Tomass Džeralds Frenklins ir uzaudzis mazā pilsētiņā ASV, Alabamas štatā. Pēc vidusskolas beigšanas apmeklējis Dienvidalabamas Universitāti. Lai finansētu studijas, strādājis par smagās tehnikas operatoru smilšstrūklas rūpnīcā un par būvinspektoru ķīmijas rūpnīcā. Viņš ir piestrādājis arī vietējās slimnīcas morgā un uzkopis bīstamo ķīmisko atkritumu vietas. Tagad Toms Frenklins ir starptautiski atzīts rakstnieks un Misisipi Universitātes rakstniecības profesors. Viņa populārākā grāmata Crooked Letter, Crooked Letter ir ieguvusi Los Angeles Times un ASV kriminālliteratūras asociācijas balvas.
Crooked Letter, Crooked Letter ir stāsts par netipisku draudzību, noziegumiem un rasismu kādā Misisipi mazpilsētā. Grāmatas galvenie varoņi ir Lerijs Ots un Sailass Džounss. Lerijs ir izstumtais, dīvainis, kurš brīvo laiku pavada, lasot Stīvena Kinga romānus un sapņojot, ka viņu kādreiz pieņems skolasbiedri. Sailass ir nabadzīgs melnādains zēns, kurš ar māti ir ieradies no Čikāgas un dzīvo koka būdiņā meža vidū. Abi zēni sadraudzējas un pavada laiku, lasot šausmu stāstus, medījot un zvejojot. Taču viss mainās, kad pēc randiņa ar Leriju pazūd kāda vietējā meitene. Par spīti pierādījumu trūkumam, Lerijs tiek uz mūžu izstumts no sabiedrības, un Sailass ar māti pārceļas dzīvot citur. 25 gadus vēlāk Sailass atgriežas bērnības pilsētiņā kā cienījams policists. Lerijs visus šos gadus ir pavadījis pilnīgā vientulībā. Viņš mēģina strādāt par automehāniķi, bet viņam nav neviena klienta, jo pilsēta ir pārliecināta, ka viņš ir izvarotājs un slepkava.
Jūsu grāmata Crooked Letter, Crooked Letter Bādenē-Virtembergā tagad ir obligātā literatūra vidusskolēniem. Tas nozīmē, ka vesela paaudze šī reģiona vāciešu jūsu darbu, iespējams, vērtēs augstāk par Šekspīru, Orvelu vai Hemingveju.
Jā, vājprāts (smejas). Bet sajūta ir vienkārši fantastiska, it kā es būtu laimējis loterijā. Es varu braukāt apkārt, lasīt lekcijas par savu darbu, un publika ir tik ieinteresēta, tik aizrautīga. Tas ir liels gods un liela veiksme.
Serbu izcelsmes vācu autora Sašas Staņišiča grāmata ir obligātā literatūra Berlīnē. Viņš anonīmi piedalījās vidusskolas eksāmenā, kurā tika analizēta viņa grāmata, un dabūja diezgan labu, bet ne izcilu atzīmi. Viņš teica, ka par Gēti esot bijis vieglāk rakstīt.
(Smejas.) Es noteikti būtu izkritis eksāmenā par savu grāmatu. Vācu jauniešiem tā ir jāanalizē "piederības sajūtas neviennozīmības" kontekstā. Ko tas vispār nozīmē? Tas varētu būt teju jebkas.
Jā, tā viņiem arī šķiet. Kāds jums bija skolas laiks?
Es biju ļoti nepopulārs. Man praktiski nebija draugu. Bija pāris zēnu, kuri ar mani runāja, kad viņiem bija garlaicīgi. Taču, tikko viņiem uzradās kompānija, viņi mani vai nu ignorēja, vai apsmēja. Ar to es saskāros ļoti bieži. Man bija tikai viens draugs – melnādains puisis Veins Kouts. Bet skolas gadi vispār bija drausmīgi.
Un mācību ziņā?
Arī. Es biju slikts skolēns. Man labākajā gadījumā bija viduvējas atzīmes. Pat angļu valodā, jo es nekad nelasīju obligāto literatūru. Es noteikti nebūtu izlasījis savu grāmatu, ja tagad būtu skolēns. Es lasīju citas lietas. Grāmatas par Tarzānu, Konanu Doilu, visādus komiksus un, protams, Stīvenu Kingu. Es tikai pieaugušā vecumā nolēmu, ka man jāsāk lasīt labāka literatūra.
