Pielikts punkts 71. Kannu kinofestivālam. Latvijas kinovēsturē tas paliks kā skaistu emociju piepildīts notikums, pateicoties klasiskās filmas Četri balti krekli skatei programmā Kannu klasika kopā ar tās režisoru Rolandu Kalniņu un operatoru Miku Zvirbuli. Šīs festivāla sadaļas dalībnieki atšķirībā no konkursa filmu autoriem ir brīvi no sacensību stresa. Uztraukums ir beidzies arī 21 filmas autoriem, kuru darbi bija iekļauti Kannu konkursā, kā arī vēl 18 programmas Īpašais skatiens/Un certain regard – festivāla otrā konkursa sadaļas – dalībniekiem.
Sestdien, 19. maijā, aktrises Keitas Blānšetas vadītā žūrija pasniedza festivāla balvas. Un pārsteigums, pārsteigums – starptautiskā prese, žurnālisti un kritiķi, kuri kaismīgi seko līdzi festivāla norisēm un sacensību dramaturģijai un arī ir pilntiesīgi eksperti, ar festivāla rezultātiem lielā mērā bija mierā. Protams, rakstos par Kannu balvu sadalījumu vairāki mani kolēģi no visas pasaules neiztiek bez ironijas gan par pieaugošo politkorektuma dozu festivāla norisēs, gan tā atskaņām balvu sadalījumā, un tomēr skaļi lāsti "debesīs" – Keitas Blānšetas vadītās žūrijas virzienā – netiek raidīti, un tas nav maz. Žurnālisti un kritiķi visu ir redzējuši, saguruši, un viņiem ir tiesības uz savu viedokli. Desmit dienu maratons saasina jutekļus, atkailina nervus un rada ne tikai bagātīgu iespaidu klāstu, bet arī pamatīgu nogurumu.
Filmas, kas redzētas Kannās, nav sīrupainu mierinājumu vai adrenalīnu nodrošinošā Holivudas produkcija, bet gan sociālpolitiski aktuāli mākslas darbi no dažādām pasaules malām, kuros spoguļojas mūsu trakā laikmeta problēmas un šausmas. Ja runājam par amerikāņiem un Holivudas mierinājumu, tā Kannās bija maz, pat ļoti maz, izņemot ārpuskonkursa atrakciju ar pretrunīgi vērtējamiem Rona Hovarda Zvaigžņu kariem – Hans Solo. Zvaigžņu karu stāsts/Solo: A Star Wars Story. Šī universa cienītāji var to baudīt uz karstām pēdām – filma Latvijas kinoteātros būs skatāma no 25. maija.
Nopietnāk vērtējams bija konkursā iekļautais sociāli kaismīgā amerikāņu režisora Spaika Lī darbs Melnais kukluksklanietis/ BlacKkKlansman. Spaika Lī ironiskais veltījums rasisma tēmai (filmas pamatā ir patiess stāsts par afroamerikāņu policistu, kurš, pildot darba uzdevumus, kļūst par kukluksklana aktīvistu) ieguva Kannu festivāla Grand Prix (būtībā – otro vietu). Iespējams, šo faktu var tulkot kā Kannu festivāla mēģinājumu uzlabot šogad strauji atsalušās attiecības ar Holivudu, kuru filmu klātbūtni Kannu festivālam tomēr vajag, lai piesaistītu masu preses uzmanību. Kur Holivuda, tur zvaigznes un visa no tā izrietošā publicitātes jezga – tik banāli.
Baisā realitāte
Par sieviešu spēku, kas bija viena no populārākajām tēmām šā Kannu festivāla kontekstā, jau rakstīju pagājušajā KDi. Sieviešu pārsvars Keitas Blānšetas vadītajā žūrijā un vairāku sieviešu režisoru darbi konkursa programmā vedināja domāt, ka galvenā balva Zelta palmas zars tiks kādai no režisorēm. Visā Kannu festivāla vēsturē Zelta palmas zars ir piešķirts tikai vienai režisorei – Džeinai Kempionei par filmu Klavieres/The Piano (1993). Iespēju spektrs bija plašs – amplitūdā no forsēta patosa pilnās franču režisores Evas Isonas filmas Saules meitas/Les filles du soleil par Kurdistānas sieviešu bataljonu, kuru vada no gūsta izbēgusi ISIS seksa verdzene, līdz libāniešu režisores, kādreizējās aktrises Nadīnes Labaki filmai, kuras oriģinālnosaukums ir Capharnaüm/Kapernauma – tā ir sena Palestīnas pilsēta, kas tiek minēta arī Bībelē.
