"Es vedu divdesmit brīvprātīgos no Cēsu puses," pa rāciju paziņo meitene, kura mūs sagaida pie Bušu gravas. Kopā ar viņiem dodos uz vietu, kur tiks rekonstruēts Baltijas ceļa fragments režisores Madaras Dišleres pilnmetrāžas spēlfilmai Paradīze ‘89. Tā uzņemšanā piedalās vairāk nekā 700 cilvēku, lai nofilmētu epizodes ar lielāko masu skatu dalībnieku skaitu Latvijas jauno laiku kino vēsturē. "Līdz četriem rītā smērējām sviestmaizes," atklāj filmas izpildproducente Elīna Zazerska.
"Augsim lieli, augsim stipri, būsim stipri, veseli," vairāki cilvēki vienojas dziesmā Nevis slinkojot un pūstot. Uz piedāvājumu piedalīties filmēšanā atsaukušies gan vietējās apkaimes iedzīvotāji, gan rīdzinieki, kuri cēlušies līdz ar gaiļiem un pirmo reizi satikušies Juglas Statoil degvielas uzpildes stacijā. "Pulcēšanās plkst. 7.45," vēsta 19. augustā veiktais ieraksts interneta vietnē www.facebook. com/paradize89, kur var sekot līdzi filmas uzņemšanas procesam, kas aizsācies 1. jūlijā.
Savam iznācienam kadrā gatavojas arī vairākas kundzītes sudraba pielietiem matiem. Viņu vidū ir cēsniece Maruta Valaine, kura ģērbusies pasteļkrāsas kleitā un apsējusi ap vidu tautisko jostu, kas viņai bijusi arī pirms divdesmit septiņiem gadiem, kad piedalījusies vēsturiskajā Baltijas ceļā. "Stāvējām pie Leukādijām," atceras cēsniece, kurai līdzpaņemtā, viņas tēvam – kordiriģentam un sabiedrības dvēselei – savulaik dāvātā josta toreiz lieti noderējusi, lai savienotu cilvēku ķēdes pārrāvumu.
Saulē kūst asfalts
"Tas nekas, ka mums ir uzskrullētas galvas, bet gadu mums ir daudz," saka sieviete sievietes gados. Šīs dienas filmēšanas laukumā uz Cēsu– Valmieras ceļa (P20) ir pulcējušies dažādu paaudžu masu skatu dalībnieki: sākot ar tiem, kuriem Baltijas ceļš ir pašu piedzīvota pieredze, un beidzot ar tiem, kuriem Baltijas ceļš ir vecāku un vecvecāku stāstītas atmiņas. "Blīvību Latvijai! Blīvību Latvijai!" skandina kāda maza meitenīte, kura vēl ir tajā vecumā, kad burts "r" ir lielāks par viņu pašu.
Cepina saule, kūst asfalts. Masu skatu dalībnieki nostājušies rindā ar guaša krāsām zīmētiem plakātiem par brīvību un vējā plīvojošiem karogiem, no kuriem viens ar ričuku tiek aizgādāts līdz tālumā esošajam ikarusam – tiek veiktas pēdējās korekcijas pirms filmēšanas. "Saņemsim vēl ciešāk viens otra plaukstas un ieskatīsimies acīs. Pāri visam stāv šī nu jau fiziski sajūtamā kopība," pie skaņu ieraksta režisora Mārtiņa Rozentāla aparatūras piestiprinātajā scenārijā citēts toreizējais Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs Dainis Īvāns.
Cilvēkiem priekšā ir novietoti neskaitāmi bijušajā Valsts elektrotehniskajā fabrikā jeb VEF ražotie radioaparāti. "To rādžiņu gan ir ka biezs," rezumē operators Gints Bērziņš. "To arī bija tik daudz," apstiprina Madara Dišlere, kura vēlas savā filmā restaurēt tā laika atmosfēru caur lietām, valodu un izturēšanos. "Tu kā vēsturniece," piebilst operators, pārfrāzējot Olgas Dreģes spēlētās varones Dagnijas Tūteres slaveno frāzi no Jāņa Streiča 1981. gada filmas Limuzīns Jāņu nakts krāsā.
