Marta beigās Holandes Animācijas filmu festivālā (HAFF) Utrehtā notika 22 gadus vecā režisora Ginta Zilbaloža animācijas īsfilmas Oāze (2017) pirmizrāde. Tas ir stāsts par puiku, kurš baidās pamest savu oāzi, jo melns briesmonis ir gatavs viņu aprīt aiz tās robežām. Galvenā varoņa sejā var ieraudzīt paša režisora vaibstus. "Tāpat kā visi iepriekšējie darbi, tas ir par mani," atzīst viens no pēdējo gadu spilgtākajiem jaunajiem autoriem latviešu animācijā, kura ikdienas oāze ir datorgalds viņa guļamistabā.
Savu alter ego režisors aizsūta 17 minūšu ceļojumā ar motociklu, kas atgādina 60. gadu noskaņās stilizētu spēkratu. "Es braucu ar divriteni," piebilst Gints Zilbalodis, kura animētajā pasaulē atbalsojas iespaidi no viņa paša ceļojumiem – te ir kaut kas no Kanāriju salām un Islandes, kurā pirms vairākiem gadiem viņš ir pavadījis vasaru un strādājis picērijā.
Vairākus animācijas īsfilmu pirmtēlus Gints Zilbalodis ir saskatījis savos mājdzīvniekos. Par Oāzes galvenā varoņa pavadoni ir kļuvis dzeltens putniņš, kuru puika pacienā ar ābolu, ieliekot pamatu abu sirsnīgajai draudzībai. "Viņa prototips ir viens no maniem suņiem," atklāj Gints Zilbalodis. Pirms pieciem gadiem viņš ir radījis savu pirmo nozīmīgo animācijas īsfilmu Aqua (2012) par kaķi, kurš pamostas okeāna vidū un mēģina izpeldēt no šīs sarežģītās, baiļpilnās situācijas.
Iesācēju brīvība
"Aqua ir acīmredzami ļoti raupja un neprofesionāla katrā aspektā, taču es uzskatu, ka tā ir labākā no visām, kuras esmu radījis līdz šim," par savu zīmētās animācijas tehnikā veidoto īsfilmu Aqua feisbuka lapā ir ierakstījis Gints Zilbalodis. Viņš to ir pabeidzis septiņpadsmit gadu vecumā un nesen ir noskatījies vēlreiz. "Tas ir tāpat kā skatīties savas bērnības fotogrāfijas," uzsver režisors.
Uz jautājumu, kas animācijas īsfilmā Aqua ir tik īpašs, Gints Zilbalodis atbild: "Mans un komponista naivums. Mēs nezinājām, kā ir pareizi vai nepareizi, mēs darījām to, kas mums ienāca prātā, bet nākamajās īsfilmās jau parādījās nedrošības sajūta." Pirmos soļus animācijā viņš ir spēris astoņu gadu vecumā un lielāko daļu no zināšanām ir apguvis pašmācības ceļā, nebaidoties no dažādiem eksperimentiem: "Labākie momenti ir tie, kuri nav bijuši plānoti, jo tajos ir vairāk dzīvības."
Animācijas īsfilmu radīšanā Gints Zilbalodis sadarbojas ar komponistu Bertramu Paulu Purvišķi, kas ir viņa labākais draugs kopš bērnības. "Es nezināju nevienu citu mūziķi," atminas režisors, kurš savos darbos liek akcentu uz mūziku un estētiku, lai nodotu vēstījumu skatītājiem, neizmantojot tekstu. "Es neprotu rakstīt labus dialogus," atzīst mākslinieks. Tuvākajā nākotnē viņš cer pārvarēt savas bailes sadarboties ar citiem cilvēkiem un atrast profesionālu scenāristu.
Viena filma dienā
Pirms trim gadiem Gints Zilbalodis ir pabeidzis Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolu multimediju dizaina specialitātē. "Es iemācījos gleznot, tas man palīdzēja atrast savu rokrakstu," domā režisors. Studiju laikā viņš ir radījis diplomdarbu Prioritātes (2014), kas ir kļuvis par Ginta Zilbaloža izlaušanās darbu starptautiskajā animācijas festivālu arēnā. Šī īsfilma vēsta par kādu jaunu vīrieti, kurš cīnās tikai par izdzīvošanu, un viņa suni, kurš cīnās tikai par viņa uzmanību.
Savos jaunākajos darbos Gints Zilbalodis ir iedvesmojies no pilnmetrāžas spēlfilmu režisoriem, kuri ar vienu garu kadru var pateikt ļoti daudz, radot emocionālu saikni ar savu darbu varoņiem. Viens no tiem ir meksikāņu izcelsmes amerikāņu autors Alfonso Kuarons ar savu antiutopisko zinātniskās fantastikas asa sižeta drāmu Cilvēces bērns/Children of Men (2006). Tā ir atstājusi lielu iespaidu uz Gintu Zilbalodi, kurš ir kaislīgs kino skatītājs.
Ja laiks ļauj, Gints Zilbalodis cenšas noskatīties pa vienai filmai dienā. 2017. gadu viņš atklāja ar franču rezisora Žaka Demī leģendāro mūziklu Šerbūras lietussargi/ Les parapluies de Cherbourg (1964) ar Katrīnu Denēvu un Nino Kastelnovo galvenajās lomās. Šo darbu amerikāņu režisors Demjens Šazels ir nosaucis par savu galveno iedvesmas avotu pagājušās sezonas sensācijai – filmai La La Land. Kalifornijas sapņi (2016).
Tu vari bīdīt kalnus
Gints Zilbalodis īpaši fano par 50.–60. gadu filmām. Par vienu no savām autoritātēm viņš sauc Alfredu Hičkoku. "Viņa filmās nav nekā lieka," paskaidro Gints, kurš šo principu cenšas ievērot arī savās īsfilmās. "Tas ir sarežģīti, it īpaši datoranimācijā, kurā iespējas ir neierobežotas, – ja gribi, tu vari pārbīdīt kalnus vai pacelt uzaci par milimetru augstāk."
Patlaban Gints Zilbalodis ir ķēries pie savas nākamās animācijas īsfilmas Spoguļezers, kura tiek veidota kā Oāzes turpinājums. Režisora mērķis ir radīt pilnmetrāžas animācijas filmu no četrām daļām, kuras varētu skatīties gan kā patstāvīgus darbus ar sākumu un nobeigumu, gan kā vienotu veselumu. Pēc šī apjomīgā projekta realizēšanas viņš gribētu pamēģināt darīt kaut ko citu.
"Tā varētu būt pilnmetrāžas spēlfilma," savās iecerēs dalās Gints Zilbalodis, kura darbu sarakstā ir jau viena, no citu acīm rūpīgi slēpta spēles īsfilma. Tās veidošanā viņš izmantotu savu pieredzi animācijā, kurā viss tiek radīts no nulles, līdz ar to katrai detaļai ir iemesls būt kadrā atšķirībā no daudzām mūsdienās tapušajām spēlfilmām, kurās valda haoss. "Dažreiz rodas sajūta, it kā spēlfilmu režisori murminātu zem deguna un nebūtu pārliecināti, ko dara," uzskata mākslinieks.
Latvijā Ginta Zilbaloža Oāze tiks demonstrēta Nacionālā kino centra rīkotajā 4. maija Latvijas filmu maratonā kinoteātrī Splendid Palace.