Tie trešie ir visi pārējie, galvenokārt Latvijas teātros strādājošie aktieri, kuriem ir jāpieliek visvairāk pūļu, izgudrojot to īpašo, iedarbīgo stratēģiju, kā raidīt par sevi pēc iespējas spēcīgāku signālu starptautiskā kinotirgus virzienā. Droši vien ir arī ceturtā grupa - tie, kuriem tādu ambīciju nemaz nav vai kādu iemeslu dēļ ir tās atmetuši. Kultūras Diena apskata aktieru izlaušanās stiprās puses un klupšanas akmeņus.Vairāk aktieru pašiniciatīvasPat neaktierim it kā ir skaidrs, ka tuvākais ceļš uz kādu lomu ir aģentūras, kas veido filmēties alkstošo datubāzes ar dažām šī cilvēka fotogrāfijām un lakonisku informāciju. Latvijā ir vairākas tā sauktās kastinga aģentūras vai arī filmu producētāju studijas, kas piedāvā arī tipāžu atlases pakalpojumu gan vietējiem, gan ārvalstu producentiem, taču pagaidām šeit nav izveidota spēcīga profesionālo aktieru aģentūru tradīcija. Vienīgo profesionālo aktieru datubāzi pirms sešiem gadiem izveidoja Latvijas Profesionālo aktieru asociācija (LaPAA), kuras valdē ir paši aktieri. Priekšsēdētājs Valmieras teātra aktieris Januss Johansons skaidro, ka par aktieru kontaktiem interese esot diezgan aktīva, taču retāk no ārzemnieku puses. LaPAA darbība drīzāk ir balstīta uz entuziasmu, asociācijai neesot tik daudz līdzekļu, lai par katru aktieri izveidotu nopietnāku portfolio, piemēram, ar video. «Mēs neuzskatām, ka LaPAA varētu pārtapt un piedāvāt Latvijas aktierus starptautiskajā tirgū,» saka J. Johansons. «Ja šādas aktieru aģentūras radīsies, konkurencē uzvarēs tie, kuri būs tajās iesaistīti.»Ārzemju producenti, kas gatavojas filmēt Latvijā, parasti sadarbojas ar kādu no vietējām kastinga aģentūrām, kādas pie mums ir vairākas, kā arī producēšanas un filmēšanas pakalpojumu kompānijām, piemēram, Film Angels Studio, kas sadarbojas ar Rīgas Filmu fondu. Film Angels Studio (FAS) ir dibināta pirms 10 gadiem un pēdējā laikā apkalpo ārzemju filmu projektus, bet tās radniecīgā kompānija Film Angels Productions - vietējās un starptautiskās reklāmas. Kompānijas datubāzē atrodami daudzu aktieru vārdi, un FAS kastinga direktore Inese Bikše ir pārliecināta, ka to veicina FAS labā reputācija un pieredze. Ja FAS savā datubāzē neatrod pasūtītāja vajadzībām piemērotu personāžu, uzņēmums skatās teātra mājaslapas, aptaujā kolēģus par redzētajām izrādēm, kā arī seko līdzi topošajiem aktieriem. Ne visi aktieri ir ar mieru piedalīties reklāmas projektos, kas ir šīs un daudzu citu kompāniju galvenā nodarbe. FAS datubāzē ir tikai tie, kas piekrituši filmēties arī reklāmās, tāpēc tikai kinodarbos ieinteresētie esot grūtāk pieejami - arī kinolomu atlasēs. «Gribētu lielāku aktieru pašiniciatīvu - interesi būt mūsu datubāzē,» saka I. Bikše. Viņasprāt, aktieriem pašiem ir jābūt daudz aktīvākiem - tas attiecas arī uz portfolio veidošanu.Portfolio jāatspoguļo personībaLatvijas Nacionālā teātra jaunā aktrise Madara Botmane atrodama divu vietējo kastinga aģentūru datubāzēs, un, pateicoties vienai no tām, pērn tika pie lomas jaunā amerikāņu režisora Radživa Dasani pilnmetrāžas spēlfilmā Nevsky Prospekt. Kopā ar amerikāņiem filmējās arī Juris Žagars un Pēteris Gaudiņš. Aktrise gan neuzskata, ka atrašanās kādas vietējās aģentūras failos ir pats pilnvērtīgākais aktiera prezentēšanas instruments. Vietējie aktieri tikai