Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā -4 °C
Skaidrs
Sestdiena, 23. novembris
Zigfrīda, Zigrīda, Zigrīds

Es tev ieskatījos acīs, un tu biji viss

Nē, es neko neesmu jaucis laukā ar patikšanu, pat ne ar interesi. Man negribas lietas dalīt sastāvdaļās. Nekā vārdā. Neviena vārdā. Varētu jautāt, vai man nekad nav gribējies zināt, kas otrā cilvēkā ir iekšā? Jā, bet tikai, kad viss kopā. Es tev skatījos acīs, un tu biji visa. Tu teici tikai vienu vārdiņu: pagaidi. Un es gaidīju veselu mūžību. Es tikai pieturējos pie vienas tavas pogas un sapratu, kā tu esi ģērbta, un – visu. (No patikšanas uz patikšanu, 2003)

Ja man kāds jautātu dzejas definīciju, es atbildētu ar Imanta Ziedoņa vārdiem: "Es tev ieskatījos acīs, un tu biji visa." Maijā viņam būtu astoņdesmit, un ar katru savu gadu vairāk viņš stājies pretī pasaules rakstniecības vēsturē iecienītajai klišejai, ka īsta dzeja ir jaunības priekšrocība un dzejniekam labāk mirt jaunam. Grāmata pēc grāmatas apliecināja – kamēr darbosies Ziedoņa rades mehānisms, viņš rakstīs – dzeju, domas, ceļojumu piezīmes. Pat rakstīt nespēdams, viņš rakstīs. Un nekad nekas neatkārtosies. Vienmēr atradīsies jauna forma, kā ieskatīties acīs dzīvei, lai pārtapinātu to dzejā. Baltais pants, trioletas, epifānijas, pasakas, dienasgrāmatas, ceļojuma piezīmes – formas robežas viņam nepastāv.

Bet ne jau tikai rakstniecība veidojusi ap Ziedoni koncentriskos apļus, kas izplatījušies lasītājos ar milzīgu intensitāti. Daudzus gadus – gan padomju režīmā, kurā pagāja Imanta mūža lielākā daļa, gan nosacīti neatkarīgajā Eiropas Savienības valstī Latvijā – viņš ir bijis daudzu sabiedrisku, vēsturisku, politisku pagrieziena punktu iekustinātājs, aizsācējs, uzjundītājs.

Šķiet, ka viņš labi apzinājās trauslo robežu starp dzejas un varas bīstamajiem sakariem, rakstīdams: "Es tev savu dvēseli atveru, mās, tīra mana dvēsele slēpdamās." Apzinājās, būdams īsts savas vienīgās tobrīd iespējamās Latvijas patriots.

Reiz kādā intervijā Ziedonis izteica domu, ka septiņdesmitajos gados, kad Epifānijas guva milzīgu popularitāti Zviedrijā, viņš būtu varējis soļot Nobela prēmijas virzienā, ja kļūtu disidentiskāks. Bet disidentisms Ziedoni neinteresēja, viņš bija atradis unikālu formu savai izteiksmei – epifānijas, kas Bībelē aprakstītas kā gaismas atmirdzējumi. Ziedoņa Epifānijas ir valodas un pieredzes gaismas atmirdzējumi. Ideja esot radusies pavisam prozaiski – vērojot, kā Imanta un Ausmas mājās Murjāņos uz komposta kaudzes aug ķirbis. Tolaik viņi kopā gaidījuši brīnumu, bet nesagaidījuši. Varbūt no šīs smeldzīgās skaistuma sajūtas arī radās latviešu literatūrā līdz šim nepārspētā dzejproza – Epifānijas.

Pilnās klausītāju zāles un milzīgie dzejas grāmatu metieni (30 000–50 000) bija padomju laika fenomens, bet Ziedonim klausītāju un lasītāju nav trūcis nekad un netrūkst arī tagad. Ar savu dzeju viņš joprojām iedvesmo dažādu paaudžu mūziķus.

