Filma Hermanis. Tā nebūs preparēšana

Tradicionāli filmās par māksliniekiem tiek izmantoti fragmenti no viņu darbiem, ši pats paņēmiens arī šoreiz. Domāju, ka "izrautie" fragmenti ilustrācijas nolūkos diez vai pasaka būtiskāko par mākslas darbiem. Darbs ir jāredz visā savā nobeigtībā. Fragments ir fragments. J.Podnieks savas filmas būvēja ļoti precīzi, viņš neko neilustrēja, bet viss notika. Iedomājos, ka daudzo fragmentu vietā varēja būt viens vienīgs, kas visprecīzāk atsegtu Alvi kā personību, un, ja tas būtu filmas dramaturģijā ļoti precīzi trāpīts, tas varēja spilgti emocionāli strādāt... Savulaik R.Kalniņš precīzi notvēra Sarunās ar karalieni V.Artmanes būtību. Režisors filmēja viņu pēc izrādes, nogurušu, ļoti atvērtu, kas lika ieraudzīt mums aktrisi - neiepazītu un cilvēcisku. Tas bija atklājums. A.Hemanis trāpīja ar izrādi par I.Ziedoni. Asprātīgi, precīzi. Par A.Hermani kā personību labi nofurmulēja M.Barišņikovs. Arī varētu sacīt Hermanis un visums, kurā latvieša privātmājas lodziņš, no kura neredz kaimiņus, caur Ameriku atrastā sava zeme (burvīgs A.Hemaņa smaids par to) un Eiropas centra cilvēks... Personība. No režisora vēlējos vairāk atklājumu. Filmas ieguvums, protams, pats A.Hermanis.

Filmu neredzēju, jo lasīju Hamletu un komentāros cīnījos pret imigrantiem Vācijā. Bet - Hermanis ir manējais šo dienu Varonis. No atsauksmēm nav skaidrs- laba bija filma, vai Hermanis , vai abi kopā.

Piekrītu Marī