Izstādē ir eksponētas fotogrāfijas, kurās arhitekts Zigmārs Jauja (arhitektu birojs NRJA) iemūžinājis 28 bijušās filmu izrādīšanas vietas Rīgā. Ekspozīcijas autoru festivāla organizatori pamanījuši pēc viņa publikācijas par šo tēmu žurnālistes Agneses Kleinas un dizaineres Madaras Krieviņas radītā grāmatžurnāla Benji Knewman otrajā izdevumā.
Izstādes nosaukums sasaucas ar Marsela Prusta romānu ciklu Zudušo laiku meklējot, kas ir viens no Zigmāra Jaujas iemīļotākajiem literārajiem sacerējumiem un lappusi pa lappusei ilustrē aristokrātijas sākotnējo spozmi un tās neizbēgamo bojāeju. "Mans mērķis bija radīt nostalģijas sajūtu," saka arhitekts, kurš ar šo ekspozīciju vēlējies pievērst sabiedrības uzmanību Rīgas apkaimju dažādībai un rosināt gan patīkamas atmiņas, gan vieglas skumjas par zudušajiem kino skatīšanās laikiem, kuri vairs neatgriezīsies.
Sūtiet savus stāstus
Viena no Zigmāra Jaujas iecienītākajām vietām ir bijušais kinoteātris Gaisma Tallinas ielā, kur tagad ir veikals Preces no Vācijas. "Tur pārdod vinila plates," piebilst arhitekts, kurš veikalā ir atradis Deutsche Grammophon ierakstus ar Riharda Vāgnera operām, taču vislielākais prieks ir bijis par divām citām platēm. Vienā no tām ir Gustava Mālera mūzika diriģenta Herberta fon Karajana interpretācijā, otrajā – vēl joprojām neredzētās filmas Netīrās dejas/ Dirty Dancing (1987) skaņu celiņš.
Sociālajā tīklā Facebook Zigmārs Jauja ir izveidojis virtuālās informācijas apmaiņas platformu, kurā viņš regulāri publicē fotogrāfijas no pastaigām pa bijušo Rīgas kinoteātru vietām un aicina citus iesūtīt savus stāstus par filmu skatīšanos. "Atmiņā palicis, ka 12 gadu vecumā mani tur ielaida uz filmu Vīrietis un sieviete," pie bijušā kinoteātra Jugla fotouzņēmuma piezīmi par Kloda Leluša darbu ar Anuku Emē un Žanu Luiju Trentiņānu uzrakstījusi Ilze Verhaeghe. Tagad šajā Brīvības ielas ēkā atrodas veikals Maxima.
Silvestra Stallones striptīzs
Paša Zigmāra Jaujas bērnības kinoteātris ir Teika, kurš atklāts 1937. gadā un kura vārdā jau pēc tam nosaukta to ieskaujošā pilsētas apkaime. Divpadsmit gadu vecumā viņš devies iepazīt citus kinoteātrus. Zigmārs Jauja spilgti atceras, kā skatījies filmu Ainā Vaļņu ielā, kur bijušā kinoteātra vestibilā tagad ir Zvaigznes ABC grāmatnīca. Galveno lomu atveidojis dažāda vecuma puiku elks, franšīzes Rokijs zvaigzne Silvestrs Stallone. "Viņš sāk izģērbties, es saprotu, ka tā ir erotiskā filma!" par aktiera debijas filmu Itāļu ērzelis/The Italian Stallion (1970) stāsta arhitekts.
Deviņdesmitie gadi bija Holivudas invāzijas laiks, jo cilvēkiem bija radušās neremdējamas slāpes pēc Amerikā tapušajām filmām. Tas bija anarhijas laiks, kad uz ekrāniem tika piedāvāta neredzēta žanru daudzveidība pat gaišā dienas laikā. Vieni no radikālākajiem kinoteātriem bija Sarkandaugavā – Aurora un Sarkandaugava. To repertuārā bija erotikas, šausmu un spriedzes filmas, tagad Auroras telpās ir reliģiskās organizācijas Jaunā paaudze lūgšanu nams. "Izpērk grēkus!" zudušajiem kinoteātriem veltītajā interneta vietnē pajokojis Turaids Petrovs.
Labajā un kreisajā krastā
Vasaras Zigmārs Jauja ir pavadījis Jēkabpils rajona Elkšņos pie Lietuvas robežas, kur kopā ar draugiem gājuši uz vietējo kultūras namu skatīties filmas – to vidū bijusi skandalozā dokumentālā filma Gultā ar Madonnu/In Bed with Madonna (1991), kas iemūžinājusi popdīvas draisko dzīvi pasaules turnejā Blond Ambition, un franču hits Bums/La Boum (1980) ar jauniņo Sofiju Marso galvenajā lomā.
Varbūt arī savos pētījumos par filmu skatīšanos arhitekts ir gatavs pārkāpt Rīgas robežas? Pagaidām ne. Zigmārs Jauja turpina koncentrēties uz Rīgu – viņam pat ir izdevies atrast informāciju par 1901. gadā Puškina bulvārī uzbūvēto mazo koka kinoteātri Ilūzija. Par kino popularitātes pieaugumu nepārprotami liecina fakts, ka 1910. gadā Rīgas būvvaldē iesniegti vismaz 52 kinoteātru būvniecības projekti, no kuriem ne visi tikuši saskaņoti. Trīsdesmitajos gados darbojās 37 kinoteātri, galvenokārt tie bija izvietoti pilsētas centrā, un Elizabetes iela bija kļuvusi par Rīgas Brodveju.
Pēc Otrā pasaules kara krievu valodā izdotajā telefongrāmatā Zigmārs Jauja ir saskaitījis vairs tikai 17 kinoteātru, taču turpmāk situācija mainījās, un 1976. gadā tika sasniegts pēckara augstākais punkts ar 36 kinoteātriem, kuri bija izkaisīti pa visu Rīgu un lielā skaitā atrodami gan labajā, gan kreisajā krastā, taču drīz pēc tam to daudzums pakāpeniski saruka. "Līdz šim par šo tēmu nav bijis neviena visaptveroša pētījuma," uzsver arhitekts, kurš kopā ar citiem kino entuziastiem cer apkopot informāciju un nākotnē izdot grāmatu.
Popkorns nomāc Deividu Boviju
2003. gada 7. novembrī laikraksts Dienas Bizness ziņoja, ka drīz darbību pārtrauks Rīgas kinoteātris Kino 52. Tieši šeit Zigmārs Jauja pirmoreiz ir piedzīvojis popkorna ēšanas un filmu skatīšanās traumatisko pieredzi – skatoties Deivida Linča psiholoģisko trilleri Ceļš uz nekurieni/Lost Highway (1997). "Līdz ar sākumtitriem atskan Deivida Bovija dziesma I’m Deranged, kuras baudīšanu pēkšņi iztraucē no visām malām uzbrūkošā popkorna graušana," atceras arhitekts.
Paziņojums par Kino 52 slēgšanu iezīmē vienas kino izrādīšanas ēras beigas un nākamās sākumu: drīz vien Rīgā durvis vēra pirmais daudzzāļu kinoteātris Latvijā Coca-Cola Plaza, kurš tagad ir pazīstams ar nosaukumu Kino Citadele un kuram laika gaitā pievienojušies vēl divi multipleksi. Patlaban pilsētā ir 35 kinozāles, un filmu izrādīšanas vietu skaits ir sasniedzis trīsdesmitajos un septiņdesmitajos gados iekarotās virsotnes. Jaunus kinoteātrus varētu radīt vien nepieciešamība pēc citāda veida repertuāra.