Hronikas ir must have pirkums vēsturniekiem, kultūras pētniekiem, gan arī mūzikas ekspertiem, jo Dilans vēsturiskos notikumus pasniedzis bez jebkādas liekuļošanas, viegli saprotamā, izklaidējošā manierē. Lasot grāmatu, vari iztēloties, kā gar acīm ņirb Ņujorkas ielas, pa kurām iet steidzīgi cilvēki, kas ģērbušies drēbēs, kuras bija modē Dilana jaunībā. Bet tam visam pa vidu ir ielu mūziķi, un starp tiem arī Bobs Dilans, kurš meklē savus klausītājus, klīstot pa ielām, klubiem un bāriem...
Stāstījums pārpildīts ar skaistu nostalģiju, kādu varam redzēt vecajās Holivudas filmās, kuru šarmam grūti pretoties. (Īpaši jau tad, ja esi kultūras gardēdis.) Dilans lieliski aprakstījis konkrētā laika posma vidi – nesamākslotu, patiesu, skarbu un reizē valdzinošu. Brīžiem grāmatā minētie notikumi paliek otrajā plānā, jo Dilana stāstījuma stils ir galvenais uzmanības objekts.
Lasot grāmatu, atklājas, ka Dilans nav nekāds īgņa, jo pagātni atceras ar neviltotu un siltu mīlestību, kuru caurvij viņam svarīgu cilvēku atziņas.
Man atmiņā nogulsnējās viens citāts, kas atrodams jau grāmatas sākumā: "Pastāstīju par savu vecmammu no mammas puses, kura dzīvoja ar mums. Viņa bija labsirdīga un cildena un reiz man teica, ka laime nav ceļš uz kaut kurieni. Ka laime ir ceļš. Viņa arī mācīja mani būt laipnam, jo ikviens, ko satiec, smagi cīnās."
Pagājuši tik daudzi gadi, kopš Dilana jaunības, bet mūzikas bizness un kultūra rada nemainīgu iespaidu, to pierāda Dilana citāts: "Meinstrīma kultūra man vienkārši šķita bezjēdzīgi tizla un krāpnieciska."
Mūsdienās literatūrā populāras ir triloģijas un Dilans seko tendencēm – Dilana Hronikām plānoti vēl divi turpinājumi. Atliek rakstniekam/mūziķim novēlēt, lai otrā grāmata būtu tikpat meistarīgi uzrakstīta un vēl labāka nekā pirmā.
Grāmatu izdevis apgāds Mansards, latviešu valodas tulkojuma autors Vilis Kasims.
Boba Dilana Hronikas. Pirmā grāmata - profesionāla īgņas siltās atmiņas par jaunību
Kad sāku lasīt Boba Dilana Hroniku pirmo grāmatu, tad domāju – nožēlošu, ka esmu veltījis laiku tās lasīšanai. Kāpēc biju tik skeptiski noskaņots? Jo Dilans taču ir "profesionāls īgņa" un, ko gan labu var sagaidīt no īgņas? Uzreiz teikšu, ka neesmu par grāmatu gluži stāvā sajūsmā, bet mani tā neatstāja arī vienaldzīgu. Šajā darbā visvairāk apbrīnoju Dilana satriecoši labo atmiņu – kā cilvēks to visu var atcerēties pēc tik daudziem gadiem, kas pagājuši? Cilvēku vārdus, uzvārdus, iesaukas, to, kas viņiem bijis mugurā un to, kas konkrētajā laikā bijis populārs.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.