāds novēlējums Ziemassvētkos un Jaunajā gadā?
Speciāli sagatavoju pantiņu, lai varētu nostāties pie eglītes un noskaitīt: Eglīte, eglīte/Īsa tu vai gara,/Eglē katra svecīte/Tiek uz zaļa zara.