Kas mainīja jūsu domas?
Intervija ar Stīvenu Kingu. Es ne tikai lasīju visas viņa grāmatas, bet arī visu par un ap viņu. Tajā intervijā viņš atzina, ka viņa grāmatas ir burgera un frī kartupeļu literārais ekvivalents. Tajā mirklī es sapratu – ja es gribu būt rakstnieks, man ir jāuzlabo sava diēta.
Viena no lielajām tēmām, ko jūs aizskarat savā grāmatā, ir rasisms. Lerijs, domājot par Sailasu, saka: "Draudzība ar melnādaino bija interesenta ideja. Tādu viņš līdz šim nebija apsvēris." Kāpēc interesanta?
Jo tas toreiz bija ļoti neparasti. Tas bija absolūti netipiski. Mans vienīgais draugs Veins bija melnādainais. Mēs bijām ārēji dīvains draugu pāris, bet mums bija ļoti daudz kā kopīga. Mēs bijām nūģi laikā, kad nepavisam nebija stilīgi būt nūģim.
Būt nūģim bija bīstami. Mūsdienās tā ir viena no identitātēm, kādu cilvēki var pieņemt. Vēl viens veids, kā izjust piederības sajūtu. Taču mēs ar Veinu tikām izstumti, jo bijām nūģi. Viņu nepieņēma pārējie melnādainie zēni, mani – baltie. Mums, protams, bija abpusēja piederības sajūta, bet mēs abi bijām pārāk bailīgi un iebiedēti, lai to līdz galam saprastu un novērtētu. Mēs bijām sava laika upuri. Īpaši vidusskolā, kad tik ļoti uztrauc, ko citi par tevi domā. Ar gadiem pieaug vienaldzība pret to. Taču skolas laikā ir ļoti sāpīgi pastāvīgi apzināties, ka tu neiederies, ka nevienam nepatīc.
Vai jūsu draudzība ar Veinu arī bija noslēpums, kā tas ir grāmatā starp Leriju un Sailasu?
Jā, savā ziņā. Ja mēs varējām izvēlēties, kur sēdēt, mēs sēdējām kopā. Runājāmies un kopā zīmējām komiksus. Taču, piemēram, ēdnīcā, mēs neuzdrošinājāmies runāt viens ar otru. Viņš sēdēja pie melnādaino zēnu galda, es – pie baltajiem.
Piederībai pie vienas grupas bija liela nozīme.
Jā, bet es tur noteikti neiederējos. Es, iespējams, nebūtu iederējies nekur, bet tur es noteikti neiederējos. Es biju ļoti jūtīgs zēns. Vienmēr pievērsu uzmanību tam, kā pārējie reaģē. Kādu uzvedību viņi akceptē, kādu soda. Es tikai centos izdzīvot dienu bez pazemojumiem un kautiņiem.
Jūsuprāt, uzaugt šodien ir vieglāk?
Nē. Sociālie tīkli visu padara vēl šausmīgāku. Kad mani sita vai citādi pazemoja, par to zināja tikai mani mocītāji, es un varbūt kāds nejaušs garāmgājējs. Tagad tas tiktu fotografēts, filmēts, ielikts internetā un to zinātu visa skola un visa pilsēta.
Pat ja nezinātu, būtu jādzīvo bailēs, ka tas jebkurā brīdī var notikt.
Klusē.
Kur jūs uzaugāt?
Es uzaugu Dikinsonā Alabamas štatā. Tas ir ASV dienvidrietumu pusē. Dikinsonā dzīvoja apmēram 300 cilvēku. Puse – baltie, puse – melnādainie. Bija arī divas baznīcas. Abas baptistu, bet uz vienu devās tikai baltie, uz otru – tikai melnādainie. Mans tēvs bija automehāniķis tuvējā lielākajā pilsētā. Tā bija septiņu jūdžu attālumā, ar 2000 iedzīvotājiem. Ja ir mērķis uzaugt par rakstnieku, tā ir brīnišķīga vieta.
