Labas ziņas – turpmākajās divās nedēļās visapkārt būs daudz labu filmu. Pavisam tuvu ir nacionālais kinofestivāls Lielais Kristaps (no 9. līdz 14. novembrim), kurā notiks vairāku filmu pirmizrādes. Vēl tuvāk ir kinoblogeru rīkotais festivāls Spektrs (no 6. līdz 12. novembrim), kas tradicionāli strādā ar interesantākajām Amerikas filmām, no kurām dažas drīzumā parādīsies kinorepertuārā. Liela daļa šo darbu savu dzīvi ir sākuši nozīmīgos festivālos. Tā no nesenajā Venēcijas kinofestivālā pirmizrādītajām filmām Spektrā būs Džordža Klūnija režisētā Suburbikona un māsu Malveju Vudšoka (šī filma kinorepertuārā pēc tam neparādīsies). Gardākais kumosiņš Spektra piedāvājumā ir nenogurstošā klasiķa Vudija Allena darbs Brīnumu rats (filma būs repertuārā, taču nevajag laupīt sev pirmizrādes prieku).
Savukārt Eiropas kino citadelē – kinoteātrī Splendid Palace – no piektdienas, 3. novembra, būs skatāma šā gada Kannu kinofestivāla Zelta palmas zaru ieguvusī zviedru režisora Rūbena Estlunda filma Kvadrāts/The Square, kura līdz šim tikusi demonstrēta festivālā Baltijas pērle.
Virsotnē iznestais
Eiropas kino ainava ir komplicēta – ap 1800 gadā saražotu pilnmetrāžas filmu, mežonīga konkurence starptautiskajā arēnā (festivālos) un daži veiksminieki, kuri, pateicoties gan apstākļu sakritībai, gan aktuālai tēmai, režijas oriģinalitātei un drosmei, tiek iznesti virsotnē. Līdz gada izskaņai nav tālu, un jau ir sākušās ikgadējās filmu sacensības, arī Eiropas Kinoakadēmijas balsojums par labākajām Eiropas filmām. Filma Kvadrāts ir viena no tām piecdesmit pusfinālistēm, kas pretendē uz balvu. Nešaubos, ka daudzi no Eiropas Kinoakadēmijas biedriem "nospiedīs podziņu" un nobalsos par Kvadrātu – filmu, kas ir bijusi pietiekami skaļa un pamanāma, lai to nebūtu iespējams ignorēt un nepamanīt. Turklāt Kvadrāts ir nominēts balvai arī kā Eiropas labākā komēdija (te konkurence gan ir knapa – četras filmas), kaut arī par šo žanrisko apzīmējumu varētu diskutēt. Tas šķiet par piezemētu gan vēstījumā, gan formā komplicētajam Kvadrātam.
Priecē, ka režisoram no Gēteborgas Rūbenam Estlundam piemīt rafinēta un izsmalcināta humora izjūta. Šo tik reto īpašību nevarēja pamanīt, skatoties viņa 2014. gada filmu Force Majeur – vizuāli ārkārtīgi spēcīgu darbu, kas pētīja mūsdienu ģimenes galvas vīrieša vājuma pakāpes. Filmas galvenais varonis dramatiskā brīdī kalnu kūrortā glāba nevis savu ģimeni, bet mobilo telefonu. Telefonam ir būtiska nozīme arī Kvadrātā. Filma Force Majeur, par spīti gaidām, tomēr netika nominēta Oskaram, un internetā ilgi klīda video ar izmisīgi raudošo Rūbenu Estlundu, kurš tā arī neizdzirdēja savu vārdu Oskara nomināciju paziņošanas brīdī.
