Mūsu Brūču Vilis
Mums, postpadomju telpā mītošajiem, atliek samierināties ar krepkij orešek - cieto riekstiņu Brūču Vili, jo, patiesi, kādēļ gan ignorēt svētu tradīciju, - dzīves paplucinātais policists Džons Makleins alias Brūss Villiss visiem saviem daudzskaitlīgajiem ienaidniekiem patiešām vienmēr tāds ir bijis - ciets rieksts! Vīrs uz goda, kas ne tikai plikām rokām, bet pat basām kājām (lai atceramies seriāla I daļu!) spēj atbrīvot no vācu cilmes teroristiem veselu debesskrāpi. Vēlāk - lidmašīnu utt. Bet labāk neironizēt, kādēļ ikreiz, kad pasaule jāglābj no apokalipses, armagedona, kad vajag uzspridzināt Zemei virsū krītošu asteroīdu, kad vajag sarunāties ar puišeļiem, kas redz miroņus, vai jāapstādina brūkoša daudzstāvu celtne, tiek palīgā saukts Brūss.
Nejust simpātijas pret šo klusējošo vīrišķi Makleinu un viņa iemiesotāju ir neiespējami, par spīti viņa bieži vien nestandarta uzvedībai un ārpusreglamenta paņēmieniem konfliktsituāciju risināšanā. Un saistībā ar jaunā, "apgreidotā" Makleina parādīšanos, kurā viņš izglābj no kārtējās teroristu, šoreiz globālo kiberteroristu, bandas Vašingtonu un tās arhitektūras pieminekļus, Balto namu ieskaitot, un vēl ko svarīgāku - pašpersonīgo meitu (jo no sievas, kuru viņš paralēli pasaulei glāba pirmajās filmās, Makleins ir šķīries - nu, cik tad ilgi viena normāla sieviete var dzīvot laulībā ar supervaroni?) un visu valsti, ir vērts pafunktierēt, kādēļ tieši Brūsa Villisa tēlotais varonis ir kļuvis par tik populārā un cilvēcīgā bojevika zīmolu.
Īsts cilvēks
Kad pēc romantiskās filmas Detektīvaģentūra Mēnessgaisma (1985) panākumiem tikko slavas debesmannu pabaudījušais Holivudas jaunpienācējs Brūss Villiss - puisis, kā izrādījās, ar lielisku humora izjūtu, jau varēja pretendēt uz nopietnāku vietiņu aktieru darba biržā, kādam no sapņu fabrikas smadzeņu podiem ienāca prātā ideja - vēlreiz ekranizēt Roderika Torpa detektīvromānu Nekas nav mūžīgs, kurā 1968.gadā lauriņus bija plūcis Frenks Sinatra. Problēma bija tā, ka šī grāmata prasīja īpašu galvenā varoņa tipu, piederīgu drīzāk film noir tipāžu kategorijai, nevis tolaik, 80., populārajiem Švarcenegera-Stallones gaļas blāķiem, kas aukstā kara pīķa stundā bija ASV ekrānu zvaigznes, - tas ir Konana Barbara, Plēsoņas, Terminatora, Rembo triumfa laiks (savukārt šādu muskuļu kalnu parādīšanos diktēja dabiska pretreakcija uz kārnā Dastina Hofmana tipa briļļaino intelektuāļu - varoņu ekscentriskajam uzplaiksnījumam 70.gadu vidū).
Dējēju intuīcija
Pirmā Cietā rieksta idejas dējēju ģeniālā intuīcija nostrādāja tajā ziņā, ka jaunā Brūsa Villisa personā viņi atrada vidējo aritmētisko - šis tips vienlaikus bija pārliecinošs gan prāta jomā (nu ne tā kā Švarcīša supervaroņi, kuriem, likās, galvā ir tikai viena rieva, tā pati ar lāpstu izcirsta), gan ar muskuļiem tam viss bija kārtībā, plus vēl arī šis bija reālistisks kandidāts, kuru droši varēja iedomāties blakus normālai mirstīgai sievietei, nevis ar hormoniem uzkačātai barbarellai.
Tā ka 1988.gadā sākās tikai loģiska "parastā cilvēka" Brūsa Villisa zelta ēra. Viņa Džons Makleins bija darba frontē neveiksmīgs policists nekauņa, bet ar zelta sirdi, būtībā - lāga džeks, uz kuru var paļauties, kurš, kā smejies, ir zemes sāls, vīrs, kurš īstajā brīdī paveiks reālu brīnumu, nevis munīcijas tonnām bruņojies neiespējamais bezizmēra varonis - elastīgais vīrietis, ko neviena lode neķer un kas prot lidot pa gaisu. Producenta Džoela Silvera risks - Villisa akceptēšana Makleina lomai - prasīja pamatīgas izmaiņas vispirms R.Torpa romānā (pat varoņa vārds tajā ir cits - Džo Līlands, no debesskrāpja grāmatā Makleins glābj savu pieaugušo meitu, kuras trīsdesmitgadīgajam Villisa varonim nevarēja būt - to aizstāja ar sievu), vēlāk - jau pēc I daļas cienījamajiem finanšu panākumiem, 136 milj., - arī Voltera Veidžera romānā 58 sekundes, kas pamatā Cietā rieksta 2.turpinājumam, ko uzaicināja režisēt tolaik ļoti daudzsološo somu Reniju Hārlinu (peļņa - 237 milj.).
Galvenais ienaidnieks
Cietā rieksta historiogrāfijā interesanti sekot līdzi arī Makleina pretinieku tipoloģiskajai "izaugsmei". Būtībā šis ir pirmais seriāls, kurā Holivuda par nacionālās drošības galveno ienaidnieku pasludina teroristu. I daļā tie ir Hanss Grūbers (britu aktieris Alans Rikmens) un viņa kolorītais rokaspuisis, ko tēloja bijušais rīdzinieks baletdejotājs Aleksandrs Godunovs (šī ir no PSRS aizbēgušā, pāragri mirušā skaistā, blondā dejotāja efektīgākā loma), un ar abu ļaundaru ģermānisko izcelsmi tika atgādināts par Eiropā skandalozajiem Rote Armee Fraktion teroristiem, kuri būtu nokļuvuši ASV.
III Cieto riekstu nācās gaidīt piecus gadus, kamēr 1995.gadā to inscenēja Džons Maktīrnans, bet ļaundara lomā - britu zvaigzne Džeremijs Aironss, kurš nu tēloja I daļas finālā uzspridzinātā Grūbera atriebtkāro brāli. Bet Brūss Villiss, kā allaž, gandrīz ar kailām rokām un vēsu skatienu pat dižās paģirās tika galā arī ar šo nelieti.
Deviņdesmito vidū Villisam bija sācies īstens zvaigžņu laiks - Lubene, Hudzonas vanags, 12 pērtiķi, Piektais elements, Šakālis, Armagedons, Deviņi jardi, Sestais prāts, - patiesībā tie ir ļoti atzīstami aktierdarbi, protams, katrs savā, visbiežāk jau action un piedzīvojumu filmas žanrā.
Tagad atliek vien cerēt, ka Villisa atgriešanās Džona Makleina, kurš vairs nestrādā policijā, bet rātni apmeklē anonīmo alkoholiķu klubiņa sapulces, veidolā patiešām nav cenšanās vēl reizi iekāpt slavenajā upē, jo, kā par nelaimi, XXI gadsimta ieskaņa foršajam cilvēkam Villisam karjeras ziņā nav bijusi sevišķi veiksmīga. Iecerētie grāvēji 16 kvartāli, Nāvējošais ierocis, Saules asaras neko nesagrāva, bet efektīgā niekošanās eksperimentālos arthouse projektos, līdzīgos Rodrigesa Grēku pilsētai, Holivudas moguliem automātiski nenozīmē, ka tu - aktieris - esi finansiāli drošs, peļņu garantējošs. Tādēļ cerēsim uz labāko - galu galā Brūss ir gandrīz kā tēvs!