Kad gatavoju šīs piezīmes, uz mana rakstāmgalda stāv paliels grāmatu tornis ar grāmatām – viss tikai par un ap Imantu Ziedoni. Kā neaizskarama jaunības relikvija cauri visām dzīvesvietām līdzi ceļojis un no visām grāmatplauktu nežēlīgajām tīrīšanām paglābies Taureņu uzbrukums ar Kurta Fridrihsona akvareļiem. Skaidri atceros, ka vidusskolas laikā šī dizainā oriģinālā, izsaukuma zīmei līdzīgā grāmata bija tā, kas pa īstam ierāva Ziedoņa visumā. Krāsainās pasakas kā bērnam nez kāpēc nepatika. Un tad, protams, Epifānijas, kas iedeva atļauju, pat mierinājumu, ka tā drīkst! Ka tas nav aplami un izskaužami – iet pa mazam uzplaiksnījumam, pa spilgtam pieredzējumam, neizjūtot vainu, ka iztiec bez precīzu argumentu un mērvienību svariņiem. Tu drīksti pasaules lielās atbildes ieraudzīt peļķes virsmas savirmojumā, nezinot arī precīzu ūdens ķīmisko sastāvu. Tā es jaunībā sapratu Ziedoni, un man tas ļoti palīdzēja. Tikai tagad saprotu, cik nozīmīgs Ziedonis ir bijis manā dzīvē. Kā draugs, skolotājs, dziedinātājs un ceļa rādītājs. Viņa "re, kā" pārsteigumā par pasauli izstieptais pirksts bija tik aicinošs un jaunu cilvēku "piestartējošs".
Arī Ziedoņa muzeja vadītāja Rūta Šmite novērojusi, ka uz Murjāņu māju atbrauc ne tikai īstenie Imanta Ziedoņa pielūdzēji, kas citē dzejoļus garās virtenēs, bet viņa pasaule uzrunā arī jaunos, kas līdz šim par tādu Imantu Ziedoni nebija ne dzirdējuši: "Viņš ir ļoti, ļoti liela dāvana mums un šodienas sabiedrībai, jauniešiem, kas tikai ar viņu iepazīstas. No sākuma viņi Ziedoni nezina, bet, kad lēnām sāk iepazīst, saprot, cik viņš ir laikmetīgs. Viņiem liekas, ka tas ir uzrakstīts šodien. Kā tā var būt, ka man ir tieši tāda sajūta, kā viņš ir rakstījis pirms 50 gadiem?" (No Rakstniecības un mūzikas muzeja rīkotās sarunas Runā (p)ar Ziedoni.)
Ķeriet, ja gribat
Kāpēc es vispār uzrakstīju šo riskanti subjektīvo ievadu Mans Ziedonis? Tāpēc, ka, iepazīstoties ar lielāko daļu no Imantam Ziedonim 90 gadu jubilejā veltītajiem pasākumiem, radās pārliecība, ka citādāks viņš nemaz nevar būt. Vai nu subjektīvs, vai nekāds. Arī tāpēc, ka ar Ziedoņa visuma netveramības problēmu saskārušies, šķiet, lielākā daļa Imanta Ziedoņa 90 gadu jubilejas pasākumu veidotāju. Pa kuru ceļu tuvoties tūkstošveidim Imantam Ziedonim desmit gadu pēc viņa došanās mūžības ceļos? Skaidrs ceļš ir tikai Gunāra Janaiša slavenajā un bieži pavairotajā fotogrāfijā, kurā Ziedonis iet pa baltu lauku ceļu pār plecu pārmestu žaketi.
Vispārzināma ir Imanta Ziedoņa nepatika pret pompozitāti un pārlieku emocionalitāti. Tāpat arī viņa sarežģītās attiecības ar dažādām godināšanām un pušķotos krēslos sēdēšanām, kas viņa laikā bija neatņemama sabiedriskās dzīves sastāvdaļa. Laikabiedru atmiņas liecina, ka, tiklīdz kādas laimīgās pielūdzējas bija pierunājušas kopbildei, dzejnieks mirkli pirms fotoaparāta klikšķa pagriezis muguru. Skaidrs, ka pasakā Suns Funs un vējš viņš ir tas vējš. Ķeriet vien!
"Ziedonis bija cilvēks, kuram sentiments bija, bet, no dzimšanas augot zvejnieku ģimenē, viņam nebija pierasta jūtināšanās un saldināšanās. Līdz ar to viņam visas situācijas ar dāvanām un jūtu izpausmēm raisīja zināmu mulsumu. Viņš brīžiem nezināja, kā ar to tikt galā, un tad reizēm notika ēverģēlības," atceras literatūrvēsturniece Andra Konste, kura dzejnieku tuvu iepazinusi, kopā veidojot Imanta Ziedoņa 12 Rakstu sējumus. Kā visi spoži talanti, Ziedonis, viņas vārdiem, varēja būt arī "niķīgs", visai egocentrisks, bet arī ekscentriski mīļš un teatrāls.