Karogu dosim Miķelim!
Filmas uzņemšanas laukumā ieraugu arī galveno varoni deviņgadīgo Paulu, kuru atveido Magda Lote Auziņa. Grima māksliniece Maija Gundare sameklē sarkanu krāsvielu kā asinis, lai pielabotu viņas nobrāzto labās kājas ceļgalu. "Jāsāk šķaidīt!" piebilst viena no viņas kolēģēm, kuras sacītajā saklausāmas ilgas pēc kārtīga bojevika. Galvenā varone viena pati ir ieradusies uz Baltijas ceļu, turot rokās sarullētu plakātu, kura saturs līdz pat filmēšanas beigām paliek tīts noslēpumā.
Paradīze ‘89 tiek pieteikta kā "gandrīz autobiogrāfiska filma". Līdz deviņu gadu vecumam Madara Dišlere jau bija paspējusi nospēlēt Idas lomu Vara Braslas filmā Emīla nedarbi (1985) pēc zviedru rakstnieces Astridas Lindgrēnes stāsta un epizodisku lomu vēl vienā režisora ekranizācijā Aija (1988) pēc Jāņa Jaunsudrabiņa triloģijas motīviem. Savukārt tagad viņi satiekas neklātienē – viņu topošie darbi ir atbalstīti Nacionālā kino centra programmā Latvijas filmas Latvijas simtgadei.
"Sarunājieties!" masu skatu dalībniekus mudina režisores pirmais asistents Gundars Jakobsons un bijušais Madaras Dišleres kursa biedrs Latvijas Kultūras akadēmijā, kurš dienas beigās draud palikt bez balss. Pamēģini nu atcerēties, par ko cilvēki runāja 1989. gadā. Par gurķīšiem! Svaigiem, skābētiem vai marinētiem – atbildi uz šo jautājumu pārmāc citu cilvēku sarunu fragmenti, kas atnāk līdz manām ausīm. "Kam mēs dosim to karogu – Miķelim vai Jānim?" – "Miķelis ir garāks!"
Brauciens ar žigulīti "Paula paskatās debesīs. (..) Pārlido helikopters – digitāls," lasāms pie skaņu ieraksta režisora aparatūras piespraustajās lapās. Nekādas izšķērdības. "Zinot reālos apstākļus, tu sāc sevi cenzēt kā autors," pirms kāda laika intervijā KDi atzina Madara Dišlere, kura ir strādājusi par otro režisori pie vairākām pilnmetrāžas spēlfilmām. To vidū Rīgas sargi (2007), Mona (2012), Es esmu šeit (2016) un Melānijas hronika, kas pirmizrādi piedzīvos novembrī. "Ja es mazāk zinātu, brīvāk lidotu," viņa uzskata.
"Brūna toņmaiņas jeb, tautas valodā runājot, kastaņbrūna metālika," par paša rokām restaurētā limuzīna krāsu teic leģendārais blakusvāģu braucējs Aldis Vāpa, sēžot pie savas 1967. gada GAZ-M-21 Volgas stūres ar neviltotu lepnumu ūsās. "Kad būšu pensijā, braukāšu pa Latvijas pilīm – ielikšu zobos pīpi, uzlikšu galvā oriģinālo šofera cepuri un laidīšu," sarunā ar filmas Paradīze ‘89 uzņemšanas grupas tehniskajiem puišiem savas gaišās nākotnes plānos padalās pieredzējušais motosportists.
Pēdējiem šīs dienas dubliem cita aiz citas ceļa malā tiek sadzītas padomju laiku automašīnas – žigulīši, moskviči, zapiņi un rafiņi. Vienā no tām pie aizmugurējā skata spoguļa piekarināta melna smaržīgā eglīte ar uzrakstu "Wunder-Baum". Vai atceraties, kā tā smaržo?
Rekonstruētā Baltijas ceļa fragmenta filmēšana noslēdzas pēc astoņiem vakarā ar aplausiem par kopīgi padarīto darbu. Visi izklīst. Aiz manis iet divi masu skatu dalībnieki. Viņi nostopo zilu žigulīti, kurš aizbrauc saulrietā.
Hūgo Vācietis >no barikād vācietis