Jūsu grāmatā tiek aprakstīti ASV dienvidi un Čikāga. Pēc apraksta tās varētu būt arī pilnīgi atšķirīgas planētas.
Jā, ilgus gadus dienvidi bija ļoti atpalikuši un laucinieciski, jo atradās tik tālu prom no visa. Tur gandrīz nav lielu pilsētu. Jāpiebilst, ka es runāju par dienvidiem, kad es tur augu – septiņdesmitajos. Tagad tur noteikti ir tāpat kā visur citur. Taču toreiz pie mums viss atnāca ar aizkavēšanos. Mani komiksi visur pienāca otrdienā, bet mūsu pilsētiņā – trešdienā vai ceturtdienā. 1977. gadā, kad iznāca pirmie Zvaigžņu kari, tos jau pusgadu rādīja visur citur, pirms tos varēja noskatīties kinoteātrī, kas bija vistuvāk mums. Lai gan tuvējais kinoteātris ir nosacīts jēdziens – arī tas atradās 30 jūdžu attālumā.
Mūsdienās šāda aizkavēšanās vairs īsti nav iespējama.
Jā, protams. Es arī domāju, ka dienvidi tagad ir daudz vairāk piesaistīti pārējām Savienotajām Valstīm. Taču ar to kaut kas arī tiek zaudēts. Dienvidi ar visu savu verdzības pagātni, rasismu un nabadzību, protams, daudzējādā ziņā ir ļoti problemātiski, bet tur ir arī daudz kas interesants un skaists. Tajā ir brīnišķīgi cilvēki, kuriem ir brīnišķīgi stāsti. Tur vienmēr ir bijis vairāk labsirdīgu un jauku cilvēku nekā sliktu. Kādā aukstā ziemā – tas laikam bija 1978. gads – mamma mūs veda uz skolu. Mēs pamanījām šosejas malā divus bērnus, varbūt desmit gadu vecus, pilnīgi noskrandušus, bez jakas. Mamma ātri griezās atpakaļ, sameklēja mājās mūsu vecos ziemas mēteļus un atveda tos bērniem. Mamma stāstīja, ka viņi mēmi, ātri uzvilkuši tos mugurā un mukuši prom, it kā baidoties, ka viņa pārdomās un atņems mēteļus. Šie stāsti ir daļa no dienvidiem. Tie ir daļa no manis, to nevar aizmirst.
Jūs daudzus no šiem stāstiem esat iekļāvis savā daiļradē. Piemēram, stāsts par randiņu auto kinoteātrī – ja nemaldos, jūs esat piedzīvojis kaut ko līdzīgu.
Jā, kādu dienu vēstures stundā man pienāca zīmīte. Man nekad līdz tam nebija pienākusi zīmīte, tādas lietas piedzīvo tikai populārie bērni. Bet te nu tā bija. Turklāt no Karlas – skaistas, blondas meitenes, kurā es jau gadiem biju iemīlējies. Viņa mani aicināja uz kino. Karla tolaik draudzējās ar zēnu, kuram bija iesauka Trakais Duglass. Viņš spēlēja amerikāņu futbolu. Skolā mēļoja, ka viņiem attiecības sākušas šķobīties. Tas izskaidroja, kāpēc viņa gribēja tikties ar mani. Es, protams, piekritu, un mēs nolēmām tajā piektdienas vakarā doties uz auto kinoteātri. Tā bija visgarākā nedēļa pasaules vēsturē. Visiem, kas manī klausījās, biju izstāstījis, ka man būs īsts randiņš. Tā bija kļūda, kā vēlāk izrādījās. Bet līdz tam mans tēvs bija ļoti lepns. Viņš man iedeva 20 dolāru un atļāva izmantot labo mašīnu – mūsu toijotu.
Toijota bija īpaša?
Jā, septiņdesmitajos gados mazā Alabamas miestiņā tas bija kaut kas neredzēts. Mēs bijām vienīgie visā apriņķī, kam tāda bija. Tuvējā benzīntanka īpašnieks atteicās mūs apkalpot, jo mēs nebijām nopirkuši amerikāņu mašīnu. Cilvēki to nievājoši sauca par rīsu dedzinātāju.
Piedodiet, es jūs pārtraucu.
