Dilana meklēšana

Acīm redzamākais Dilana fenomena izskaidrojums, protams, ir dziesmas. Precīzāk - fakts, ka šogad apritēs 47 gadi kopš viņa pirmā albuma un šajā laikā viņš ir sacerējis milzumu dziesmu, kas sen folklorizējušās, dzīvo pašas savu dzīvi un ir svarīgas neskaitāmiem cilvēkiem.

Krietni sarežģītāks ir jautājums – kāpēc? Ar ko tieši tās šiem cilvēkiem ir svarīgas, ko viņi tur saklausa? Mana atbilde būs cik konkrēta, tik arī abstrakta. Manuprāt, tā ir patiesība, kas ar Dilana balsi runā šajās dziesmās. Šī balss parasti ir pirmais, ko pamana tie, kas agrāk Dilanu nav dzirdējuši. Gadu desmitos tā ir tik ievērojami mainījusies, ka zinātāji runā par dažādām Dilana ‘balsīm’. Taču tā vienmēr ir pārsteidzoša un nepieradināta – nazāla, it kā ne pārāk muzikāla, spalga, šņācoša, ķērcoša, vārdus dīvaini lokoša... Sākumā nereti saukta vienkārši par neglītu. Taču tieši šī balss pierādīja, ka dziesmām nav jābūt skaistām vai mīļām. Tām ir jābūt patiesām. Jo arī pasaule vienmēr nav skaista un mīļa. Un mūzika nav tas, pēc kā tā izklausās, bet tas, ko tā pasaka.

Tas arī ir galvenais Dilana nopelns un noslēpums. Galu galā dziesma pati par sevi ir tikai trauks, skaistāks, vai mazāk skaists, bet trauks. Un līdz Dilanam populārā mūzika vairāk vai mazāk bija tāda trauku fabrika, kas ražoja bļodas un pudeles. Par tām varēja priecāties, bet no tām nevarēja ēst un dzert. Taču, ja vien neesi podnieks, tad svarīgākais ir tas, ar, ko trauks piepildīts. Un Dilans spēja dziesmas žanru piepildīt ar jauna līmeņu patiesumu, realitātes izjūtu. Tiem, kuri šīs dziesmas dzirdēja, bija skaidrs, ka tajās ir kaut kas no viņu dzīves. Būtībā Dilans pavēra šīs durvis populārajai mūzikai, parādīja virzienu, kurā jāiet, ja tā vēlas ne tikai dejot, bet arī ēst, dzert un dzīvot ilgāk par šo mirkli. Virzienu, kurā ejot, tā no populārās mūzikas kļuva par dzīves un patiesības mūziku, citiem vārdiem – tautas mūziku. Un ir svarīgi uzsvērt, ka runa nav tikai par Dilana dziesmu tekstiem. Jā, tie bija poētiskāki, dziļāki un daudznozīmīgāki, nekā pirms viņa, taču bieži Dilana dziesmās vari nesaprast gandrīz ne vārda - tik un tā tev viss ir skaidrs. Es nezinu, kas ir patiesība un kur tā dzīvo, un ļoti šaubos, vai to zina Dilans. Taču tā tur ir un tādēļ šo dziesmu efekts nezudīs, kamēr vien būs cilvēki, kam svarīga atšķirība starp būtisko un nebūtisko.

Dilans ir veicis muzikālas revolūcijas un sacerējis dučiem ģeniālu dziesmu – tas ir radošais fundaments, uz kura attīstījies viņa mīts. Taču pēdējos 50 gados nav trūcis arī citu izcilu un intriģējošu personību, starp tiem arī revolucionāru un dziesminieku. Tas, kas Dilana gadījumā šķiet unikāls un padara viņu tik piemērotu daudzajām interpretācijām, ir tas, ka arī pēc šiem gandrīz 50 gadiem, ko viņš aizvadījis pasaules acu priekšā, gadiem, kuru laikā viņa personība ir analizēta un preparēta kā reti kurš no laikabiedriem, tā joprojām ir absolūti pretrunīga, neizzināta un mulsinoša...

