Marta otrajā pusē uz ekrāniem iznāks sporta žurnālista Dāvida Ernštreita un montāžas režisores Ineses Kļavas dokumentālā filma Patrīcija (filmu studija Mistrus Media), kas vēsta par distanču slēpotājas Patrīcijas Eidukas ikdienu, sacensībām, lielā sporta aizkulisēm un ģimenes atbalstu, bez kura nebūtu iedomājama viņas apņēmība un panākumi.
Latvijas kino klasiķis Ivars Seleckis ir teicis, ka visgrūtāk ir veidot dokumentālo kino par normāliem cilvēkiem. "Visgrūtāk ir veidot dokumentālo kino par normāliem cilvēkiem, kuri neraujas kadrā. Dažos brīžos var redzēt, ka tētis Ingus ieskatās kamerā tā, it kā ieskatītos man acīs un teiktu: atkal jūs esat šeit," saka Dāvids Ernštreits un piebilst, ka viņam šīs filmas veidošana ir bijusi mācība sešu gadu garumā par to, ko nozīmē daudz un ilgstoši sekot līdzi varonim, ko nozīmē pieņemt lēmumus, kur līst un kur ne.
Pirmā tikšanās
Ar Eiduku ģimeni Dāvids Ernštreits ir iepazinies 2005. gadā, kad Patrīcijas brālis Valts gatavojās savai debijai olimpiskajās spēlēs, kas notika Itālijas pilsētā Turīnā. "Tolaik Valtam apkārt lipa mazākie brāļi un arī vienīgā māsa Patrīcija," atminas žurnālists, kurš kopā ar montāžas režisori filmā iekļāvis arhīva kadrus no šīs pirmās tikšanās. Savukārt pirms sešiem gadiem Dāvids Ernštreits ir sācis sekot līdzi jaunās sportistes karjerai ar domu veidot dokumentālo kino. "Pirmie uzņemtie kadri, kas ir arī pirmie kadri šajā filmā, kuros Patrīcija skrien uz trenažiera ar treniņu masku uz sejas, ir filmēti tajā dienā, kad viņa sešos no rīta bija tirgojusi zemenes Rīgas Centrāltirgū," žurnālists stāsta par slēpotājas iesaisti Eiduku ģimenes biznesā, kurā viņas pienākumi laika gaitā samazinās, bet zemenes filmā būs!
2018. gadā jaunā sportiste piedalījās savās pirmajās olimpiskajās spēlēs Phjončhanā Dienvidkorejā. Tajā laikā viņas vārds vēl nebija plaši pazīstams, bet tieši tur Patrīcija astoņpadsmit gadu vecumā sasniedza labāko rezultātu olimpiskajās spēlēs starp Latvijas distanču slēpotājiem kopš neatkarības atjaunošanas. "Sarunās Dienvidkorejā atklājās, ka Patrīcija nav pārliecināta, vai turpinās profesionālo sportu. Tolaik viņai vēl bija priekšā mācības divpadsmitajā klasē un trīs izvēles: profesionālais sports, medicīnas studijas vai studiju stipendijas izmantošana ASV, pārstāvot koledžu slēpošanas sacīkstēs," norāda Dāvids Ernštreits, kura filmas veidošanas process ir sazarojies šajos trijos virzienos.
Ceļš uz izcilību
Jau pēc tam Patrīcija ar tēti Ingu ir nosvērusies par labu slēpošanai visaugstākajā profesionālajā līmenī. Pieņemtais lēmums kopā ar citiem dzīves notikumiem, arī traģiskiem, ir mainījis arī topošās filmas trasi, pa kuru virzīties tālāk. "Kā teica Kokneses vidusskolas direktors Patrīcijas izlaidumā: dzīve ir kā spēle, kam visu laiku mainās noteikumi," uzsver Dāvids Ernštreits. Viņš ir braukājis no sacensībām uz sacensībām, lai notvertu Patrīcijas panākumus un profesionālā sporta aizkulises. "Kādu dienu Inese Kļava man saka: mums ir divas versijas – vai nu mēs ar nagiem un zobiem turamies pie tā, ko esam uzlikuši uz papīra, un mēģinām skaidrot visu, kas notiek uz ekrāna, vai arī ļaujam runāt emocijām. Man nebija ilgi jādomā. Es teicu: ļausim runāt emocijām," atceras Dāvids Ernštreits un piemetina, ka sporta žurnālisti parasti fokusējas uz izcīnītajām vietām, bet ceļš uz izcilību visās jomās ir ļoti piepildīts un līdzīgs, tāpēc gribējies no tā atkāpties un nebaidīties, ka varbūt kādā brīdī nav skaidrs, kuru vietu ieguvusi Patrīcija.
"Es domāju, tas bija mūsu trumpis, ka Dāvids Ernštreits stāv ļoti tuvu sportam, bet es – ļoti tālu, jo varējām kopā noiet vidusceļu," uzskata Inese Kļava. Par savu darbu viņa ir izpelnījusies Nacionālās kino balvas Lielais Kristaps nomināciju kategorijā Labākais montāžas režisors (filma ir saņēmusi nomināciju arī kategorijā Labākā pilnmetrāžas dokumentālā filma). Viņa īpaši izceļ filmas galvenā operatora Normunda Pavlovska darbu. "Jo vairāk filma tuvojās finišam, jo arvien vairāk es novērtēju tos kadrus, ko viņš atnesa, arī kadrus ar tēvu, kurš mēģina nodot meitai dzērienu pasaules čempionātā junioriem (2019. gadā), un kadru, kurā brālis to atkārto jau olimpiskajās spēlēs Pekinā (2022. gadā). Viņš nenoraustījās un noturēja kameru līdz galam," akcentē Inese Kļava.
2022. gada olimpiskās spēles bija īpaši sarežģītas kovidpandēmijas ierobežojumu dēļ, un nācās riskēt, lai būtu tur, kur nemaz nedrīkstēja būt. "Es novēlu mums, žurnālistiem, kļūt nedaudz nepaklausīgākiem, jo, ja esam paklausīgi, mēs vairs neko nevaram nofilmēt, ja vien neesam Netflix," uzskata Dāvids Ernštreits.
Kadri no treniņiem un sacensībām filmā mijas ar epizodēm no Patrīcijas dzīves, kurās fiksēts arī izbrauciens ar motociklu kopā ar draugu Uldi gluži kā no viņa vārdabrāļa Ulda Brauna 1975. gadā uzņemtās spēlfilmas Motociklu vasara. "Tas ir viņas drauga Ulda vectēva ižiņš, ar kuru viņi ik pa laikam mēdz izlaist kādu līkumu," atklāj žurnālists.
Dokumentālās filmas Patrīcija pirmizrāde notiks 19. martā, dažas dienas pēc slēpošanas sezonas beigām. Tās augstākā virsotne līdz šim ir sportistes izcīnītā piektā vieta seriāla Tour de Ski noslēgumā Itālijā, atkārtojot savu pašas sasniegto augstvērtīgāko rezultātu Latvijas slēpošanas vēsturē. "Pirms desmit gadiem šāds panākums Latvijas slēpošanā šķita zinātniskā fantastika," par Patrīcijas Eidukas panākumiem saka Dāvids Ernštreits. Uz filmas pirmizrādi sportiste ir solījusi ierasties ar visu savu komandu.