pamazām sākot apjaust, ko nozīmē tas, ka kino tirgus Latvijai pamazām sāk vērties vaļā, - arī pašas veidotais portfolio vēl tikai palēnām top. «Aktieriskajai pieredzei jābūt pietiekami plašai, lai spētu ieinteresēt filmas režisoru. Portfolio ir jānāk cauri personībai,» domā aktrise.Kā no jebkura aktiera, arī no latviešiem ārvalstu režisori pieprasa kvalitatīvu darbu, un mēs esam diezgan augstā līmenī, teic M. Botmane. Augstu tiek vērtētas valodu prasmes, taču Nevsky Prospekt bija tas gadījums, kad Eiropas aktierus izmanto apzināti, lai pretstatītu divas kultūras, un tādos gadījumos lieti noder angļu valoda ar akcentu. «Man bija jāspēlē rumāniete, prostitūta,» stāsta M. Botmane. «Kad pārskaņojām dažas epizodes, man lika runāt ar vēl lielāku akcentu, nekā tas jau ir.»Teātrī sezona gandrīz ir galā, un aktrise var strādāt nākamajā kinoprojektā - kādas ungāru režisores īsfilmā, bet filmēšanos teātra sezonas laikā viņa atceras ar šausmām. Grafikus saskaņot bijis sarežģīti, piedzīvotas daudzas negulētas naktis.Parasti viss notiek dzīvajā«Esmu mēģinājis iet «pareizo ceļu» - taisīt portfolio, šito bildīti, jā, to - ne. Tas vienkārši nestrādā!» teic Krievijas un ASV kino jau mazliet «apburzījies» aktieris Artuss Kaimiņš, kuram visādam gadījumam gan esot vairāki portfolio varianti. Svarīgāk esot, lai aktiera lomu saraksts, apbalvojumi parādītos Starptautiskajā filmu datubāzē jeb IMDB.com, kurā parasti lūkojas profesionāļi. «Tas viss parasti notiek dzīvajā,» par nokļūšanu ārvalstu kino saka aktieris. «Jābraukā pa kinofestivāliem, jārunā ar cilvēkiem - dabiski, nevis mākslīgi, jāsaprot, ka neviens tāpat klāt nepienāks.» Lomu krievu režisora Sergeja Mokricka filmā Četri mīlestības gadalaiki (2009) ieguvis nejauši - kopā ar Juri Pošku kinofestivālos prezentējuši Monotoniju, un Svetlogorskā kādā situācijā gadījies krieviski izstāstīt anekdoti. «Pēc trim stundām loma bija mana,» saka A. Kaimiņš. Viņš ir skeptisks pret vietējām kastinga aģentūrām, kā arī «menedžeriem». Daudz par to pelts, bet joprojām apgalvo, ka Baltijas aktieru Holivuda ir Maskava. «Sākusies tā maiņa, kad tevi vairs nepārskaņo un atstāj to smuko akcentiņu, - krievi kļūst eiropeiskāki, un mēs esam labs piemērs, kā to darīt,» uzskata A. Kaimiņš.«Neesmu mēģinājusi aģentūras, bet tas nenozīmē, ka to nevajag darīt,» uzskata aktrise Ināra Slucka, kura atpazīstamību Krievijā ieguva jau XX gs. 90. gadu sākumā ar Mihaila Tumanišvili filmu Vilku suns un pašlaik filmējas Kijevā kādā četru sēriju TV filmā. Viņasprāt, mūsu aktieru pozitīvās iezīmes esot atdeve un centība, vājās - elastīguma trūkums, jo visi lielākoties strādā repertuāra teātros, un dublēšanas nepieciešamība akcenta dēļ. «Pēdējos seriālos lomas rakstīja speciāli man, ņemot vērā akcentu,» saka Ināra Slucka.MĀRTIŅŠ KALITA: MAN NOVEICĀSVakar pirmoreiz telefons izlādējās no tā, ka dabūju daudz runāt. No sākuma gan gribētos kaut ko izdarīt un tad runāties - Kultūras Dienai saka jaunais Liepājas teātra aktieris Mārtiņš Kalita, kurš pēc plašsaziņas līdzekļus naski apskrējušās ziņas par viņa apstiprināšanu galvenajā lomā pasaulslavenā Krievijas kinorežisora Ņikitas Mihalkova iecerētajā mākslas filmā Saules dūriens, pacietīgi sniedz vienu interviju pēc otras. Tie, kuri ir lasījuši izcilā dzejnieka, rakstnieka Ivana