Rīgas Starptautiskais kinofestivāls Riga IFF šogad īpaši lepojas ar nacionālajām pirmizrādēm, un labā ziņa plašam kinoskatītāju lokam ir tā, ka visas šīs filmas tādā vai citādā veidā būs skatāmas kinoteātros arī pēc pirmizrādes – atliek tikai meklēt un atrast! Te daži ieteikumi, ko un kāpēc vērts kinorepertuārā piefiksēt arī turpmākajās nedēļās pēc Riga IFF noslēguma.
Uzmanības degpunktā
Pati pirmā nacionālā pirmizrāde festivālā jau tradicionāli bija atklāšanas filma – šo godu Riga IFF katru gadu cenšas atvēlēt kādai Latvijas filmai, un šogad bija trāpīts totālā desmitniekā. Jaunais talants Gints Zilbalodis mediju un publikas uzmanības degpunktā nostājās jau vasaras sākumā, kad animācijas pasaules centrālajā festivālā Francijas pilsētā Ansī saņēma konkursa Pret straumi/Contrechamp galveno balvu par savu pilnmetrāžas filmu, trīs gadus veidoto Projām/Away.
Gints Zilbalodis ir filmas autors simtprocentīgā šā vārda nozīmē, viens pats savā datorā darījis pilnīgi visus filmai nepieciešamos darbus, un jau ar šo faktu viņš uzreiz šarmēja ne tikai Latvijas, bet visas pasaules medijus. Tomēr tikai šis pārsteidzošās debitanta autorības fakts vien nebūtu varējis filmu izstumt cauri dažādu festivālu atlases sietiem, jo ir tomēr katras filmas ceļā tādas slūžas, aiz kurām paliek visas mārketinga mežģīnes, un tālāk darbojas tikai mākslinieciskās kvalitātes. Ginta Zilbaloža filmai šīs kvalitātes ir neapstrīdamas, to apliecina arī fakts, ka tieši Riga IFF atklāšanas dienā kļuva zināms – filma Projām kvalificējusies ASV Kinoakadēmijas balvai Oskars animācijas kategorijā un iekļuvusi 32 filmas garajā sarakstā, no kura vēlāk tiks izsijāti balvas nominanti.
Latvijas publika filmu kinorepertuārā atradīs no 15. novembra, tātad tūlīt pēc Nacionālās kino balvas Lielais Kristaps nedēļas, un tur jau arī, iespējams, tiks papildināts Ginta Zilbaloža iegūto balvu saraksts – vismaz nomināciju filmai netrūkst. Tas tāpēc, ka pārsteidzošs ir ne tikai filmas tapšanas stāsts, bet arī rezultāts – gluži neticami, ka tik vienkāršs sižets, kuru varētu reducēt uz īsu "zēns brauc ar motociklu visas filmas garumā", tomēr notur skatītāja uzmanību pilnmetrāžas formātā.
Ārkārtīgi lakonisko un minimālismā stilizēto attēlu atdzīvina autoranimācijai visai neparastā "kameras" kustība, kas veido straujas rakursu maiņas, "pārlidojumus", tuvplānu un kopplānu miju; Rozentāļos trenētā kompozīcijas izjūta nodrošina profesionālu kadra organizāciju, un galu galā filma Projām kļūst par visām paaudzēm iespaidīgu baudījumu gan mākslinieciskā, gan emocionālā ziņā.
Dzirkstošais svaigums
Vēl viena Riga IFF nacionālā pirmizrāde, kam ciešs sakars ar drīzumā notiekošo Lielo Kristapu, ir režisora Emīla Alpa dokumentālā filma Koris. Diriģents. Kamēr..., kas Nacionālajai kino balvai nominēta kā viena no trim labākajām debijām, – tātad filmai būs vismaz vēl viens publisks seanss novembra sākumā, jācenšas nenokavēt. Šis ir vēl "ekstrēmāks" gadījums nekā Gints Zilbalodis, kurš kinovidē un pat vēl vairāk interneta kinoskatītājiem jau ir bijis pazīstams ar savām īsfilmām. Emīls Alps, lai gan izveidojis savu mājaslapu, kurā dēvējas par "audiovizuāla satura veidotāju ar vairāk nekā 10 gadu pieredzi", kinoprofesionāļu vidē līdz šim nekādi nebija atzīmējies, tāpēc arī viņa debija ir lielisks pārsteigums. Emīls Alps ir arī kora Kamēr... dziedātājs, un tas šajā gadījumā ir izšķirīgi – lai gan filma demonstrē arī atzīstamu operatora meistarību un nestandarta domāšanu, montāžas prasmes un skaņu režisora konceptuālismu. Interesanti, ka filmas autora vistiešākā klātbūtne visos filmas notikumos (kora gatavošanās un dalība svarīgā Eiropas mēroga koru konkursā Spānijas pilsētā Tolosā) nosaka ne tikai ļoti labu tēmas pārzināšanu un iespēju filmēt visus galvenos punktus šajā ceļā, bet arī kameras rakursu – jo viens no konkursam tik rūpīgi atlasītajiem dziedātājiem nemaz nedrīkst pēkšņi izkrist no kora kā dīki filmējošs tūrists, tātad visas norises tiek filmētas "no iekšpuses" un reizēm pat, klausot diriģenta rājienam, kamera ir jānovāc pavisam.
