Marlona Brando filmas izvēlētas cerot, ka tas izsauks diskusijas ne tikai par to, kā mainījušies skaistuma standarti, kino estētika, aktiermeistarības izpausmes kameras priekšā un filmēšanas laukumā, bet arī cilvēku savstarpējās attiecības tik delikātā jautājumā kā seksualitāte.
Amerikāņu aktiera Marlona Brando radošā karjera ilga 60 gadus, kopumā filmējoties 39 filmās un atstājot neizdzēšamu iespaidu uz 20. gadsimta kinematogrāfu. Par viņa pirmajām filmām mēdza teikt, ka aktierim ir eņģeļa seja ar dēmona vaibstiem. Vienlaikus skumjas un vienaldzīgas vai pat cietsirdīgas acis. Graciozais ķermenis gadu gaitā zaudēja daiļumu, bet viņa harizmas spēks slēpās seksualitātē, kas bija tik pat pievilcīga, cik maniakāli biedējoša. Marlona Brando varoņi bija sava laika un vērtību atspulgs, un nereti tas prezentēja vīrieša (aktiera vai režisora) skatu punktu uz sabiedrības dogmām un klišejām, tostarp sievietes lomu un vietu gan dzīvē, gan uz ekrāna. Viņa aktiermeistarības skolai bija raksturīga intuīcija un spontanitāte. Viņš ieviesa jaunu autentiskuma veidu uz ekrāna, ko vēlākajos gados centās pārņemt arī citi jaunās paaudzes Holivudas aktieri. Brando bija kas vairāk par 20. gadsimta seksa simbolu, viņš bija domājošs aktieris, kurš katru lomu veidoja kā jaunatklājumu.
Splendid Palace rudens sezona tiks atklāta 21. augustā ar vienu no kontraversālākajām filmām 20. gadsimta kino vēsturē Bernardo Bertoluči Pēdējais tango Parīzē (Last Tango in Paris, 1972), kuras vēstījumā režisors iekļāvis arī personiskus motīvus, bet estētiku veidojis, ietekmējoties no angļu filozofa un mākslinieka Frānsisa Bēkona (Francis Bacon) darbiem. Bertoluči paplašināja skatījumu uz seksualitātes izpausmēm filmās, mudināt runāt daudz drosmīgāk par fizisku iekāri, jūtām un to neesamību arī citiem kino meistariem, sākot ar Pjēru Paolo Pazolīni un beidzot ar Larsu fonTrīru.
Filmas pirmizrāde notika Ņujorkas kinofestivālā 1972. gada novembrī un seksuālās atklātības dēļ izpelnījās pretrunīgus vērtējumus uzreiz pēc tās iznākšanas uz ekrāna. Vairākās valstīs Pēdējais tango Parīzē tika cenzēts, liekot izņemt no filmas vairākas ainas.
Pēdējais tango Parīzē ir erotiskā drāma, kuras centrā ir tikko par atraitni kļuvušais amerikānis Pols (Marlons Brando) un jauna saderināta parīziete (Marija Šneidere). Nejaušības pēc abi ir iecerējuši īrēt vienu un to pašu dzīvokli. Plašais un gandrīz tukšais miteklis kļūst par vietu, kas abus vieno un viņi uzsāk kaislīgas seksuālas attiecības. Pols izvirza prasību - palikt anonīmiem, nenosaukt savus vārdus un neko neatklāt par savu tagadni un pagātni. Seksuālo iekāri nomaina jutekliskums, maigums un arī agresivitāte.
Jāpiemin, ka filma kļuva slavena ne tikai ar izcilu režiju un aktierspēli, bet gan ar plaši apspriestu ētikas pārkāpumu, par kuru aktieri sāka atklāti diskutēt tikai daudzus gadu desmitus vēlāk. Proti, filmā skatāms akts, kas uzņemšanas laikā tika imitēts iepriekš situāciju neizskaidrojot, bet paziņojot jaunajai aktrisei Marijai Šnaiderei (19) īsi pirms epizodes uzņemšanas. Atsaucoties uz režisora Bernardo Bertoluči teikto, epizodes spilgtāko erotisko detaļu ierosinājis Marlons Brando (48). Filmas mīlas stāsts izsauca strīdus un pretrunīgas atsauksmes gan kino profesionāļu lokā, gan kinoskatītājos. Režisors Bernardo Bertoluči un Marlons Brando tika nominēti Oskara balvai.
Leģendārā amerikāņu kino kritiķe Polīne Keila (Pauline Kael) 1972. gada 28. oktobrī publicēja vienu no nozīmīgākajām recenzijām savā karjerā: "Pēdējais tango Parīzē ir mainījis mākslas seju. Tā ir filma, par kuru cilvēki strīdēsies tik ilgi, kamēr vien būs filmas. Tā ir visspēcīgākā erotiskā filma un tā var izrādīties visatbrīvojošākā filma, kas jebkad uzņemta." Viņas recenzija ar autores atļauju tika pārpublicēta 1991. gadā, kad filmu restaurēja.
Rudens sezonā kinoteātris Splendid Palace savā programmā iekļāvis vēl divas filmas ar Marlonu Brando.
Ilgu tramvajs (1951, A Streetcar Named Desire), kas ir dramaturga Tenesija Viljamsa salvenās lugas ekranizācija. Marlons Brando šajā lugā Stenliju Kovaļski uz Brodvejas skatuves atveidoja jau savas karjeras sākumā un šo pašu varoni atveidoja arī Elija Kazana (Elia Kazan) filmā. Viņa partneri Blanšu Dibuā filmā spēlē Vivjena Lī (Vivien Leigh). Filma saņēma četrus Oskarus, tostarp pirmo zelta statuju saņēma Marlons Brando.
Zēni un lellītes (1955, Guys and Dolls), kas ir Marlona Brando pirmā muzikālā loma Džozefa L. Mankeviča (Joseph L. Mankiewicz) vadībā. Ņujorkā kādam azartiskajam spēlētājam ir izaicinājums aizvest uz Havanu kādu nepieejamu sievieti misionāri, taču viņi iemīlas viens otrā. Galveno lomu izpildītāju kvartetā, kas iesaistīti trakā spēlē, ir Frenks Sinatra (Frank Sinatra) un aktrises Džīna Simonsa (Jean Simmons) un Viviāna Bleina (Vivian Blaine).