Buņina stāstu, pēc kura taps filma, droši vien atšifrēs, kāda loma piešķirta Mārtiņam Kalitam, taču pats aktieris ar māņticību saistītu apsvērumu dēļ to vēl nesteidzas atklāt.Cik aktieru, tik arī formulu, kā rūpēties par savu - profesionāla aktiera - atpazīstamību arī starptautiskā mērogā, uzskata M. Kalita. Viņš pats izvēlējies sākt ar portfolio veidošanu. Kad studējis Klaipēdas Universitātē, neviens īsti nav stāstījis, kā tas darāms, tā viņš uz savu galvu un par saviem līdzekļiem uzfilmējis, jāteic, diezgan gaumīgu video, kurā nelielās etīdēs demonstrē savu aktiermeistarību (sk. www.youtube.com), kā arī sagādājis fotogrāfijas, ko pievienot CV.«Man ir tādas aizdomas, ka aktierim tomēr ir vajadzīgs savs producents, un jo viņš ir tuvāk tai iestādei, vietai, uz kuru tēmē, jo labāk,» teic M. Kalita. Viņš savu producenti Gordanu Miļevčiču saticis netīšām - kolēģis Egons Dombrovskis abus iepazīstinājis pirms gada. G. Miļevčiča ievietoja aktiera portfolio Mosfiļm datubāzē, vēlāk piezvanīja viņam un palūdza, lai atsūta vēl fotogrāfijas, un tad jau ar latviešu aktieri klātienē vēlējās tikties pats Ņikita Mihalkovs.Grūti pateikt, ko tieši provēs ievērojamais režisors vēlējies saskatīt M. Kalitā, taču aktieris atzīst, ka diezgan ilgo pārrunu laikā mēģinājis būt tāds, kāds ir un neko no sevis «nemudrīt». «Iespējams, kaut kāda loma bija vizuālajam izskatam - tam, kādu viņš ir iztēlojies šo varoni. Par to mēs nerunājām,» atceras M. Kalita. Puisis atzīst, ka pašam par pārsteigumu uztraukuma nebijis. Man noveicās - viņš pieticīgi saka. «Viss bija ļoti vienkārši - divu cilvēku saruna par visu kaut ko, par teātri, dzīvi, un pēc tam jau ķērāmies pie provēm.»M. Kalita jau iepriekš ir redzējis vairākus Ņ. Mihalkova kinodarbus, no kuriem visvairāk patīkot Saules nogurdinātie, kā arī režisora vecākās filmas - līdz Sibīrijas bārddzinim. «It kā nekas nenotiek, bet paralēli kādam vēsturiskam faktam cilvēku likteņi tiek salauzti vai iznīcināti - tādā mierā tu redzi, kā viss grūst kopā. Tur nav nekāda action, sprādzienu kā Holivudas kino, bet tieši pārdzīvojums caur personāžu,» stāsta aktieris.Jau jūlijā viņš dosies uz Krieviju, lai sagatavotos filmēšanai, kas sāksies augustā un notiks līdz gada beigām. Atsevišķas ainas filmā taps arī Ukrainā un Šveicē. Vēl līdz tam mazliet «jāpadzīvojas ar krievu valodu», kuras izruna provēs īpašas problēmas nav sagādājusi. Paralēli filmēšanai aktieris turpinās darbu Liepājas teātrī, kur ieradīsies spēlēt izrādēs.
PADOMĀ, VAI BŪSI LAIMĪGA, SPĒLĒJOT KRIEVU SPIEDZES?
Dita Rietuma, kinokritiķe
Pirms pāris mēnešiem Ņujorkā saņēmu e-pastā ziņu no kādas savas intervijas varones aktrises. Kāda Losandželosas aktieru aģentūra izmisīgi meklēja kandidātu, kas atbilstu prasībām: Latvian Female: Age 30's. MUST speak Latvian. All dialogue is Latvian. (Latviešu sieviete. 30 gadi. Jārunā latviski. Visi dialogi ir latviski!) Tika steigšus pieprasīti potenciālās latviešu aktrises on-line demo rullīši, kā arī gatavība ierasties Losandželosā, lai nofilmētos kādā lomiņā par 500 dolāriem dienā. Tā kā vienīgais no kritērijiem, kam atbildu, bija latviešu valodas zināšanas, nomērdēju meilu savā pasta kastē. Kaut varbūt kādai aktrisei tieši šis gadījums būtu pavēris ceļu uz brīnišķīgu starptautisku karjeru vai vismaz piedzīvojumu.
