Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +7 °C
Daļēji apmācies
Svētdiena, 17. novembris
Uga, Hugo, Uģis

Andris Keišs . Esmu ceļā atpakaļ

Aktieris Andris Keišs latviešu filmā Medības spēlē sieviešu iekārotu, populāru arhitektu

Sestdienas vakarā, kad runājam, aktieris Andris Keišs ir noguris. Askolds Saulītis filmējot dokumentālo filmu par bermontiādi, kā to atceras kauju dalībnieki. Diena pavadīta vēsturiskajās kauju vietās, un temps esot steidzīgs — darbam jābūt gatavam līdz Lāčplēša dienai. Šonedēļ pirmizrādi piedzīvos režisora Anda Miziša spēlfilma Medības, darbs, kas šogad saņēmis desmit Lielā Kristapa nomināciju. Andrim Keišam tajā arhitekta loma.

Kāds ir kritērijs, kāpēc piekrītat dalībai kinoprojektā?


Kino cenšos piedalīties visā, ko piedāvā, jo tas notiek reti un ir patīkami. Medību filmēšanas laiks, piemēram, bija ziemā, kad ir mēģinājumi un izrādes. Faktiski filmēts tika naktīs. Tā brīža sajūta ir — auksts, un nāk miegs. Ir epizode, kurā dejo un nosvīsti, tad aukstums, tad silta, visas filmēšanas grupas pieelpota telpa... Nekas patīkams tas nav. Bet pēc laika to atceras kā labu notikumu. Tas ir līdzīgi kā kalnā kāpšana — esi noguris, liekas, labāk nevajadzēja sākt, bet pēc tam...

Man ir bijusi rūgta pēcgarša pēc filmām, kad ir sajūta — filmējām tomēr citādi, par ko citu, bet pēkšņi tā aina izgriezta, tā pārlikta... Es vēl neesmu redzējis Medības, bet ar Andi Mizišu... mēs kopā strādājam pirmo reizi, un darbs bija lietišķi asprātīgi konstruktīvs. Bija maz laika, daudz epizožu vienā dienā, tomēr laiku pavadījām gana jautri. Šodien filma man ir viens mēnesis no manas dzīves pirms diviem gadiem, toreiz bija patīkami strādāt. Man liekas, rezultātam jābūt labam.

Žēl, ka neesat redzējis. Gribēju jautāt, kā jūs raksturotu filmu potenciālajam skatītājam.


Man liekas, Anda filma pārkāpj latviešu kino klasiskās robežas. Filma ir panciska, vairāk atļaujas. Filmējot bija sajūta — nebūsim korekti. Rādīsim tieši to, kas notiek.

Teicāt — priekšstats par latviešu kino. Kāds tas ir?


Mans latviešu kino ir Streičs. No bērnības — Limuzīns Jāņu nakts krāsā, Cilvēka bērns. Mans latviešu kino ir Poškus, Šmits. Sabiedrībā... domāju, valda priekšstats — latviešu kino ir mīlestības stāsts ezera malā, tā, lai ir gan traģiski, gan skaisti. Darbība notiek laukos. Pilsētas filmu jau latviešiem ir maz. Droši vien tāpēc, ka pilsētas visus vienādo, bet laukos pilsētnieki atraujas. Tur ir rauts vai īpašuma dalīšana. Dramatiski. Šovasar gan pie Poškus nofilmējām arī filmu par lauciniekiem laukos. Darba nosaukums — Trīs dienas. Par vīriešu dzīvi mazā piejūras ciematā.

Jūs patlaban piedalāties arī Gata Šmita spēlfilmas Tas notika ar viņiem tapšanā.

Jā. Tas ir, pie filmas jau sen esmu pārstājis strādāt, bet režisors vēl joprojām intensīvi strādā. Filmējām pagājušajā vasarā, un tā, šķiet, vispār bija ļoti intensīva latviešu kino vasara. Filmēja ļoti daudzi.

