30.gadu sākumā kino tikko bija apguvis skaņu un priecājās par to, kā māk. Uzplauka gan muzikālās komēdijas žanrs, gan sprakšķēja automātu kārtas. Jā, arī šis — skaņas efekts — bija viens no tiem nosacījumiem, kas ļāva triumfēt gangsterfilmu žanram, otrs — jau pirms Lielās depresijas ASV ieviestais sausais likums un tā sekas — milzīgais noziedzības un nelegālās alkohola tirdzniecības vilnis, kas par aktuālajiem varoņiem padarīja gangsterus. Tādēļ programmā atradīsiet gan gangsteržanra esenci — klasiskās gangsterdrāmas Sabiedrības ienaidnieks (1931), Vētrainie divdesmitie (1939) —, gan pierādījumu 30.gados ielikto žanra pamatu ilgmūžībai — refleksijas par klasiskajām gangsterfilmām dāsni ieraudzīsiet izcilajā Mārtina Skorsēzes filmā Ļaunās ielas (1973), leģendārajā F.F.Kopolas Krusttēvā (1972), smeldzīgajā Serdžo Leones Reiz Amerikā (1984) un Braiena de Palmas klasiskās 30.gadu filmas rimeikā Seja ar rētu (ar Alu Pačīno) u.c. Ja automātu kārtas un romantiskie noziedznieki — sabiedrības ienaidnieki — nav jūsu "žanrs", visas iespējas gremdēties saldā retro — skaistos mūziklos un romantiskās komēdijās — īpašs kumāsiņš būs Saules ielejas serenāde (1941) ar Glena Millera orķestri un daiļslidotāju Sonju Heniju un leģendārā Frenka Kapras romantiskā komēdija Tas notika kādā naktī ar Klārku Geiblu (1934). Interesentiem arī ieskats tā laika sirēnas leģendārās Marlēnes Dītrihas daiļradē — filma Purpursārtā imperatore (1934). Pārējais piedāvājums — filmu izlase no pēdējiem nozīmīgākajiem kinofestivāliem. *****Ditas Rietumas izlase****Vētrainie divdesmitie (The Roaring Twenties) **
ASV, 1939, 106 min.
Režisors Rauls Volšs. Lomās Džeimss Kegnijs, Prisila Leina, Hamfrijs
Bogarts . 10.IX 17.15 Kongresu namā (KN), 16 IX 21.30 KN
Filma, kas tapusi ar teju desmit gadu nobīdi pēc Holivudas pievēršanās
gangsterisma tēmai. Tieši šī iemesla dēļ tā piedāvā panorāmisku ASV
20.gadu notikumu hroniku, izsekojot vienkārša puiša, kara veterāna,
karjerai — viņš kļūst par noziedzīgās pasaules autoritāti. Sausais
likums, nelegālā alkohola rūpniecība un izplatība, cīņa par ietekmes
zonām, daiļas un grēcīgas sievietes, grezni interjeri un sasodīti
dārgas drānas. Filma nav novecojusi ne par kapeiku, pierādot, kālab
gadu desmitiem kopš gangsterisma ēras ziedu laikiem Holivuda turpina
izmantot šī žanra matricu un stilu.
Par šo faktu var pārliecināties, arī noskatoties vienu no klasiskajām
un pirmajām Holivudas gangsterfilmām Sabiedrības ienaidnieks/The Public
Enemy (13.IX 17.30 KN, 17.IX 19.15 KN). Arī šajā filmā galvenajā lomā
ir Džeimss Kegnijs — viens no ikoniskajiem gangsterfilmu aktieriem. Vai
jāatgādina, ka gluži nesen filmā ar uzkrītoši līdzīgu nosaukumu spēlēja
Džonijs Deps?
