Par spīti krīzei un karam, Eiropas kinonozare svin svētkus, uzcītīgi atgādinot skatītājiem par savu esamību un atšķirību no Holivudas lielā, skatītāju prātus kolonizējošā brāļa. Galu galā esam – vai mums patīk tā uzskatīt? – Eiropas vērtību atbalstītāji un pilntiesīgi Eiropas saimes locekļi. Jau pieminēto Eiropas vērtību kontekstā būtisks ir arī Eiropas kino – ar savu daudzveidību, jā, sadrumstalotību, piederību dažādām Eiropas valstīm, kultūrām, valodām un nereti arī neparasto, komplicēto stāstījumu un formu, kas skatītājam izvirza daudz pamatīgākas prasības, ne tikai liegu ļaušanos veikli konstruētai izklaides formulai ar specefektu rotājumu, ko regulāri piegādā ASV kinoindustrija.
10. decembrī Reikjavikā notiks ikgadējā Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas ceremonija, kas tiek uzskatīta par nozīmīgu Eiropas kinokultūras izvērtējumu. Kā jau zināms – kaut, šķiet, tas vēl īsti nav novērtēts –, pirmo reizi Latvijas kinovēsturē Eiropas Kinoakadēmijas balvai ir nominēta mūsu pilnmetrāžas animācijas filma – Signes Baumanes Mans laulību projekts –, kas konkurē ar daudzus miljonus izmaksājušām lielo Eiropas valstu animācijas filmām. Ticiet vai ne, tas ir unikāls sasniegums! Priecāsimies par Signi Baumani un sevi piedevām, jo nav nemaz tik daudz iemeslu priecāties.
Eiropas Kinoakadēmijas balvu ceremonija tiešraidē tiks translēta arī Latvijā – uz kinoteātra Splendid Palace lielā ekrāna. Publikai ir visas iespējas (attālināti) būt klāt un just līdzi. Sīkāk par Eiropas Kinoakadēmijas balvas nominantiem rakstīšu pēc nedēļas, savukārt šoreiz atgādināšu, ka svētkus svin arī viens no trim Rīgas art house kinoteātriem – tiem kinoteātriem, kuri spītīgi un profesionāli turpina rādīt Eiropas filmas un popularizēt Eiropas kino vērtības. Desmit gadu aprit Kino Bize. Apsveicam! Par krampi, uzņēmību, cītību un spītību iet savu – Eiropas, arī Latvijas – kino popularizēšanas ceļu! Šajās dienās trīsdesmit gadu aprit K.Sunim – vēl vienam spītīgam Eiropas kino atbalstītājam. Suminājumi!
Estētu prieks
Viens no atslēgas vārdiem un jēdzieniem Eiropas kinokultūras izpratnē ir autorkino. Koncepts, ko XX gadsimta 50.–60. gados radīja, attīstīja un nostiprināja praksē – savās filmās – Francijas jaunā viļņa teorētiķi un praktiķi režisori Fransuā Trifo, Žans Liks Godārs un citi. Autorkino kontekstā par galvenajām filmas vērtībām tiek uzskatīta režisora individualitāte, oriģinālais rokraksts un spēja lauzt tradīcijas, normas un formulas. Būtībā autorkino koncepcija ļauj pārrakstīt kinovēsturi individuālu, spilgtu režisoru biogrāfiju apkopojumā. Viņu vidū noteikti ir arī Pedro Almodovars – spāņu kinorežijas krāšņais putns un spilgtais talants.
Pedro Almodovaram nu jau ir 73 gadi, tātad nobriedusi personība, kuras radošā biogrāfija sākās 70. gados Spānijā, kad pēc politiskajām pārmaiņām (Franko režīma krišanas) Pedro Almodovars mākslas pasaulē iebrāzās kā vitāls, izaicinošs jauneklis. Režisors turpina radīt – viņa līdz šim jaunākā filma ir 2021. gada darbs Paralēlās mātes ar Penelopi Krusu galvenajā lomā. Līdzīgi kā citi Pedro Almodovara darbi, šī filma ne tikai apmeta loku pa nozīmīgākajiem festivāliem, bet arī nonāca kinoteātru repertuārā, pat Latvijā. 2020. gadā režisors priecēja estētus ar virtuozu Tildas Svintones solonumuru – īsfilmu Cilvēka balss (2020), kas ir hronometrāžā kompakts šedevrs – filma, kurā spilgti savijas visas Pedro Almodovaram raksturīgās īpašības un stila iezīmes. Vispirms tā ir krāšņa, koša, estetizēta, pat reklāmiska vizualitāte – viņa filmas vienmēr ir izcils kadra kompozīcijas un krāsu dramaturģijas paraugs. Un, protams, Pedro Almodovara filmu svarīgākā krāsa ir sarkanā – kaislību un dramatisma iemiesojums.