Līdz ar Kalitas lielo lozi, saņemot uzaicinājumu filmēties pie Krievijas klasiķa Ņikitas Mihalkova, «karsta» kļuva tēma par latviešu aktieru konkurētspēju starptautiskajā tirgū. Par šo tēmu Latvijā laiku pa laikam mīl parunāt. Pērn sanāca pat tāds kā skandāliņš, kad viens no Latvijas producentiem, kurš arī bija izvilcis lielo lozi - iespēju strādāt pie Lielbritānijas TV seriāla uzņemšanas, izrunājās par to, cik latviešu aktieri ir neprofesionāli un nekonkurētspējīgi. Viss beidzās kā parasti, interakcijas internetā uzsita augstu vilmi, konkurētspējīgākais no visiem Arturs Skrastiņš nofilmējās kopā ar pasaules līmeņa zvaigzni Kenetu Branagu. Skrastiņa CV ir nozīmīgs ieraksts, droši vien viņš saņēma arī konkurētspējīgu atalgojumu.
Konkurētspēja ir populārs temats, ko tikpat labi var pielietot, runājot par tautsaimniecību, tikpat - par aktierprofesiju. Tikai, ja tautsaimnieks, ražotājs, pat ja tas būtu Latvijas filmu producents, var doties uz Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru un prasīt atbalstu savas produkcijas izplatīšanai pasaulē, aktierim nekāda LIAA nepalīdzēs - nav paredzēts tāds «formāts», kā atbalstīt aktiera talanta pārdošanu. Nākas vien paļauties uz lielo lozi, kas var izkrist vai neizkrist. Protams, ir jānopērk «loterijas biļete» - Kalitas gadījumā tas bija portfolio kādā Krievijas aktieraģentūrā. Protams, ne viņš tur vienīgais, tie latviešu aktieri, kas filmējas Krievijā, sākuši vai nu ar savu «dosjē» šādās datubāzēs, vai arī turpina tos ceļus, kas iestrādāti laikā, kad Latvijas kinematogrāfs iekļāvās padomju kino kopainā.
Kultūrvidē Krievija neskan šiki, kaut, būsim reālisti, latviešu aktieriem darbs visdrīzāk ir tur, nevis kārotajos rietumos. Iemeslus nevajag meklēt konformismā, drīzāk gan vēsturiskajā tradīcijā. Protams, tikpat labi kāda jauna latviešu aktiera seja var patrāpīties acīs ne tikai Mihalkovam, bet arī Spīlbergam.
Finālā gan nocitēšu citas savas intervijas varones, slavenas amerikāņu aktrises, padomu kādai populārai latviešu aktrisei, kura izteikusi vēlmi iekarot Ameriku. «Padomā, vai tu būsi laimīga, labākajā gadījumā spēlējot krievu spiedzes...?»
LATVIJAS AKTIERIS ĀRVALSTU TEĀTRĪ?
Normunds Naumanis
Sen aizgājuši laiki, kad mūžam multikulturālā Rīga pulcēja uz savu teātru (protams, arī Operas) skatuvēm citzemju slavenos skatuves meistarus un mūzikas zvaigznes. Citkārt Rīga - kā jau dabisks tilts starp Eiropu un «eirāzisko» Krieviju - deva māksliniekiem patvērumu, kad tie sarkanā terora apstākļos jutās apdraudēti - leģendārākais XX gadsimta stāsts, protams, ir par ģeniālo krievu aktieri un pedagogu Mihailu Čehovu, kurš Rīgā ne tikai īslaikus viesojās (kā Šaļapins, Vāgners, Leo Blehs un daudzi citi ekrāna, teātra, muzikālā pasaules elki), bet strādāja ilgstošāk (1932-1934) - un nevienu no Latvijas teātru publikas neuztrauca, ka Čehovs latviešu teātrī Strindberga Ēriku XIV un Šekspīra Hamletu un Malvolio tēloja krievu valodā. Valoda - lūk, arī galvenais šķērslis talantīgu latviešu aktieru kļūšanai par «brīvi konvertējamu valūtu» starptautiskajā teātru tirgū.
Vēsturiskā perspektīvā raugoties, protams, padomju laikos šķietami nepastāvēja nekādi ierobežojumi ar kino palīdzību iemantoto ārkārtējo popularitāti (nostāsti par desmitiem tūkstošu vēstuļu, kurus saņēma «tautu draudzības» skavās uz rokām nēsātie mākslinieki Vija Artmane, Lilita Ozoliņa, Ivars Kalniņš, Elza Radziņa, Bruno Oja un citi publikas mīluļi, nav mīti, bet realitāte) pārvērst darbībā, piemēram, plašajā PSRS teātru piedāvājumā. Taču reāli strādāt «uz ārzemēm» (šoreiz ar to saprotot Maskavas galvenās skatuves) netika neviens - lai gan mēģinājumi darboties šajā virzienā bija. Piemēram, pēc Volpi kausa iegūšanas Venēcijas starptautiskajā kinofestivālā par Malvas lomu Dzidru Ritenbergu vilināt vilināja uz Maskavu, tomēr aktrise izvēlējās strādāt Rīgas Krievu drāmas teātri. Dejotāji (un arī aktieri!) Mihails Barišņikovs un Māris Liepa - tie jau ir citas kategorijas stāsti, tāpat kā mūziķi, dziedātāji - Latvija šajā jomā ir īsta zelta ādere un fenomens, kas turpinās joprojām.
Atjaunotās brīvvalsts laikos, tātad pēdējos divdesmit gados, ievērojamus panākumus (ja par tādiem var saukt, būsim godīgi, tos atsevišķos uzaicinājumus darbā citvalstu, nu jau «izsapņotās» Eiropas, dramatiskajos teātros) guvuši uz rokas pirkstiem skaitāmi Latvijas teātru dramatiķi. Krievu teātra kursu absolvējusī rīdziniece Jana Sekste veiksmīgi iekļāvusies Maskavas Dailes teātra trupā un, var teikt, tur kļuvusi par jaunās paaudzes vadošo aktrisi. Uz Maskavu regulāri spēlēt teātri brauc baletdejotājs Aleksejs Avečkins, bet tas ir viens projekts, līdzīgi kā dažādām teātra antreprīzēm organizējas Krievijā pulka filmējošamies Ivars Kalniņš. Izskatās, ka «Eiropas iekarošanā» visnopietnāk sokas Jaunā Rīgas teātra aktierim Gundaram Āboliņam, kurš, pateicoties režisora Alvja Hermaņa laimīgajai izvēlei 2007. gadā Cīrihes teātrī iestudēt autordarbu Tēvi (ar divu «nevāciešu» Jura Baratinska un Āboliņa piedalīšanos), ātri vien saprata, ka šis ir gadījums, kāds apmeklē reizi mūžā. Aktieris atzīst - pie viņa jau tā perfektās vācu valodas nākas piestrādāt regulāri. Toties pēc veiksmīgi nospēlētām centrālajām lomām izrādēs Tēvi un Oblomovs (Ķelnes Pilsētas teātris) Āboliņš nu ir pieaicinātais viesaktieris Vīnes Burgteātrī un pastāvīgi darbojas citu režisoru izrādēs (piem., tēlo Pjēru Bezuhovu Matiasa Hartmana izrādē Karš un miers) - daudzi Eiropas teatrāļi par šādu karjeras lēcienu var vienīgi sapņot. Bet valodas zināšanas kā reālu «klupinājumu» aktieru starptautiskajai apritei nosauc pat tāda līmeņa slavenības kā izcilā franču teātra aktrise Izabella Ipēra: «Mani saukuši spēlēt Londonā tās asiņainās angļu karalienes, bet vienmēr viss atduras pret publikas problēmām: britu monarhs ar stipru franču akcentu - tas ir neiespējami.» Lai izlauztos Eiropas teātru arēnā, svešvalodai jābūt perfektai. Tiesa, multikulturālā Eiropa jau sāk «samierināties», ka franču, vācu teātrī vairs netēlo tikai nacionālie kadri. Teātros arvien vairāk skan citu valodu akcenti - šoreiz jau no skatuves.
* Teksts no Liepājas teātra aktiera Mārtiņa Kalitas portfolio – Latvijas profesionālo aktieru apvienības fotogalerijā.