Festivāla bukletā tiek piedāvāts arī cits šīs filmas starptautiskā nosaukuma variants Tiesas zālē/In the Courtroom. Tiesas zālē arī sākas filmas darbība: 12 gadu vecs zēns Zains, kurš apcietināts par smaga nozieguma izdarīšanu, ir iesūdzējis tiesā savus vecākus – par to, ka tie viņu radījuši. Radījuši ciešanām, pazemojumiem, nabadzībai un, galvenais, dzīvei bez vecāku mīlestības. Puikam ir visas tiesības saviem vecākiem to pārmest. Pēc 11 gadu vecās māsas izprecināšanas pret viņas gribu Zains bēg no nabadzīgās, pārapdzīvotās mājas un vardarbīgajiem vecākiem. Zēns atrod patvērumu pie jaunas sievietes apkopējas – nelegālās imigrantes no Etiopijas, kura cīnās par savu un sava mazā bērna iztiku un iespēju dzīvot Libānā kaut vai nelegāli. Kādu dienu viņa neatgriežas mājās, un Zainam, zēnam ar brūnām, visu pieredzējuša, noguruša cilvēka acīm, ir jācīnās ne tikai par sevi, bet arī par mazo imigrantes dēlu. Filma ir spēcīga, un tas, kā Nadīne Labaki strādā ar aktieriem bērniem, ir fenomenāli. Visās lomās viņa ir filmējusi neprofesionāļus, cilvēkus, kuru dzīves pieredze ir bijusi tuva viņu atveidotajiem varoņiem.
Režisores tvērums, kas tuvs itāļu neoreālistu principiem 40.–50. gados, un filmas dramatisms padarīja šo darbu par spēcīgu pretendentu uz festivāla galveno balvu. Tomēr tai tika "tikai" Žūrijas balva, nevis Zelta palmas zars.
Mēs tā arī neuzzināsim, kas atturēja Keitas Blānšetas vadīto žūriju ierakstīt Kannu festivāla vēsturē otro uzvarētāju sievieti. Vai filmas patoss, kas kulminē finālā, tādējādi mazinot drāmas iedarbības spēku, vai bailes no pārmetumiem paredzamībā? Sak, ko gan citu varēja gaidīt #MeToo un feministiskā patosa laikmetā? Lai nu kā, Nadīnes Labaki filma noteikti ir viena no tām, ko derētu sagaidīt arī kādā no Latvijas festivāliem, lai gan skaidrs, ka komerciālā izrādīšanā šī filma Latvijā visdrīzāk nenokļūs.
Der gaidīt arī talantīgās itāļu režisores un scenāristes Alises Rorvaheres filmu Laimīgs kā Lācars/Lazzaro felice – niansētu stāstu par ideālistiska, naiva puiša Lācara ceļu lielā pilsētā. Alises Rohvaheres darbs saņēma balvu par labāko scenāriju. Šo balvu gan žūrija sadalīja uz pusēm: par labāko scenāriju apbalvots arī Džafars Panahi – irāņu režisors un scenārists, kurš Kannās startēja ar filmu Trīs sejas/3 Faces. Džafars Panahi, kurš ir politiski represēta persona Irānā un kuram ir aizliegts izbraukt no valsts, ir izveidojis formā vienkāršu, iedarbīgu filmu par Irānas sabiedrību un tās attieksmi pret sievietēm aktrisēm. Viņš pats filmā atveido vienu no galvenajām lomām – režisoru, kurš kopā ar paziņu, slavenu aktrisi, ierodas mazā Irānas miestā, lai saprastu, kas īsti noticis ar jaunu meiteni, kura ir atsūtījusi video ar nofilmētu pašnāvības aktu. Vai tā ir baisa realitāte vai tomēr ļauns joks?
Zaglēnu ģimene
Kam tad žūrija atdeva Zelta palmas zaru? Labai japāņu filmai Zaglēni/Shoplifters, kuru uzņēmis speciālistu lokā pazīstamais japāņu režisors Hirokadzu Koreeda. Tematiski šī filma sasaucas ar jau pieminēto libānietes Nadīnes Labaki darbu. Arī šīs filmas varoņi ir cilvēki "bez papīriem", sabiedrības margināļi, kas dzīvo zem iztikas minimuma. Tomēr šo informāciju filmas autori atklāj palēnām, soli pa solim, vispirms skatītāju iepazīstinot ar varoņiem – jaukiem, gādīgiem cilvēkiem, nabadzīgu, sirsnīgu ģimeni. Ģimene rūpējas ne tikai par savas saimes locekļiem, bet arī pieņem (precīzāk – paņem no balkona) nosalušu meitenīti, kura saviem vecākiem ir lieka... Ģimenē ir māmiņa, tētis, vecmāmiņa un pusaugu zēns, lāga ļaudis, kuri mīl un cienī cits citu. Tēva pamatnodarbošanās ir veikalu apzagšana, un to viņš liek apgūt arī dēlam. Taču arī pret šo faktu ģimene izturas filosofiski – tas, kas ir veikalā, pagaidām nepieder nevienam, tālab to var droši ņemt...
Virtuozi veidotajā filmā ar katru jaunu epizodi pamazām atklājas, ka jaukie cilvēki nemaz nav tik jauki un arī viņu ģimeniskās saites ir tikai fikcija. Režisors Hirokadzu Koreeda savās filmās bieži pievēršas ģimenes tēmai, un Zaglēni mudina aizdomāties, ka ģimenes jēdziena transformācija ir aktuāla arī globāli. Lieliska filma, kurai retais prognozēja uzvaru, – tā šķita par klusu un kvalitatīvu feministisko maršu un runu rīboņā.
