Skaļā avangarda kino balss, neatkarīgā kino krusttēvs, citviet titāns – šādi un tamlīdzīgi augsta patosa apzīmējumi rindojas Jonam Mekam veltītajos piemiņas rakstos lielākajos pasaules medijos. 23. janvāra rītā lietuviešu režisors ar pasaules vārdu 96 gadu vecumā devās mūžībā, darbojies gandrīz līdz pēdējam elpas vilcienam – vēl 94 gadu vecumā iznāca viņa sarakstītā grāmata Deja ar Fredu Astēru. Tur nav vietas vaimanām, jo Jona Meka nāve patiešām šķiet dabiska kā pieneņpūkas atraisīšanās no apaļās pieneņgalvas. Viņš esot aizgājis ātri un viegli, būdams mājās kopā ar ģimeni. Jona Meka paša aktīvi lietotajā feisbuka kontā vēl redzams aizņemtais kalendārs, jaunākie darbi un turpmākie plāni. Vienā no pēdējā dzīves gada fotouzņēmumiem Jons Meks ir draudzīgi apkampis Vilemu Defo, nu jau zināmu kā van Gogu. Viņiem saderētu, arī Meks centās izsūkt dzīves nektāru, nofilmēt pašu dzīvi, ar to saprotot kādu nebeidzamu nepārejošu poēzijas zemstraumi, nevis lētu jūtelību un atskaņu pantus.
Cildinājumiem Jons Meks pats pretī visu garo mūžu licis vienkāršību un kredo – Dekarta pārfrāzējumu, ar kuru savu piemiņas rakstu sācis The New York Times (27.01.2019.): "Es dzīvoju, tāpēc filmēju. Filmēju, tāpēc dzīvoju." Neskaitāmajiem intervētājiem viņš mēdza teikt: "Es esmu starp saviem draugiem. Skatieties manas filmas – tur jūs atradīsit atbildes uz visiem saviem jautājumiem."
Kā uzskata viņa dēls, režisors un rakstnieks Vītauts V. Landsberģis, Jonu Meku var saukt par cilvēku, kas "atradis un arī atklājis visai pasaulei lietuviskuma kodu – trauslumu apvienojumā ar pašironiju un vieglu dzena humoru" (LETA). Viņaprāt, Meks no visiem lietuviešiem bijis vistuvāk Nobela prēmijai, lai gan pašā Lietuvā nav pienācīgi novērtēts.
Toties pārējā pasaulē Jons Meks pavisam noteikti bija novērtēts un mīlēts – regulāri dažādos globusa punktos varēja uzdurties uz viņa retrospekcijām. Kā vienu no brīnišķīgām dzīves nejaušībām atceros brīdi, kad pagājušogad Bergāmo, paceļoties ar funikulieri uz vecpilsētu, pie Palazzo della Ragione ieraudzīju plīvojam dzeltenus plakātus ar aicinājumu uz Jona Meka izstādi. Senajiem mūriem ar visiem svētajiem bija lieliska iespēja sasildīties, sajūtot to dzīves pulsu, kas burtiski šķita dzirdams nākam no ekspozīcijas centrālās daļas – fotogrāfiju cikla Ar mīlestību Ņujorkai – viņa mākslas galvenajai skatuvei. "Jons Meks ir kā milzīga klints, kā pasaule sevī, viena no būtiskākajām figūrām Amerikas neatkarīgajā kino, kam bijusi milzīga ietekme tiklab uz mākslas, kā dokumentālo kino," ziņu aģentūrai BNS sacījis režisors Audrjus Stonis.
Jons Meks dzimis 1922. gadā Lietuvā, Semenišķos, netālu no Biržiem. Latviešu valodā Pētera Brūvera atdzejojumā lasāmi viņa bukoliskie lauku dzīves vērojumi. Piedalījies pretošanās kustībā gan pret nacistisko, gan padomju okupāciju, kara beigās kopā ar brāli Ādolfu nokļuvis karagūstekņu nometnē Vācijā, vēlāk pārcelts uz bēgļu nometni. Pēc kara Maincas Universitātē studējis filozofiju un romānistiku, 1949. gadā emigrējis uz ASV, kur sācis veidot filmas, kas tagad tiek uzskatītas par avangarda kino klasiku. Meks atceras, ka pirmajā dienā Amerikā ar brāli Ādolfu, arī neatkarīgā kino režisoru, katrs nopirkuši pa trim četriem apelsīniem un sajutušies pa īstam dzīvi. 1954. gadā kopā ar brāli sācis izdot žurnālu Film Culture, bet vēlāk Ņujorkas laikrakstā Village Voice izveidojis sadaļu Movie Journal. Septiņdesmitajos gados kopā ar domubiedriem Ņujorkā Meks nodibinājis savu kinoarhīvu Anthology Film Archyves, kurā glabājas vērtīgākā ASV avangarda kino kolekcija un atrodami arī unikāli viņa draugu un filmu varoņu Džona Lenona, Joko Ono, Salvadora Dalī un Vudija Allena eksperimenti kino laukā. Jonam, ierodoties Amerikā, bija 27 gadi, un šis vecums viņam turpmāk vienmēr šķitīs vislabākais: "Pēkšņi viss šķita spožs, aizraujošs un iespējams" (KDi, 25.07.2014.), tāpēc arī šis konceptuālais piemiņas raksts – tieši 27 teikumi.
2014. gada jūlijā Jonu Meku bija iespējams satikt Rīgā un Cēsīs, kur viņš, atbalstīdams sev simpātisko kinorežisori Žaneti Skaruli, bija piekritis retrospekcijai Cēsu Mākslas festivālā, notika arī filmu skate un publiskā lekcija, kurā viņu iztaujāja kinozinātnieks Viktors Freibergs. Pirms daudziem gadiem vienā no pirmajiem Arsenāliem, pirmoreiz saskaroties ar Jona Meka filmējumiem, piedzīvoju ko līdzīgu atklāsmei – kadrā draugi, laiva, pikniks ar vīnu, maizi, ābolu un desu (Jons teica, ka ar to viņam arī pietiktu) – tur it kā nenotika nekas, bet viss, tas laikam bija dēla formulētais "lietuviskais dzens", un es stingri izlēmu palikt šajā plūsmā pēc iespējas ilgi. Pirms pāris gadiem Leica kameras dēļ nopirku Huawei tālruni, jo gribējās bildēt kā Jonam Mekam. Nekas dižs tur nesanāca, bet zinu, ka es kaut kad vēl uztaisīšu kādu Jūsu momentuzņēmumu tur, kur būs ūdens, dzidra gaisma, cilvēki kafejnīcās lasīs labu kultūras presi, kā Jums tas patika, sarunāsies, smiesies, dzers vīnu un garām lidos kāda pieneņpūka.