Ciklā Teātris.zip demonstrēs JRT izrādi Mēnesis uz laukiem

starp to, kas katra iztēlē, un to, kas īstenībā notiek paaudzes rodas no jauna, iespējams, ka pašreizējai tuvas un mīļas ķimeliskās, kāpēc ne, sevišķi, ja konkrētam skatītājam nav salīdzināšanas iespējas tas gan neizslēdz, ka pastāv arī citādi ieskati falšums man arī netīk

Tieši otrādi- lielais lērums vārdu varēja nemaz nebūt, saprast un noprast kas notiek vai kam būtu jānotiek bij dota iespēja lasīšanai kā no grāmatas. Mani mulsina izrāžu tematika un režisores risinājums, kas atkārtojas no izrādes izrādē. Prasti sakot dāmas ar satrakotām vai saērcinātām vāverītēm un vīrieškārtas auni, kuri ne spēj, ne prot, ne saprot notiekošo. Ja arī kā Keišs, piemēram, tā kā gribētu, kā taisītos, tad labāk ar Beļajevu stabos pakāpj, nekā protas pie "o, jes!" ķerties. Man viens smagums uz sirds: ja nu sievietes patiesi ir TIKAI tādas kā to saredz Māra Ķimele, tad nav brīnums kā paliek kliedzot, bļaujot, aptaurēti ķiķinot, ar "krītamo" slimojot, no viena tepiķa līdz otram desojot un "eklērā" tinoties. Šādā gadījienā gribētos redzēt pie siemāļa izstieptus plakātus: " 1).Ļežatj to ja vsegda mogu! 2) Mīlajā, u meņa v tokoj sujete, izveņi, prosto ņestoit! "