Smilšu čupiņas fonā
Labā ziņa ir tā, ka Rūbens Estlunds ar Kvadrātu ir spēris mērķtiecīgu soli starptautiskās atpazīstamības virzienā (tā viņam ir ļoti svarīga) un radījis daudzšķautņainu darbu, kas atļaujas eleganti ironizēt par dažādiem neaizskaramiem svētumiem. Vispirms – par laikmetīgo mākslu un tās institūcijām, par reklāmas aģentūrām, kas mūsdienās tiek uzskatītas teju par pielietojamās kreativitātes tempļiem, kuru iemītnieki spēj manipulēt ar masām. Divi trendīgi džeki Kvadrātā rada graujošu reklāmas kampaņu mākslas muzeja iecerētajai izstādei, kas nepaliek bez sekām. Kvadrāts ironizē arī par migrācijas tēmu, kura mūsdienu kino pieredzē parasti tiek risināta politkorektuma rāmī (vai kvadrātā). Tieši šāda asociatīva nozīme – kvadrāts kā politkorekts rāmis – ir mākslas darbam, ar kura popularizēšanu nodarbojas filmas varonis – muzeja direktors Kristians un viņa komanda.
Kvadrātā ir divas fascinējošas epizodes, kuras var skatīties vēl un vēl, – tik paradoksālas un precīzas detaļās un tik virtuozas aktierspēlē. Pirmā ir ievadepizode, kurā kādā respektablā Zviedrijas laikmetīgās mākslas muzejā amerikāņu žurnāliste intervē muzeja direktoru – koptu glītu pusmūža vīrieti. Intervija notiek muzeja zālē, kur fonā redzamas simetriski sakārtotas smilšu čupiņas – mākslas darbs. Žurnālistei, kuru atveido lieliskā Elizabete Mosa, ir divi konceptuāli jautājumi. Ar baudu var skatīties, kā Elizabete Mosa nospēlē žurnālistes forsēto zinātkāri, kas summējas savādajos jautājumos. Šī amerikāņu aktrise, kas izveidojusi varenu karjeru, pateicoties TV seriāliem (Trakie vīri/Mad Men, Ezera virsma/Top of the Lake, Kalpones stāsti/The Handmaid’s Tale), ir Kvadrāta "pārdošanas punkts" starptautiskajā auditorijā. Arī otrā žurnālistes un muzeja direktora tikšanās daudz neformālākā atmosfērā rada iespēju Elizabetei Mosai nospēlēt izaicinošu, intīmu un agresīvu ainu.
Ārpus komforta zonas
Agresija ir viens no filmas atslēgas vārdiem. Režisors Rūbens Estlunds apzināti konfrontē tos sabiedrības slāņus un sociālās grupas, kas ierasti pieņemšanās kopā nemalko šampanieti. Muzeja direktoram Kristianam, kuru spēlē dāņu aktieris Klāss Bangs, liktenis (aplaupīšana uz ielas) liek nonākt ārpus komforta zonas – ierastās muzeja un konceptuālu interviju vides –, lai saskartos ar pilnīgu citu pasauli. Kristianam nozog mobilo telefonu, un, tā kā konkrēta lietotne ļauj izsekot telefona atrašanās vietu, viņam ir iemesls ar savu ekoloģisko elektromobili Tesla doties citā – draudīgā un svešā – vidē, nepievilcīgā daudzdzīvokļu namā, kurā, cik noprotams, mitinās imigranti.
Telefona zādzība viņu pēkšņi ir konfrontējusi ar pasauli, par kuras esamību viņš līdz šim nav īpaši interesējies, ar cilvēkiem – viņa uztverē citādajiem, svešajiem. Taču agresija savās baisākajās izpausmēs notiks nevis imigrantu zonā vai profesionālu ubagu piepildītajās Stokholmas ielās un metro, bet gan elitārajā mākslas telpā performances laikā, kā arī agresijai labvēlīgākajā augsnē – virtuālajā vidē.
Kvadrāts nav ideāla filma – tā varētu būt kompaktāka (ilgums 142 minūtes), atsevišķas sižeta līnijas varētu būt izstrādātākas, lai tās nešķistu liekas, bet šie ir tikai sīkumi, kas nemazina šīs ekstravagantās, intonācijā spirdzinoši ironiskās un satīriskās filmas nozīmi Eiropas kino kontekstā. Man nav iebildumu, ja Eiropa to kronēs par savu gada labāko komēdiju. Tā ir eleganta un nežēlīga vienlaikus.