Nekas. Tātad pēdīgi pienāca piektdiena, un es devos pie Karlas. Es pat uz mašīnas aizmugurējā sēdekļa biju nolicis segu, ja nu randiņš izvērstos pavisam labs (smejas). Mēs jau bijām ceļā uz auto kinoteātri, kad Karla pēkšņi ieminējās, ka vēlas, lai es viņu aizvedu pie Trakā Duglasa. Izrādās, es biju tikai aizsegs, lai viņa piektdienas vakarā tiktu ārā no mājām. Viņas vecāki atļāva iet ar mani uz randiņu, jo uzskatīja mani par nekaitīgu. Un tāds es arī biju (smejas).
Viņa teica, ka esot stāvoklī un viņai jāparunā ar Trako Duglasu. Tā nu es viņu turp aizvedu. Man teica atgriezties pēc četrām stundām. Es braukāju apkārt, klausījos Victim of Love/Mīlas upuris un visbeidzot nolēmu tomēr aizbraukt uz auto kinoteātri, lai nosistu laiku. Piebraucu pašā priekšā, lai mani neviens neredzētu. Vienīgā lieta, ko biju piemirsis, ka esmu toijotā. Visi, kas redzēs mašīnu, zinās, ka tas esmu es. Bija jau tumšs, kad man no aizmugures tuvojās klasesbiedra mašīna. Baidījos, ka viņš redzēs, ka es kā nožēlojams lūzeris viens pats sēžu mašīnā, ka man nav nekāda randiņa ar skaisto Karlu. Tā nu es ātri uzliku segu uz labās rokas un izlikos, ka tā ir mana draudzene. Daudz melots jau nebija.
Sieva vienmēr dusmojas, ka pieminu šo detaļu šajā stāstā. (Smejas.) Lai nu kā, pēc laika roka kļuva pilnīgi nejūtīga, un es, ar joprojām paceltu un apsegtu roku, aizbraucu no kinoteātra. Kad aizbraucu pakaļ Karlai, viņa vēl ilgi atvadījās no Trakā Duglasa, atspiedusies pret manu toijotu. Viņi tik kaislīgi skūpstījās, ka mašīna visu laiku gāzelējās. Tad es viņu aizvedu mājās, viņa man iedeva buču uz vaiga un teica: "Paldies, Tom! Tu esi īsts draugs."
Ak vai.
Kopš tā laika neesmu ar viņu runājis, bet droši zinu, kur viņa atrodas tieši šajā brīdī.
Kur?
Cietumā. Pēc vidusskolas beigšanas viņa pameta Trako Duglasu un apprecēja citu čali. Vienu dienu, kamēr viņš gulēja, viņa iešāva viņam pakausī. Nu tā. Es labāk esmu šeit. (Smejas.)
Lerijam grāmatā šis randiņš ir pagrieziena punkts dzīvē.
Jā, šim stāstam, tāpat kā citiem stāstiem no bērnības, Lerija dzīvē ir daudz lielāka nozīme nekā manā dzīvē. Man tie ir vienkārši seni notikumi, ko es tagad stāstu kā anekdotes. Lerija dzīvē šim stāstam ir traģiskas sekas. Meitene pēc randiņa pazūd. Cilvēki saka, ka bija viņus redzējuši kopā kinoteātrī. Lerijs, baidīdamies, ka viņu apcels, to iesākumā apstiprina. Tad noliedz. Viņam vairs neviens netic. Lerija dzīve tiek iznīcināta vienas muļķīgas, neveiksmīgas sakritības dēļ. Tā dažreiz notiek arī dzīvē.
Šis romāns ir kombinācija no īstiem notikumiem un pārdomām par to, kā būtu, ja būtu.
Tas jau veido daiļliteratūru. Cilvēkus vienmēr nodarbina jautājumi, kā būtu, ja būtu tikuši pieņemti citi lēmumi. Kā viss būtu iegrozījies. Mēs meklējam jēgu. Ir grūti pieņemt, ka mūsu dzīve patiesībā ir vienkārša apstākļu sakritību ķēde. Cilvēki ar to tiek galā dažādi – vieni dzer, citi iet pie psihoterapeita vai uz baznīcu. Mēs cenšamies piešķirt jēgu bezjēgai.
reptilis