Viesstrādnieces šausmas
Sabiedrības atstumto, atraidīto pasaule šā Kannu festivāla kontekstā kļuva par vienu no nozīmīgākajām tēmām. Šajā tematiskajā straumē iekļāvās arī filma Aika/ Ayka, kuru uzņēmis režisors Sergejs Dvorcevojs. Krievijas, Kazahstānas, Vācijas un Polijas kopražojuma filma stāsta par kirgīzu viesstrādnieci Maskavā un tām šausmām, kas ir jāpieredz jaunai sieviete, vientuļajai mātei, kurai nav iztikas līdzekļu, lai audzinātu bērnu, un kuru vajā kreditori. Viesstrādnieku no Āzijas, kuri dara melno darbu, Krievijas metropolē ir ļoti daudz, un šī noteikti nav tēma, kas iecienīta propagandiski orientētajos Krievijas medijos. Šis reālistiskā, pat dokumentālā manierē veidotais stāsts par jaunas sievietes šausmu ceļu mūsdienu Maskavā tika rādīts festivāla pēdējā dienā un tā nošokēja žūriju, ka galvenās lomas atveidotājai kazahu aktrisei Samalai Jesļamovai tika labākās aktrises balva. Balvu pasniegšanas ceremonijā viņa bija teju mēma no pārsteiguma, savukārt filmas režisoram atgriešanās Kannās pēc ilga pārtraukuma izrādījās ļoti veiksmīga. Pirms desmit gadiem Sergeja Dvorcevoja filma Tulpe/Tjuļpan (2008) ieguva balvu Kannu festivāla otrajā konkursa programmā Īpašais skatiens.
Vēl atlicis pieminēt tikai dažas balvas. Labākā aktiera godalgu saņēma itālis Marčello Fonte par suņu friziera lomu Mateo Garrones filmā Suņu vīrs/Dogman. Tas ir klasiski, spēcīgi veidots dramatisks darbs par brutālu iniciācijas procesu, kuram nākas iziet cauri lādzīgajam galvenajam varonim, lai viņš kļūtu par savējo mafiozajā mazpilsētas vidē. Režisors Mateo Garrone ir speciālists Itālijas mafijas darbības niansēs, viņa slavenākā filma ir Gomorra (2008).
Par labāko režisoru pelnīti tika atzīts Lielbritānijā dzīvojošais polis Pavels Pavlikovskis. Viņa vizuāli izsmalcinātā, sociālpolitiski nospriegotā melnbaltā mīlestības drāma Aukstais karš/Cold War ir stāsts par mūziķa un dziedātājas attiecībām vairāku gadu desmitu garumā sociālistiskajā Polijā un arī Rietumeiropā – par šo filmu sīkāk rakstīju pagājušajā KDi. Šī filma jēdzieniski sasaucas ar Četriem baltiem krekliem un lielisko Krievijas režisora, mājas arestā Maskavā esošā Kirila Serebreņņikova veltījumu roka leģendai Viktoram Cojam – filmu Vasara/Ļeto. Diemžēl Vasara paslīdēja garām žūrijas uzmanībai, tāpat kā izcilā korejiešu drāma Degošais/Burning (režisors Lī Čandons, kuras pamatā ir Haruki Murakami stāsts. Abas šīs filmas kopā ar Pavela Pavlikovska Auksto karu ir manas šā gada Kannu festivāla favorītes.
Īpašo Zelta palmas zaru žūrija piešķīra franču leģendai Žanam Likam Godāram, kura eksperimentālā meditācija par kultūru konfliktu Bilžu grāmata vai Bilžu albums/ Le livre d’image startēja konkursa programmā. Sen pelnīts suvenīrs, kuru viņš savā garajā klasiķa mūžā tā arī nebija saņēmis. Protams, Godārs bija mājās Šveicē, kur dzīvo daudzus gadus, bet par Palmas zaru viņš noteikti priecājās.
Starp citu, otrās konkursa programmas Īpašais skatiens galvenā balva nonāca pie pavisam trakas, spridzinošas zviedru un dāņu kopražojuma filmas Robeža/Gräns (režisors Alī Abasi). Arī tā ir filma par margināļiem (citādajiem, autsaideriem), kurā satiekas skandināvu folkloras motīvi un mūsdienu pedofili. Īpašā skatiena žūriju vadīja pazīstamais amerikāņu aktieris Benisio del Toro. Savukārt Zelta kameru – balvu par labāko debiju – saņēma beļģu režisors Lūkass Donts par filmu Meitene/ Girl. Tas ir emocionāls stāsts par identitātes meklējumiem – jaunu puisi, kurš vēlas kļūt par baleta solisti (nevis solistu). Lūk, Kannu filmas un stāsti – spēcīgi un šokējoši, kas izdzen ārpus komforta zonas.