Un tā pirms 15 gadiem radās Kursi skola, kas publiski ironizēja un dēvēja sevi par provinciālu mākslu. Taču kopš tiem laikiem daudz ūdeņu aiztecējuši, un mūsdienās no Kursi skolas nāk gan biennāļu mākslinieki, gan valsts mākslas balvu laureāti, gan Igaunijas mākslas institūciju vadītāji un priekšsēdētāji. Interesanti, ka par spīti nemanāmai saplūšanai ar lielo mākslu, šī grupa joprojām turas kopā, un arī konfrontācija ar oficiālo mākslu ir nedaudz izplūdusi. Saskaņā ar labi zināmo Herberta Rīda apgalvojumu, ka mākslinieku grupas turas kopā aptuveni četrus – piecus gadus, kursieši ir pārspējuši visus rekordus. Viens no iemesliem varētu būt tas, ka te mēs nevaram runāt par skolu tās ierastajā izpratnē. Vai kāds var izskaidrot, kas kopīgs hiperreālistiskajiem Ilmāra Krūsamē (Ilmar Kruusamäe) portretiem ar Alberta Gulka (Albert Gulk) sirreālistiskajiem zīmējumiem, Marko Mētamma (Marko Mäetamm) konceptuālismu un Pētera Allika (Peeter Allik) groteskumu? Protams, skaidrojumus varēs atrast, no kuriem, šķiet, vienkāršākais ir neatkarīgā, rotaļīgā un asā kursiešu mentalitāte. Viņi visi ir turējušies pretī dažādiem igauņu mākslas meinstrīmiem. Viņu darbus var pazīt pa gabalu. Kursi skola ir ievērojamu personību skola.
Igauņu mākslinieku grupas "Kursi Koolkond" darbu izstāde
Bieži dzirdēts, ka mistiskā Kursi skola ir sagrāvusi uz metropoli centrēto mākslas modeli. Tā zināmā mērā varētu būt arī taisnība, jo mūsdienās runāt par mākslas centralizāciju ir visnotaļ absurdi. Tomēr plaši zināms, ka tā tomēr gluži vis nav: visas vadošās mākslas institūcijas un finansēšanas avoti joprojām atrodas tieši galvaspilsētā.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.