Liela filmas veiksme ir arī tās centrālais varonis jaunais diriģents Aivis Greters, kurš šajā amatā seko Mārim Sirmajam un Jānim Liepiņam. Diriģenta personība ir emocionāli un intelektuāli spēcīgs faktors, ap kuru centrējas visas norises filmā un dzīvē. Filmas pluss ir arī dzirkstošais svaigums, kāds piemīt tieši debitantu entuziasmam, bet daži eleganti kinematogrāfiski paņēmieni apliecina, ka tas nav tikai pliks entuziasms vien.
Eiropa, kuras vairs nav
Riga IFF svin nacionālās pirmizrādes arī vairākiem starptautiskiem kopražojumiem, kuros Latvija ir tikai viens no filmas ražošanas partneriem; parasti šo filmu idejas dzimušas ārpus Latvijas un nav saistītas ar mūsu valsti. Tomēr šajā klāstā ir arī dokumentālā filma, kuras līdzproducents Gints Grūbe pirmizrādē atzina – šis ir rets gadījums, kad kopražojums ļauj mums vairāk uzzināt nevis par citu zemi, bet pašiem par savējo.
Filma Geparda dzimšana detalizēti izklāsta romantiski traģisku stāstu, kas Latviju saista ar pasaules kultūras vēsturē nozīmīgu parādību – romānu Gepards (1958) un tā autoru Džuzepi Tomazi di Lampedūzu, kurš 30. gadu Latvijā viesojies, mīlestības vilināts. Kā teikts filmas anotācijā, tas ir "ceļojums pa Eiropu, kuras vairs nav", un patiešām – starpkaru Eiropas gaisotne filmā ir gluži taustāmi materializējusies, prinči un citi dažādu kārtu aristokrāti bauda dzīvi, kamēr to drupās sagrauj karš, un tam visam pa vidu diezgan depresīvais, laiskais un enerģiskās mātes nomāktais Džuzepe satiek savu Aleksandru, Stāmerienas pils īpašnieci fon Volfu-Štomerzē.
Interesanti, ka par šo kultūrvēsturiski nozīmīgo mīlasstāstu jau apmēram pirms pusgadsimta bija ieinteresējies Latvijas kino klasiķis Gunārs Piesis, kurš gribēja par to uzņemt spēlfilmu, bet galu galā uzņēma tikai kinožurnālu Māksla (1965); arī literatūras klasiķis Zigmunds Skujiņš vairākkārt pievērsies romantiskajai saistībai starp Lampedūzu un Stāmerienu. Visiem, kam kaut vai attāli un fragmentāri ir pazīstams šis stāsts, būtu jānoskatās filma, kas palīdzēs ļoti pamatīgi papildināt zināšanas gan Latvijas, gan Eiropas vēsturē. Turklāt iepriecinošs ir fakts, ka Geparda dzimšana nav tikai pedantisks arhīva materiālu apkopojums, filmas autori krietni piestrādājuši, lai to atdzīvinātu ar īstu un šķietamu aculiecinieku stāstiem, kas vēstures abstrakcijas padara daudz cilvēcīgākas. Lai gan tieši šajā teritorijā ir atrodams arī mulsinošākais filmas aspekts, vismaz Latvijas skatītājam, – ieraugot aktrisi Karīnu Tatarinovu, kura nenosakāma laikmeta grimā runā krieviski, un izlasot titrus, kas viņu bezkaislīgi uzdod par Aleksandras draudzeni un radinieci ar konkrētu vārdu un uzvārdu, strauji sašūpojas ticība visu filmas runātāju autentiskumam, kaut arī daži no viņiem ir "īsti", bet tikai filmas beigu titri palīdz noskaidrot, kas ir kas.
Filmas Geparda dzimšana tuvākais seanss gaidāms kinoteātra Splendid Palace ciklā Dokumentālā kino pirmdienas 28. oktobrī.
Bezspēcīgās dusmas
Festivālā Riga IFF nacionālo pirmizrādi piedzīvojusi režisora Kārļa Lesiņa pirmā pilnmetrāžas spēlfilma Izmisums, kas kinorepertuārā nonāks nākamā gada janvārī, – dažas dienas depresīva jaunekļa dzīvē, kurā pagātne rit kā šodienai paralēls stāsts un reizēm abas laiktelpas saplūst, vairojot varoņa (Kaspars Zāle) bezspēcīgās dusmas. Īpaši kolorīti indiferents filmā ir psihiatrs (Oskars Morozovs), kura kabinetā blakus ārsta sertifikātiem goda vietā stāv atzinības raksts par novada sakoptāko dārzu un viensētu.
Riga IFF skatītāji ir Latvijā pirmie, kas iepazīstas ar divām filmām no šīs vasaras Karlovi Varu festivāla dokumentālo filmu konkursa – studijas VFS Films kopražojumu Nemirstīgie/Immortal un režisores Lailas Pakalniņas pirmo tik vērienīgo starptautisko kopražojumu Karote. Arī Lailas Pakalniņas melnbalti elegantajai un pirmoreiz tik apzināti sociālaktuālajai dokumentālajai filmai ir vairākas Lielā Kristapa nominācijas, tāpēc par to jāatceras novembra sākumā, kad gaidāma Nacionālās kino balvas nedēļa (no 7. līdz 12. novembrim), – ja nepaspēsit uz Riga IFF galvenā konkursa seansu.
Rezumējot – nacionālo pirmizrāžu izlase, lai gan izkaisīta dažādās Riga IFF programmās un skatēs, veido svarīgu festivāla rakursu un iespēju sastādīt savu ceļa karti arī tuvākajam laikam pēc festivāla.