Dāvanu tradīcijas
Daudzo jubilejas pasākumu vidū kā pretējas pieredzes gribas izcelt divus. Jau labu laiku kopš ievākšanās jaunajās telpās Pulka ielā 8 ir iemesls pacildināt Rakstniecības un mūzikas muzeja radoši dzīvo darbību, īpaši ciklu Tintnīca. Teicams un iedvesmots komandas darbs bija jūtams arī pasākumos, ko muzejs šogad dāvināja Imantam Ziedonim 90. dzimšanas dienā.
Tieši Imanta Ziedoņa dzimšanas dienā 3. maijā sadarbībā ar Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūtu, AS Pasažieru vilciens un Tukuma novada pašvaldību tika rīkota zibakcija #Ziedonim90. No plkst. 15.05 līdz plkst. 16.00 vilcienā Tukums–Rīga, iedvesmojoties no Imanta Ziedoņa dzejoļa Pats sev 90 gadu jubilejā vilcienā Ķemeri–Saulkrasti, dzejnieka daiļrades cienītāji bija aicināti lasīt sev tuvākos darbus. Savukārt muzeja telpās Pulka ielā 8 tika atklātas divas izstādes: 10. maijā bija iespējams apmeklēt pop-up izstādi, kurā varēja aplūkot apsveikumus un dāvanas, ko dzejnieks saņēmis no saviem laikabiedriem, tuviniekiem un talanta cienītājiem, bet ar mazzināmākām Ziedoņa šķautnēm, kas atklājas neformālās sarunās no RMM audio un video kolekcijas, iepazīstina virtuālā izstāde Runā p(ar) Ziedoni. Tajā redzams, piemēram, tāds retums kā intervija, kurā Imants Ziedonis Murjāņu mājas dārzā intervē Ausmu Kantāni. Un visi viņa mīlestības dzejoļi top labāk saprotami.
Tuvu Imantam Ziedonam izdevās pienākt diskusijai, kas norisinājās RMM kultūrtelpā Tintnīca. Tās rīkotāji, izvēloties šķietami šauru, tomēr ļoti precīzu fokusu, bija ieguvēji. Sarunu vadīja LU LFMI direktore Eva Eglāja-Kristone, tajā piedalījās literatūrzinātnieki Ausma Cimdiņa, kura sastādījusi reto Imantam Ziedonim veltīto pētniecisko rakstu krājumu Imants Ziedonis. Piederības meklējumi, brīvības treniņš, Andra Konste un Jānis Oga, vēsturnieks Kaspars Zellis, Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Zanda Šumska, Ziedoņa muzeja vadītāja Rūta Šmite. No pirmajā mirklī šķietami sadzīviska un rotaļīga šķēluma sarunas dalībnieki, izvēršot tematisko dāvanas motīvu, atklāja arvien lielāku Imanta Ziedoņa pasaules dziļumu un daudzslāņainību. Pigoru un amizēšanās pilnos personīgo dāvanu atmiņu stāstus, kas veiksmīgi lipināja kopā Ziedoņa raksturu un stilu, pamatīgā kontekstā ievietoja vēsturnieka Kaspara Zeļļa komentārs par apsveikumu un dāvanu tradīciju cauri laikiem un Jāņa Ogas padomju mākslinieku jubileju svinēšanas tradīciju ieskicējums – rakstniekiem un māksliniekiem jau kopš 50 gadu jubilejas nācās sēdēt pušķotā krēslā un pieņemt daudzinājumus, visai Latvijai to ar prieku skatoties "zilajos ekrānos".
Ekspromta risks
Savukārt Imanta Ziedoņa muzeja divās daļās veidotā izstāde Es atkal neatvados, kas bez maksas skatāma gan Nacionālās bibliotēkas ātrijā, gan Sporta 2 kvartālā, raisa nopietnas pārdomas. Ideja ir labi nolasāma un skaidra – katram savs Imants Ziedonis, mazas, garāmejošas liecības par personīgiem satikšanās brīžiem un nospiedumiem, kam kopā būtu jāveido Ziedoņa daudzsejainais portrets. Vai tā notiek? Manuprāt, nē. Pamatā ir izmantots materiāls no tikko iznākušās Ziedoņa drauga un laikabiedra Ērika Hānberga grāmatas Amizantais? Katram savs Imants Ziedonis. Vizuālajā konceptā kā galvenā zīme izvēlēta atsauce uz Imanta Ziedoņa Murjāņu mājas savdabīgo siluetu. Uz tās sienām veidojas kaut kas līdzīgs atmiņu kladei, kur raibā jūklī ir dažnedažādi izgriezumi – fotogrāfijas un tuvākie citāti. Ideja būtu pat interesanta, ja vien Sporta 2 versijas tehniskais izpildījums nebūtu tik paviršs un sasteigts. Pirms ceļošanas pa visu Latviju, manuprāt, būtu jāapdomā kvalitāte. Ērika Hānberga grāmatā No Jāņiem līdz Murjāņiem var redzēt, ka Imantam Ziedoņa improvizācija un ekspromta izpausmes ir dzimušas uzirdinātā domu procesā. Ziedoņa mājas rūpīgi detalizētais rasējums vien aizņem vairākas lapaspuses.