*
Mīļumiņš (Cheri)
Lielbritānija, Francija, Vācija, 2009, 100 min
Režisors Stīvens Frīrss. Lomās Mišela Feifere, Ketija Beitsa, Rūperts Frends
17.IX 20.15, 19.IX 18.15
Burvīga filma, kurai būtu bijis gana komercpotenciāla, lai rullētu arī
kādā Parex plaza vai. Par Mīļumiņu jūsmīgi rakstīju jau šā gada
februārī no Berlīnes kinofestivāla, priecājoties par 90.gadu Holivudas
dīvas Mišelas Feiferes eleganto "atgriešanos" mazliet manierīgā un
ironiskā art deco stilā izknibinātā filmā par pusmūža kurtizānes
vientulību un mīlestību pret kolēģes (omulīgā Ketija Beitsa) dēlu —
jaunekli, jaunāku par viņu vismaz uz pusi. (Sākotnēji gan jūtu vietā
bija iecerēts lietišķs pakalpojums, atmodinot jauneklī vīrieti.)
Stīvens Frīrss perfekti jūt stilu — šī britu režisora pēdējais slavas
vilnis bija filma Karaliene (ar Helēnu Mirenu), viņš savulaik skolojis
arī šā gada Lielā Kristapa žūrijas vadītāju režisori Annu Viduleju.
Absolūti perfektas ironiski manierīgā stila izjūtā ir Feifere un Beitsa.
*
Koko līdz Šanelei
(Coco avant Chanel)
Francija, 2009, 105 min.
Režisore Anna Fontēna. Lomās Odrija Totū, Benuā Pelvords, Alesandro Nivola
16.IX 19.15 KN, 18.IX 17.30 KN
Filma, kas būs ideāls trāpījums dāmu auditorijā — viņas, protams, kā
jau īstām dāmām pieklājas, interesējas par modi un slavenību dzīves
faktiem. Tieši šādas ziņkārības/intereses apmierināšanas līmenī veidota
franču filma Koko līdz Šanelei. Atgādināsim, ka filma pirmizrādi
Francijā piedzīvoja šā gada pavasarī, uz karstām pēdām sekoja vēl viens
Šaneles biogrāfijā bāzēts darbs Šanele un Stravinskis. Filmas Koko līdz
Šanelei lielākā vērtība noteikti ir Odrija Totū, kādreizējā Amēlija,
tieši viņas spēle režisores Annas Fontēnas sarūpētajam "kritušās" Koko
dzīvesstāstam, mēģinot izsisties ne bez ietekmīgu mīļāko palīdzības,
piešķir cilvēcisku smeldzi. Viss pārējais — kā dāmu romānā.
***
Normunda Naumaņa izvēle
Reiz Amerikā/Once Upon a Time in America
ASV, 1984, 227 min. Režisors Serdžo Leone. Lomās Džeimss Vuds, Roberts de Niro
19.IX 22.30 KN
Pēc mana prāta, spageti vesterna tēva Serdžo Leones pirmsnāves eposs —
Ņujorkas ebreju mafijas nežēlīgi romantiskais šķērsgriezums (un Rīgā
būs retā laime redzēt no Londonas Filmu institūta atgādāto t.s.
directors cut — filmas 25 gadu jubilejai par godu veidoto režisora
gandrīz četru stundu ilgo oriģinālversiju) — savā tēmu, sižetu,
personāžu, tipāžu apjomīgumā pārspļauj daudz glancētāko F.F.Kopolas
Krusttēvu, pat spītējot faktam, ka arī Godfather ir trīs daļu
"megablokbāsters" — 80.gadiem nemaz ne tik tipisks hronometrāžas
"pārkāpums".
Leone detalizēti krāšņajā stāstā par 20.gadu Ņujorkas puišeļu huligānu
Maksa (Džeimss Vuds) un Nūdeles (Roberts de Niro) izaugsmi līdz teju
mītiska vēriena mafijas neliešiem iemanās gan skatītāju noburt —
aizkustināt līdzpārdzīvojumam ar dažādām ģimeniski intīmām
pikantērijām, ko sniedz šo vīriešu puiku sāncensība it visās jomās, gan
satricināt ar vērienīgu drāmu par kriminālās pasaules īpatnējo "vīra
goda, uzticības, draudzības un pienākuma" kodeksa izpratni, gan
pacelties līdz teju bibliskam vispārinājumam par Mūžīgā Žīda — šīs paša
lepnības lamatās iekritušās "Dieva parodijas" tēmu (kaut arī
subversīvu). Nežēlīga brutalitāte un jūtelīgs sentiments stāstos uz
ekrāna sadzīvo ideāli. Aktieru ansamblis vienkārši perfekts. Ennio
Morikones mūzika no filmas — klasika! Atzīstos — mana mīļākā mafijas
filma, pēc kuras, citstarp, var studēt pat mūsdienu Ņujorkas vēsturisko
rajonu ģeogrāfiju.
