Savā ziņā šīs ir elitāras ierīces komfortablai dzejas patērēšanai, mākslīgi augstās mākslas “mājdzīvnieki”. Vienlaicīgi tie iemieso iluzoru dzejas “materializēšanu” un iegūšanas, piesavināšanas iespēju – šādu dzejoli var paņemt un aiznest uz mājām, padarīt par privātīpašumu, par interjera daļu, ko baudīt un izrādīt citiem. Daži no šī instalāciju cikla objektiem darbojas pilnīgi autonomi, bet daļu lietotājs var regulēt pats, uzstādot sev tīkamu “dzejas patērēšanas” režīmu – arī tas rada maldīgu izjūtu par iespēju piesavināties un pārvaldīt dzeju. Runājot par tekstiem – tajos vērojami centieni anulēt sintaksi. Gramatikas frazeoloģiskās prasības neizbēgami paģērē šablonizētas izteiksmes formas – valoda uzspiež savus noteikumus, kā “runāt pareizi” un vienmēr ir gatava norādīt – “tā nesaka” –, kas ir pretēji dzejas intencei brīvi izmantot valodu mākslinieciskos nolūkos. Tāpēc cikla “Dzeja interjerā” darbos par mērvienību ir ņemts vārds, nevis frāze vai teikums, savukārt paši dzejas roboti, būdami it kā utilitāri un funkcionāli, pārvar nodeldētas ikdienas valodas komunikatīvo funkciju, radot no tās “tīro mākslu”.
Cēsis 2014. Artūrs Punte un Jēkabs Volatovskis. Dzeja interjerā
Instalācijas “Dzeja interjerā” ir kā retrofutūristiski dzejas aparāti, kā utopiska tehnika vai “dzejas roboti”, kuros rodama atsauce uz sadzīves tehniku un citiem ar mūsdienīgu komfortu saistītiem priekšmetiem: atgriez krānu – tek ūdens, piespied pogu – putekļusūcējs tīra, ieliec kontaktdakšu – un telpu pārņem dzeja.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.