Līdzās sievietēm
Pedro Almodovara filmas pamatā stāsta par sievietēm – un šis nav nekāds konjuktūras diktēts politkorekts solis pēdējo gadu norišu kontekstā (#MeToo un tam sekojošās diskusijas par sievietes tiesībām uz savu balsi kinoindustrijā). Režisors bieži ir stāstījis sieviešu stāstus, veidojis filmas par spēcīgām, patstāvīgām sievietēm, kas atsauc atmiņā viņa bērnību – māti un citus tuviniekus. Savās neskaitāmajās intervijās un pašintervijās (arī šo žanru Pedro Almodovars savulaik bija ļoti iecienījis savu filmu publicitātes materiālos, jo kurš gan, ja ne tu pats, spēj uzdot sev būtiskākos jautājumus) viņš ir atgādinājis par sievietes spēku un savu pieredzi, uzaugot stipru sieviešu vidē. Tas gan nenozīmē, ka Pedro Almodovara četru desmitu kinodarbu vidū nav stāstu, kuros galvenajās lomās ir aktieri vīrieši. Tādas filmas ir, un viena no tām – Sliktā audzināšana (2004) – ir iekļauta četru Pedro Almodovara filmu izlasē, ko no 7. līdz 14. decembrim piedāvās Kino Bize.
Sliktā audzināšana ir viena no vispersonīgākajām režisora filmām, kurā rezonē skaudrā pieredze, kas gūta reliģiski orientētā mācību iestādē. Taču varam to klasificēt arī kā baumas, nostāstu, jo pats Pedro Almodovars šo faktu nav ne apliecinājis, ne noliedzis. Sliktās audzināšanas galvenie varoņi ir divi ar kinoindustriju saistīti vīrieši – režisors un scenārists (nereti sastopams Pedro Almodovara filmu varonis) – un aktieris, kurš uzstājas transvestītu klubos. Viņus saista bērnības pieredze – viņi ir mācījušies katoļu mācību iestādē, piedzīvojuši pazemojumus, un šis fakts ietekmējis viņu turpmāko dzīvi. Kā parasti Pedro Almodovara filmās, arī šajā nedominē viena tonalitāte vai noskaņa, jo režisors spēj miksēt dramatismu ar komismu, traģismu ar seriāliem raksturīgo kičīgumu. Vārdu sakot, virtuoza žanriskā eklektika ir Pedro Almodovara spēcīgākais ierocis, kas nodrošina to, ka viņa filmas vienlaikus ir gan izcili mākslinieka vēstījumi, gan skatītājus uzrunājoši, emocionāli, empātiju rosinoši darbi.
Sava komanda
Viens no autorkino elementiem, ko izmanto arī Pedro Almodovars, ir uzticība un vēlme sadarboties ar vieniem un tiem pašiem aktieriem. Režisora biogrāfijā ir vairāki šādas sadarbības piemēri. Jaunībā viņš daudz strādājis kopā ar Karmenu Mauru – viņu spilgtais kopdarbs Sievietes uz nervu sabrukuma robežas (1988) arīdzan ir iekļauts Kino Bize filmu programmā. Sievietes uz nervu sabrukuma robežas, iespējams, ir viena no galvenajām Pedro Almodovara filmām – gan tāpēc, ka tieši šī filma piesaistīja viņam pasaules uzmanību (tā tika nominēta Oskaram), gan arī tāpēc, ka tā definēja Pedro Almodovara rokrakstu, ko viņš izkopis visa mūža garumā. (Stila iedīgļi bija manāmi jau agrīnajos darbos, ko tolaik pasaule vēl nebija atklājusi.)
Pēcāk par Pedro Almodovara iecienītāko aktrisi kļuva Penelope Krusa, ar kuru viņš sadarbojas joprojām. Dažas no savām vērtīgākajām balvām, piemēram, Kannu un Venēcijas kinofestivāla balvu, Penelope Krusa ir guvusi tieši par lomām Pedro Almodovara filmās. Nebūs pārspīlēti teikts, ka viņš ir radījis aktrises popularitāti un turpina būt prasmīgākais režisors, kurš spēj viņā atklāt īpašas aktiermākslas dzīles. No Kino Bize skatāmajām filmām Penelope Krusa ir redzama izcilajā drāmā Viss par manu māti (1999) – viņa spēlē mūķeni, kura ir slima ar AIDS. Šī arī ir īpaša Pedro Almodovara filma – tā tapa laikā, kad jau bija smagi slima režisora māte, kas vienmēr ir bijusi režisora pasaules centrs. Filma ir veltīta visām mātēm, kuras traģiski zaudējušas dēlus, kā tas notiek ar stāsta galveno varoni.
Nevar nepieminēt Pedro Almodovara īpašās attiecības ar Antonio Banderasu. Šis aktieris tika atklāts, pateicoties filmai Sievietes uz nervu sabrukuma robežas, un arī viņa starptautiskā karjera nebūtu iespējama bez Pedro Almodovara filmām. Režisors viņu ir filmējis arī atraktīvajā, bet, iespējams, mazāk zināmajā filmā Sasien mani! Atsien mani! (1989), kurā Antonio Banderass spēlē kopā ar spāņu kinozvaigzni Viktoriju Abrilu. Arī šī filma ir Kino Bize piedāvātajā Pedro Almodovara filmu izlasē. Atliek vien mudināt – ejiet un skatieties!
Vairāk un hronoloģiski sakārtotāk par Pedro Almodovaru lasiet Nacionālās enciklopēdijas šķirklī.
Pedro Almodovara filmu retrospekcija Kino Bize
Sievietes uz nervu sabrukuma robežas 7.XII plkst. 20, 11.XII plkst. 18,
Sasien mani! Atsien mani! 8.XII plkst. 19, 12.XII plkst. 20,
Viss par manu māti 9.XII plkst. 20, 13.XII plkst. 20,
Sliktā audzināšana 10.XII plkst. 18, 14.XII plkst. 20.30
kinobize.lv