*
Dziedot lietū/Singin" in the Rain
ASV, 1952, 103 min. Režisori Stenlijs Donens, Džīns Kellijs, 12.IX 15.15 KN
Viena no spožākajām filmām par "cilvēciskās komēdijas" vietu —
kinopasauli. Turklāt laikā, kad kinematogrāfs — šī "lielā ilūzija" —
piedzīvo savu kardinālāko tehnoloģiskā lūzuma punktu attīstībā — skaņas
ienākšanu. Sižetu par "veco" aktrisi — zvaigzni, kam balss kā zobārsta
urbim —, un simt veidiem, kā vienai draugu "blicei" atrisināt šo sīko
problēmu pirmā "skaņu hita" Dejojošais musketieris uzņemšanas laukumā,
nepārstāstīšu — lai nelaupītu jums patiesu baudu un ļautu sirsnīgi
izsmieties. Vien jāatgādina, ka šī klasiskā smeldzīgā komēdija ir
visizcilākais pierādījums tēzei, ka... mākslā viss jau ir bijis. Te
vērojami tik fantastiski krāšņi un horeogrāfiskās izdomas bagāti
muzikālie videoklipi (joprojām nepārspēts ir numurs Make Them Laugh),
kādi nekad un nemūžam nevienai Madonnai ij sapņos nav rādījušies!
Bet "daiļā dzimuma" pārstāves, vērojot Džīnu Kelliju darbībā, varbūt
beidzot apjēgs, ko nozīmē īsts vīrietis (nu, vai vismaz — džentlmenis).
Izrādās, nepavisam nav jābūt kosmētikas un medicīnas līdzekļiem vai
trenažieros uztankotam sekssimbolam, kuram adrenalīns un dzīvnieciska
iekāre tek pa visām porām laukā.
Pietiek ar smaidu un prātu. Galvoju — pēc filmas svētku 103 minūtēm jūs
svaigā gaisā čāposit, dudinot burvīgo I"m singin' in the rain..., un
sapņosiet nopirkt dzeltenu lietusmēteli!
*
Rikijs/Ricky
Francija, 2009, 90 min. Režisors Fransuā Ozons. Lomās Aleksandra Lamī, Serži Lopess
11. IX 17.30 Rīga, 14.IX 19.20 KN
Izglītoti glamūrais franču brīnumbērns Fransuā Ozons mēdz pamatīgi
sakaitināt, ne tikai filmēt ik gadu pa filmai, kas principiāli atšķiras
no viņa iepriekšējiem darbiem. Rikijs ir sociāli nepievilcīgām detaļām
dekorēts stāsts par proletāriešu ģimeni (viņa — ne īpaši glīta un ne
pirmā svaiguma šķirta francūziete ar apķērīgu pusaugu meitu, viņš —
dienvidnieks Pako, un abu seksa auglis — eņģeliskais sārtvaidzis Rikijs
— nāk pasaulē uzreiz pēc filmas socreālistiskā prologa, kurā uzzinām,
kas ir kas šajā Eirosavienības tipiskajā pseidoģimenes šūniņā —
civilvīrs Pako pamet Lionas ķīmiskās rūpnīcas darbinieci, tikko sākas
lielā problēma ar abu kopīgo bērnu.
Iesākumā apmulsti un nospried, ka Ozons klaji ņirgājas par skatītāju,
kuru pats pieradinājis pie kičīgi daiļajiem Eņģeļiem/Angel un Astoņām
sievietēm/8 femmes. Tomēr režisors zina, ko dara: viņš pilnīgā
nopietnībā ekranizē savu mūžīgo tēmu — ko iesākt ar citādajiem?
Patiešām — ko lai iesāk viena proletāriskas cilmes maznodrošināta
sieviete, mātevientuļniece, ja viņas dēls izrādās — burtiski! —
eņģelis? Ozons šo pasaku par lidojošu spārnotu zīdaini nodemonstrē tik
"taustāmi", ka — brīdinu — jūtīgākam skatītājam var kļūt slikti ar
sirdi.