Galu galā Imants Ziedonis nebija gluži ikkatrs jokupēteris. Viņa dauzīšanās nenozīmēja pavieglumu. Ja es nezinātu, kas ir Imants Ziedonis, izstāde Es atkal neatvados man pirmajā saskarē raidītu tieši šādu vēstījumu. Galu galā viņš bija cilvēks, kurš loloja ideju – skaistumam ir jāļauj atklāties – un rūpējās par Latvijas sētu sakoptību. Tāpēc man liekas, ka šie šķībi sasistie baltie plastmasas gabali un pieskavotās zīmītes īsti nav viņa – dzejnieka, publicista, filozofa, vērotāja, dārznieka un ceļinieka – cienīgas. Lai nu kurš, Imants Ziedonis būtu pelnījis pamatīgu starpdisciplināru izstādi ar pavadošajām diskusijām un sarunām, kuras veidošanā apvienotos labākie dažādu jomu profesionāļi.
Cerams, ka Imants Ziedonis nonāks arī jaunākās paaudzes literatūrzinātnieku interešu lokā, lai tiktu no jauna pārvērtēts un atklāts, līdzīgi kā Regīna Ezera, Andra Neiburga, Monta Kroma u. c.
Tad sīkāk varētu arī analizēt, ko īsti nozīmē Zigmunda Skujiņa vērojums, ka Imants Ziedonis noteikti nebija disidents, un turpināt sarežģīto tematu, cik tālu bija iespējams pretstāvēt padomju režīma spēles noteikumiem.
Ļoti precīzs un ierosinošs pārdomām, manuprāt, ir lietuviešu rakstnieka Petra Dirģēlas komentārs par Ziedoņa dzīves situācijai radniecīgā Justīna Marcinkeviča lomu lietuviešu kultūrā: "Es nemēģinu viņu pazemināt, es atzīstu, ka šie cilvēki savā garā bija augstāki par režīmu, taču arī režīms attieksmē pret viņiem bija augstāks, iespaidojošāks un valdonīgāks" (Imants Ziedonis. Piederības meklējumi, brīvības treniņš. Zinātne. 2014).
Varbūt kādam izdosies pierādīt, ka Imanta Ziedoņa sirds nebija kā dimanta oliņa. Bet man viņš tik un tā ir ļoti vajadzīgs ar savu urdošo nemieru un spēju neatgremot citu piedāvāto pasauli.
"Un galvenais, ja tev prasa: Pasaulei / Ir mala? / Atbildi: – Nav malas!" – Ziedonis raksta krājumā Es ieeju sevī. Man ir vajadzīgs tas Imants Ziedonis, kurš saka: "Atnāca Jānis un iedzina mietu grīdā."
Un tad, kad viņš iedzina mietu grīdā, viņš gribēja saudzīgi pa pasauli iet:
"Kad eju es pa laukiem sētiem,
Sev jūtu matus – vienās vārpās, kā bezgalība manī kārpās."
Vai Latvijai nevajadzētu tādu prezidentu?
P.S. Paldies portālam Filmas.lv, kura sadarbībā ar Latvijas Nacionālā arhīva Valsts kinofotofonodokumentu arhīvu izveidotā dzejnieka Imanta Ziedoņa jubilejas filmu kolekcija atgādināja vēl vienu Ziedoņa talanta šķautni. Īpaši saviļņojošs notikums Imanta Ziedoņa 90 gadu dzimšanas dienas svinēšanā bija unikālais notikums kinoteātrī Splendid Palace – 9. maijā tika izrādīta spožas komandas veidotā vecmeistara Ulda Brauna dokumentālā filma Ardievu, XX gadsimt!. Scenāriju tai rakstījis Imants Ziedonis. Ar skaidras domu pasaules spriegumu un elegantu retorikas talantu priekšlasījumā Mans kino gadsimts. Notikumi un cilvēki tradicionāli apbūra eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga.