«Manas glezniecības pamatā vienmēr ir bijis kustības un vēlmju impulss — brīdis, kurā attēls pārtop simbolā, nezaudējot savu dzīvīgumu un esamību. Kopš 20. gadsimta 60. gadiem, kad pirmoreiz izveidoju skaidrībā un enerģijā balstītu vizuālo valodu, mani ir interesējis pretnostatījums starp fotogrāfijas mirkli un glezniecības klātbūtnes spēku.
Sievietes figūra, automašīnu vilinājums, kino kadrā sasaldētā kustība — šie motīvi ienāca manos darbos kā kopējās vizuālās apziņas attēli. Tie kļuva par veidu, kā pārbaudīt, kā attēli kustas, kā tie iedarbojas un kā vēlmes kļūst redzamas. Šī pieeja veidoja manu agrīno popārta skatījumu un joprojām nosaka mana darba virzienu.
Mana karjera attīstījusies Londonā, Parīzē, citur Eiropā un ASV, kur būtiski bija pavadītie gadi Losandželosā — pilsētas arhitektūra, kino vide un urbānā kultūra paplašināja manu izpratni, kā glezniecība sarunājas ar pasauli. Darbs Take Five (1962), ko vēlāk iegādājās Tate galerija, iezīmēja īpašu brīdi manā dailradē un nostiprināja manu vietu britu popārta vidē.
Pēdējos gados mani arvien vairāk interesē, kā laiks pārveido attēlu — kā digitālās kultūras straujais ritms pārveido mūsu skatpunktu un kā to savienot ar manu agrīno vizuālo domāšanu. Manos jaunākos darbos atgriežas krāsu kontrasti, gaismas un siluetu spēles, bet skatās uz tiem notiek caur mūslaiku prizmu. Mani neinteresē nostalģija — mani interesē nepārtrauktība: veids, kā attēls turpina nest enerģiju, nezaudējot daudzslāņainību.»