Bez visa pārējā Dilans ir liels mistifikators un kopš pusaudža gadiem ir nodarbojies ar pēdu jaukšanu, sacerējis dažādas versijas par savu izcelsmi, kura gan ir skaidri atšifrēta – viņš ir vidusšķiras ebreju tirgotāju atvase, īstajā vārdā Roberts Alens Cimmermanis, kura mātes dzimta nāk no Lietuvas, tēva - no Odesas. Arī vēlāk viņš krasi noliedz savas dzīves un karjeras iepriekšējos posmus, tāpat regulāri maina mūzikas stilistiku, novēršoties no agrāk paveiktā. Agrīnā jaunībā tas varēja būt skaidrojams ar atraktīva publiskā tēla meklējumiem. Vēlāk visdrīzāk tā izpaudās paniska bēgšana no slavas, tās uzspiestas vajadzības nebūt sev pašam. Brīdī, kad Dilans ar protesta dziesmām, bija iemantojis ‘paaudzes mesijas’ un ‘jaunās Amerikas balss’ oreolu, viņš no tā krasi norobežojās. Toreiz viņš glābās radikāli mainot radošo identitāti no folka trubadūra uz nepieredzētas intensitātes rokzvaigzni, no sociālpolitiskām folkdziesmām uz skaļu, elektrisku rokenrolu ar krietni abstraktākiem un sirreālākiem tekstiem. 60. gadu vidū tā bija ārkārtīgi drosmīga izšķiršanās, kas saniknoja daudzus agrākos cienītājus, kuri viņam nespēja piedot ‘pārdošanos modei’. Tas, ko viņi nepamanīja, bija fakts, ka šajā brīdī, agrīnā rokenrola dumpīgo enerģiju, apvienojot ar modernā laikmeta garu (un tas ir Vjetnamas kara, amerikāņu pilsoņtiesību kustības laiks, kad vismaz daļa sabiedrības sāka mācīties neuzticēties valdībai un oficiālām autoritātēm), Dilans radīja jauna veida mūziku, būtībā noformulējot to, ko turpmāk un joprojām pieņemts saprast ar apzīmējumu ‘rokenrols’. Jā, viņa dziesmās tagad bija mazāk klaji politiska patosa un morāles, taču attieksme pret pasauli tās pauž vēl izteiktāk. Arī turpmāk Dilans ir mainījis muzikālās un cilvēcīgās identitātes, piedzīvojis arī neveiksmes un saskāries gan ar noliegumu un neizpratni, gan klaju dievināšanu, laika gaitā arvien vairāk pašizolējoties no apkārtējās pasaules un kļūstot par arvien lielāku mīklu, kuras atminējums, šķiet, katru reizi ir citādāks.

Par Dilanu ir publicēts vairāk kā 100 grāmatu, taču joprojām nav īstas skaidrības pat par būtiskiem viņa dzīves faktiem un veseliem periodiem. Pat par leģendāro 1966. gada motocikla avāriju, pēc kuras pasaules lielākā rokzvaigzne ‘vairs nekad nebija tāds, kā agrāk’ un uz ilgiem gadiem gandrīz pilnībā atteicās no koncertiem, joprojām nav skaidrs – vai tā vispār ir notikusi. Katrā ziņā pastāv versijas, kas šo negadījumu apšauba. Mūsdienu dzeltenās preses kontrolētajā pasaulē vēl neticamāks šķiet tas, ka pat viņa privātā dzīve pēdējos 30 gados ir visai maz zināma. Es nekad neesmu apzināti interesējies par Madonnu, bet zinu, ka viņa nupat ir otro reizi šķīrusies, viņas pirmais vīrs bija Šons Penns, otrais – Gajs Ričijs. Savukārt, diezgan daudz esmu interesējies par Bobu Dilanu, bet nudien nezinu, vai viņam šobrīd ir ģimene, vai nav. Pirms četriem gadiem viņš publicēja autobiogrāfiju, lielisku grāmatu, kas saņēmusi dažādas balvas. Tajā viņš aizraujoši stāsta par savu agrīno jaunību, savas mūzikas saknēm, Amerikas neseno vēsturi un 60. gadu sākuma Ņujorku, taču, grāmatai beidzoties, tu secini, ka Dilans kārtējo reizi ir pamanījies nepateikt neko, kas darītu skaidrāku viņa paša personu.

Reizēm šķiet, ka pasaules nepārejošā tieksme skaidrot un uzminēt Dilanu izriet no šīs pretrunas. Pretrunas starp mākslinieku, kurš mums ilgstoši devis kaut ko ļoti vajadzīgu, ko tādu, ko spēj tikai cilvēks, kurš ir šeit un tagad, cilvēks, kurš saprot, kas notiek. Un mākslinieku, kurš ir tik neparasts un, saucot lietas īstajos vārdos, nesaprotams, tik distancēts, ka tā vien liekas – viņa šeit nav un nav bijis, drīzāk tā ir kāda laikā vai kādā citā konceptā iekapsulējusies parādība, kas no malas noraugās uz mūsu ņemšanos, un ik pa brīdim atsūta mums par to visu kādu dziesmu. Taču nepamet sajūta, ka viņš par mums zina ko tādu, ko mēs paši nezinām.

Arī mūsdienās, ieraugot Dilanu impozanto stāvu uz skatuves, gandrīz neizbēgami rodas jautājums – vai viņš vispār ir šeit, vai viņš apzinās, ka arī mēs šajā laikā un vietā esam kopā ar viņu? Un vispār - kāpēc viņš, būdams tuvāk 70 nekā 60 gadu vecumam, turklāt ne pie pārāk labas veselības, joprojām turpina savu nebeidzamo turneju, ik gadu nospēlējot ap 100 koncertu? Un šīs šķietami mūžīgās dziesmas ik reizi izpilda arvien jaunās, bieži vien grūti atpazīstamās versijās, it kā būtu tās sacerējis tikai vakar? Kādēļ? Vai viņš pats to zina? Es, protams, nevaru uz to atbildēt, bet man patīk domāt, ka tā viņš joprojām meklē kaut ko svarīgu un cenšas piekļūt tuvāk patiesībai, lai kas tā būtu. Iespējams, tas ir tas pats jautājums, ko nesen formulēja Valdis Zatlers, un ko laiku pa laikam sev uzdodam mēs visi. Proti – kas es esmu?