Vai latviešu kino atdzimst?

Tas, kādas filmas sāk filmēt, man liekas liels solis latviešu kino. Monotonija, piemēram... Spēcīga. No otra gala — Rīgas sargi. Viss kļūst profesionālāk, nopietnāk.

Kā jūs vērtējat skandālu ap Rīgas sargiem — nenominēšanu Lielā Kristapa balvai labākās filmas kategorijā?

Neiedziļinos. Bet zinu, ka jebkuras galējības ir muļķīgas. Ar to es domāju — nedrīkst taisīt filmas, ko neviens nesaprot. Vai arī tādas, kuras pašam pie vienas vietas. Nedomāju, ka Sargi degradē latviešu tautas gaumi. Man personiski filma patīk, tā pamodināja Mārtiņu manī. Mūsu teātris ir pierādījis, ka nevajag "iztaisīties par muļķi", lai nāktu skatītāji. Pietiek nopietni aicināt uz sarunu, un zāles ir pilnas. Un to pašu var teikt par kino. Atceros, būdams pusaudzis, pēc Miloša Formana Amadeja raudādams gāju ārā no zāles. Protams, ziņģu festivāli pilni līdz augšai, bet vienlaikus ir arī Operas festivāls, kur cilvēki sēž uz deķīšiem un klausās opermūziku. Cilvēku gaumi nedrīkst noniecināt, un nedomāju, ka Rīgas sargi to degradētu. Katrā ziņā jāsaprot, ka arī Ēķis ir kino darbinieks, ka mēs visi esam vienā frontē. Ja ir pret viņu, tad tam jābūt ļoti argumentētam un mīlošam pret. Tikai tas ir auglīgi. Nepieciešama saruna. Protams, problēma ir, ka mums ir tikai viens festivāls.

Par ko šodien mākslai vajadzētu runāt?

Mani personiski interesē manas saknes. Kopš augstskolas beigšanas ļoti daudz esmu strādājis. Šovasar aizbraucu uz savām bērnības vietām, sajutos atkal es, sapratu, ka par to vajadzētu taisīt mākslu. Mani interesē sevis apzināšana.

Kā jūs pats teiktu — kādā karjeras un dzīves posmā pašlaik esat?


Dzīves posmā skaidrs — es esmu jaunais tēvs. Ja nopietni runājam, esmu ceļā atpakaļ. Bērni mani atgrieza dzīvē. Es daudz laika veltīju teātrim, ja bija brīvais laiks — uz lauku mājām pļaut zāli, zemes darbos. Bet bērniem neinteresē ne mans darbs, ne manas lauku mājas iekārtošana. Viņiem kļūst garlaicīgi, un tu esi spiests skatīties, kas notiek pasaulē. Tagad daudz vairāk redzu Rīgu, daudz vairāk redzu cilvēkus. Zvanu radiniekiem, saku — jums tuvojas dzimšanas diena, kāpēc mani neaicināt? Tu taču nekad nebrauc! Bet es tagad varu. Vispār jau darbs tik daudz prasa no manis, ka brīvajā laikā vienkārši kaut kur nolienu, ne ar vienu nekomunicēju. Taču bērni šo principu ir lauzuši.

Ko bērnu piedzimšana mainījusi jūsu darbā?

Darbu visnopietnāk ietekmēja posms teātrī, kas sākās ar Tālāk un kam treknu punktu pielika Mēnesis uz laukiem. Tagad es strādāju apzinātāk. Agrāk es visur biju "es" dotajos apstākļos. Ar labu veiksmi un apstākļiem varonis mazāk līdzinājās man, bet principā, piemēram, Kairiša Idiotā (Ivolgina lomā — Z.R.) es biju pats, tikai astoņdesmit gadu vecumā un Krievijā. Tagad arī sava vecuma cilvēkus spēlēju atšķirīgākus.

Gatavojoties intervijai, lasīju rakstus par jums. Jums ir tipāžs — labs cilvēks —, un rakstītāji lielākoties ir pārsteigti, ka spējat notēlot, teiksim, nelieti.

Principā, kā jebkurš cilvēks, arī es esmu riebīgs. Bet kā aktieris skatos, kā un kāpēc personāžs tā rīkojas. Nepamatota ļaunuma nav. Ļaunums vienmēr ir pamatots, vienmēr var just līdzi negatīviem varoņiem. Diplomdarbā spēlējām Brāļus Karamazovus, biju Smerdjakovs, un man likās — sirsnīgāka cilvēka vispār pasaulē nav bijis. Man pēc izrādes saka — glūņa un neģēlis. Kāpēc? Viņš ir ļoti sirsnīgs, tikai visu pārpratis.

Agrāk tik nopietni pret savu profesiju neattiecos. Par aktieri kļuvu intuitīvi. Tikpat intuitīvi piekritu strādāt pie Alvja Hermaņa. Paldies dievam, intuīcija jaunības gados pareizi vedusi.

Jaunajā Rīgas teātrī ir viegli vai grūti strādāt?

Ir grūti momenti, kad ļoti intensīvi jārada etīdes. Bet vienlaikus šis teātris ir izcils tāpēc, ka te nav iespējama sēdēšana bez lomām. Ja sēdi bez darba, tā ir tikai tava vaina, jo jebkurā brīdī var aiziet ar lugas ideju pie viena no mūsu režisoriem un taisīt izrādi. Tas ir labi, jo lērums aktieru visu dzīvi nosēd teātrī, režisoru neieraudzīti. Un viņi neizdara to, ko būtu varējuši izdarīt. Es gan lugas pārāk daudz nelasu. Grāmatas lasu tikai saistībā ar darbu, reti ko citu. Bet man ir interese par kino, ko brīvajā laikā varu skatīties, skatīties, skatīties. Kino uz mani arī līdz šim visvairāk iedarbojies. Man bijušas divas teātra izrādes, kuras pēc noskatīšanās dienām nav laidušas vaļā. Tādu filmu ir vairāk.

Kuras tās ir?

Tas lai paliek noslēpums. Tās mani uzreiz atklās. Zini, ja cilvēks uzliek mobilajam telefonam personisku melodiju, visi uzreiz saprot, kas viņš ir par cilvēku. Es visu laiku slēpjos, un pateikt... nē. Kā pateikšu, viss būs skaidrs. Tas būtu, kā aizvest pie sevis uz mājām, rādīt, kā skapītis iekārtots, kādā krāsā sienas.

Cik svarīgi jums saglabāt šo publisko distanci?

Mana sieva pērk visus tos žurnālus, es tikai bildītes skatos. Pāris interviju savā mūžā esmu izlasījis. Esmu arī dzirdējis viedokli, ka žurnāli palīdz problēmas risināt, bet man tā tomēr liekas tāda publiska spēlīte. Es cenšos atšauties. Es arī šodien atšaujos. Tas, ka es meklēju savas saknes, ir patiesi, bet abstrakti. Saprotiet, kā gribat. Kaut, protams, komiski. Mēs jau šovakar arī filmas dēļ runājam, un intervija palīdz — cilvēki izlasīs, aizies, noskatīsies.

Kur ir jūsu robeža starp personisko un publisko telpu?

Lai netraucē dzīvot. Uz ielām savu popularitāti nejūtu, viss kārtībā. Negribētu, ka mani bērni ir publiskā telpā. Viņi tomēr ir bērni un neko nesaprot, paaugsies, tad lai paši lemj, ko grib darīt. Man nepatīk, ka grūtnieces fotografē savu vēderu žurnālos. Bērns vēl nav piedzimis, bet jau ir uz vāka. Ar bērnu tā nedrīkst rīkoties. Es tā nedarītu. Bet tas, protams, ir katra paša lēmums.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja