Mēs būtu daudz aukstāki un dumjāki, ja nebūtu tik daudz reižu skatījušies Zaķīšu pirtiņu – kā bērni, kā vecāki, kā vecvecāki, visam mūžam cauri jau tik daudzās paaudzēs. Skatāmies ar sirdi, nevis ar prātu un nemaz neapstājamies pie tā, ka patiesībā leģendārā Zaķīšu pirtiņa savā simboliskā veidā ietver un rāda visu Rozes Stiebras radošo mūžu, viņas metodi, ja tā var teikt. To gan jau zina un ievēro tikai literatūras speciālisti, ka patiesībā filmā ietverti divi Viļa Plūdoņa dzejoļi – enerģiski atraktīvajam zaķu ģimenes piedzīvojumam un sunīša, kaķīša skraidīšanai seko Lauku māmiņas aiju dziesmiņa, tas "…viegli, vieglītiņām, klusi, klusītiņām…", kas apsedz, nomierina, harmonizē un piešķir jēgu. Un tā tas ir vienmēr – iegriežas virpulis, pērkons bungas sarībina, «sirds no savas vietas uzlec", bet Roze Stiebra nekad nepamet skatītāju nenoglāstītu.
Roze Stiebra. Zaķīšu pirtiņa. 1979. Publicitātes foto
Drosmīga meitene
Režisores Rozes Stiebras vietu Latvijas animācijas vēsturē, Latvijas kino un vispār kultūras vēsturē iezīmē drosme – lai cik dīvaini būtu izcelt šo īpašību tik harmoniskā un līdzsvarotā personībā. Tomēr tā bija drosmīga jauna meitene, kura 60. gadu beigās pēc Ļeņingradas (tagad Sanktpēterburgas) institūta absolvēšanas izvēlējās otrdienas par savām laimīgajām dienām un katru otrdienu gāja uz Latvijas Televīzijas kadru daļu jautāt, vai beidzot nebūs kāda vieta, kur viņai strādāt. Un drosmīgi izdomāja mēģināt pavisam jaunu ceļu animācijā, nevis kustināt lelles, ko bija institūtā mācījusies. Aiz ieraduma Roze Stiebra un Ansis Bērziņš gan paši savu darbības lauku dēvēja par multiplikāciju un savas filmas – par multenēm, tomēr te gribētos iebilst – tā nav tikai multiplicēšana, t. i., bezgalīga zīmējumu pavairošana, tur arī anima – dvēsele – ir klāt.
Drosme ir svarīgs faktors daudzos Rozes Stiebras radošās biogrāfijas punktos un pavērsienos – gan lielās lietās, gan ikdienas neatlaidībā, turot savu konceptuālo līniju un veidojot latviešu filmas latviešu bērniem, jo cits neviens viņiem tās neuzņems. Drosme bija vajadzīga, lai jau no pirmajām filmām aicinātu sadarboties izcilākos dzejniekus, māksliniekus, komponistus, nebaidoties viņus uzrunāt un nebaidoties pašiem palikt slavenu vārdu ēnā. Drosmīgs ir arī lēmums attīstīt pašai savu muzikālo īsfilmu žanru, pat ja pirmais impulss bijis visai amizants – Zelta sietiņam (1975) iecerētie Raiņa dzejolīši bija par īsu, lai tos vienkārši nolasītu filmas aizkadra tekstā, toties kā dziesmiņas ar piedziedājumiem un atkārtojumiem varēja aizpildīt visas filmai paredzētās desmit minūtes…
Roze Stiebra. Spēlēju, dancoju. 2007. Publicitātes foto
Rozes Stiebras radošajā mūžā atrodama pat politiska drosme – kā citādi lai nosauc filmu Man vienai māsiņai (1984), kas tapa vairākus gadus pirms Atmodas nojausmām, vistumšākajā laikā pirms saullēkta, tomēr tik latviska, etnogrāfisku simbolu un arhetipu piesātināta. Pavisam cita, azartiski jauneklīga drosme savukārt šķiet lēmums gadus divdesmit vēlāk Raiņa Spēlēju, dancoju filosofiju šķetināt Helēnas Heinrihsones izaicinoši spilgtajā rokrakstā, bet vēl pēc desmit gadiem jau cienījamas klasiķes statusā savai Latvijas simtgades filmai Saule brauca debesīs (2018) par komponistu pieaicināt ekspresīvo "dzelzs vilku" Juri Kaukuli un viņa Jauno Jāņu orķestri, pavisam citas paaudzes un šķietami cita temperamenta mūziķus, kas tomēr apbrīnojami harmoniski saderēja ar Rozes pašas vienmēr atsaucīgi atvērto dabu, – un folkloras izpratne viņiem izrādījās līdzvērtīgi dziļa un radoša.
Roze Stiebra. Saule brauca debesīs. 2018. Publicitātes foto
Pirmā, bet neviena
Otrs vārds, kas bieži jālieto, stāstot par Rozes Stiebras radošo darbību, ir "pirmā" – viņa pirmā saņēma dūšu sākt veidot filmas aplikācijas tehnikā, pirmā atklāja Latvijai zīmēto animāciju, pirmā ķērās pie pilnmetrāžas animācijas filmas, pirmā arī izgudroja ļoti "praktisku" paņēmienu, kā pārlaist 90. gadu finansiālo krīzi atjaunotajā valstī, – pārslēdzās uz nelielām, divas minūtes garām un enerģētiski blīvām filmiņām, pamazām krājot ciklu Pasaciņas (no 1994. līdz 2005. gadam ar pārtraukumiem uzņemtas 26 īsfilmiņas, katra balstīta kāda latviešu autora dzejolī vai tautasdziesmu kompozīcijā).
Liela laime ir, ka Roze Stiebra, būdama pirmā, tomēr nebija viena – kopš 1969. gada pirmās aplikācijas filmas Lietaina diena viņas stiprais plecs, domubiedrs un kolēģis bija režisors un producents Ansis Bērziņš (1940–2021). Viņš toreiz televīzijā, kad drosmīgo un "lecīgo" meiteni citi operatori apcēla par viņas iedomām filmēt animāciju, kam nemaz piemērotas kinokameras nav, teica Rozei – es tev tādu kameru uztaisīšu. Vēlākajos gados Ansis Bērziņš ļoti bieži lika pie malas savas režisora ambīcijas, lai drīzāk palīdzētu Rozei kā producents un studijas Dauka vadītājs, un šī upurēšanās 2017. gadā tika novērtēta ar balvu abiem – Nacionālā kino balva Lielais Kristaps par mūža ieguldījumu kinomākslā togad tika pasniegta abiem kopā, Rozei un Ansim. Apbrīnojami harmonisks pāris, perfekta radošā simbioze, kas Latvijas animācijai nozīmēja tik daudz, – un, jā, tas ir liktenis, ka mēs satikāmies, Roze teica kādā intervijā.
Roze Stiebra. Kabata. 1983. Publicitātes foto
Ar domas spēku
"Es netaisu "filmas bērniem", es taisu cilvēkiem vispār, bet bieži nonāku pie domas, ka bērni sapratīs vislabāk, jo viņi nav vēl sabojāti. Un arī pieaugušajiem ir ļoti vajadzīga saite ar bērnību – vai ar nākotni, es nezinu. Katrā ziņā pieaugušajam arī ir vajadzīgs atbalsts, dažreiz pat vairāk nekā bērnam. Jo bērnam ir vecāki, bet kas atbalstīs vecākus?" – Roze Stiebra teica reiz kādā intervijā. Turklāt Rozes filmas it kā arī mudina atbalstīt citam citu – kaut vai klusējot, ar domas spēku. Tieši šajā ziņā simbolisks šķiet fakts, ka vairākas Rozes Stiebras filmas noslēdzas ar dejošanu – dejo visi dažādie Kabatas kustoņi Arkādijas parkā, dejo ķekatnieki Ziemassvētku pasaciņās, dejo krāsainie un dažādie tēli pilnmetrāžas filmā Sirds likums (2024) – no karaļa līdz vismazākajam kukainītim. Turklāt tā ir deja, kurā viens otram atdod sirdi. Kā Roze mums visu šo gadu garumā.
Roze Stiebra. Sirds likums. 2024. Publicitātes foto
"Cilvēks ir nolemts gaismai," viņa reiz sacīja. Un, vairākās filmās dziļi un daudz domājusi par nāvi, visādas ķekatu nāves savās filmās dancinājusi un radījusi dažādas pasaules ar brīvi šķērsojamām robežām, savu Ansi mūžībā aizvadījusi, Roze vairs neko daudz par to miršanu nebēdāja: "Dzīvība nebeidzas nekad." Kad Latvijas simtgadē dažādās sarunās visādi tika locīts viņas filmas nosaukums Saule brauca debesīs, Roze teica – es domāju, viņa tur ir vienmēr.
Rozes Stiebras filmu kolekcija ir skatāma portālā Filmas.lv visā Latvijā.