Literāri muzikāls vakars Es negribu ne zīlēt vairs, ne minēt...

„Tēlodams sadzīviski konkrētu, neizskaistinātu vidi un psiholoģiski pamatotus raksturus, Jānis Jurkāns savās labākajās lugās spēj radīt piesātinātu, nosacītu atmosfēru, kurā nozīme ir ne tikai vārdiem vai lietām, bet arī noskaņām, balsīm, simboliskiem tēliem. Jau lugu nosaukumu semantikā nozīme ir, piemēram, putnu („Dzērvīte”, „Kraukļi”, „Pulkstenis ar dzeguzi”, „Kolibri”, „Vistas”) un ūdens („Akacis”, „Oāze”) simbolikai,” raksta literatūrzinātniece Līga Ulberte.21. gadsimta sākumā Jānis Jurkāns pievērsies komēdijas formai, konsekventi izmantojot zemās komikas paņēmienus. Piemēram, „tautas farss” „Ak, nauda, naudiņa!” un „skatuves blurstiķis” „Vistas” (teātrī ar nosaukumiem „Dzīvīte, dzīvīte” un „Ku-kū”) ar turpinājumu „Dzīvīte, dzīvīte”.„Attieksme pret sava laika realitāti kā absurdu farsu ir tipiska 21. gadsimta latviešu dramaturģijas iezīme, raksturīga P. Putniņa, J. Jurkāna, L. Stumbres, L. Gundara u. c. autoru darbiem, un izsaka zināmas dramaturgu daļas pašsajūtu: realitāti nav iespējams mainīt un ietekmēt, tāpēc atliek to izkāpināt līdz galējībai, smieties par to,” raksturo Līga Ulberte.1975. gadā Jānis Jurkāns beidzis Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātes Aktieru nodaļu. Viņa lugu atmosfēras radīšanā būtiska nozīme ir autora skatuviskuma izjūtai un muzikalitātei. Jurkāns rakstījis dziesmu tekstus un mūziku vairākiem savu lugu iestudējumiem, un pats bieži uzsvēris mūzikas nozīmi lugu tapšanā.„Kad rakstu, es nereti it kā pats stāvu uz skatuves un pats sevī izrunāju personāža dialogus. Dažkārt savu topošo darbu redzu dekorācijās un dzirdu skanam mūziku. (..) Tā ir vai nu no kāda pazīstama skaņdarba, vai arī kāda manā paša galvā radusies melodija. Mūzikas klātbūtni jūtu visu laiku, kamēr rakstu.”20. novembra vakarā Jānis Jurkāns solījies ņemt līdzi arī ģitāru.