Kas šajā dzejā tā pievelk, kas raisa tās koncentrisko izplatību? Tā nav radīta, lai lauztu šo pasauli, lai mēģinātu tai uzkundzēties. No sīkiem kājāmgājēja vērojumiem (Imants izstaigāja visu Latviju, uzrakstīja grāmatu Kurzemīte), no satiktiem ļaudīm, no miglām, saulrietiem, vēja pūsmām, mākoņiem, zvaigznēm, jūras elpas un upju plūduma radusies viņa dzeja. Viņš ieskatījās dzīvei acīs un ieraudzīja to (dzeju) – visu.

Nu, re, kā pasaule bez manis

aizplūst brīvos vējos:

negrib, ne ka to lauž,

ne ka es uzkundzējos. (1978)

Astoņdesmito gadu sākumā latviešu izcelsmes kanādiešu uzņēmējs Brunis Rubess, biznesa dzejnieks, kā Ziedonis viņu draudzīgi dēvēja, ar tulkojumu mapīti padusē devās uz Random House izdevniecību Ņujorkā. Kā jau tas bija sagaidāms, viņam atteica grāmatas izdošanu, aizbildinoties ar argumentiem par nepazīstamu dzejnieku aiz dzelzs priekškara. Rubess nemeta plinti krūmos, viņam izdevās pārliecināt kanādiešu dzejnieku Beriju Kalahanu tulkot Ziedoņa dzeju. Kalahans vēlāk atzinās, ka kļuvis apsēsts ar Imantu, gadu dzīvojis cita dzejnieka dzīvi. Tā 1987. gadā Toronto Exile Editions iznāca līdz šim vienīgais Ziedoņa dzejas krājums angļu valodā Ledus puķes/Flowers of Ice. Kalahanam bija izdevies pārtulkot Ziedoņa dzejas pasauli. Padomju vara liedza Kalahanam iespēju iebraukt Latvijā un tikties ar Imantu.

2004. gada jūnijā Rīgā uz kuģa Noass latviešu un kanādiešu rakstnieki un izdevēji kopīgi priecājās par latviešu literatūrai veltīto Kanādas literāro žurnālu Descant. Nejaušas sakritības pēc tieši tajās dienās Pēterburgā bija Berijs Kalahans. Viņš izmantoja izdevību, atbrauca uz Rīgu un pirmoreiz satikās ar Ziedoni. Viņi bija izbraukuši ārpus Rīgas, tomēr atpakaļceļā iegriezās Noasā. Nekas nebija plānots, bet abi sāka lasīt Ziedoņa dzeju. Kalahans – angļu, Imants – latviešu valodā. Ja vispār iespējams tāds dzejas lasījums, kurā laiks pagājis un laiks nākams ir vienuviet, tad tāds tas bija. Esmu tam lieciniece. Tur tā bija – dzeja – visa, pilna un nobriedusi, kā "pilns kociņš tumšsarkanu ķiršu":

Un kociņš mirdz pilns melnu ķiršu,

Tik pilns un nobriedis – lai plūc!...

Un varbūt tevis dēļ es miršu.

Pilns kociņš tumšsarkanu ķiršu.

Es laikam mūžam neatšķiršu,

Kas te ir pazaudēts, kas gūts.

Tik kociņš mirdz pilns melnu ķiršu,

Tik pilns un nobriedis – lai plūc. (Trioletas, 2003)

Pēdējos septiņus dzīves gadus, slimības dēļ palicis bez spējas rakstīt un stāstīt, Imants ne tikai atrada un guva, bet nemitīgi deva. Viņam izdevās tikt pāri valodai un dot savu bērnības un atklāsmes grāmatu Nenoteiktā bija, kurā uzplaucis cilvēka dzīves un esamības skaistums – "klusums un gaisma bija tik skaisti, un puķes, kas zied". Grāmatu, kas viņam pašam un apkārtējiem sagādāja neticamus laimes brīžus.

Nenoteiktā bija. Tā nemaz nav istaba, kurā mēs ar Imantu sēžam viens otram pretī: viņš, lēni un grūti runājot, es, ierakstot datorā vārdus, kādi nu tie tikko dzimuši, – viens izdevies apaļš kā pūpols, cits nenoķerts paliek gaisā – kā vējš, kā ūdens mirdzēšana, cits kā zivtele sapinas tīklos un netiek ārā, cits kā sakārnis aizgāzies priekšā pārējiem, ceļa nedod.

Īstenībā mēs sēžam pie šķūņa durvīm. Ir tāda pievakare, reņģītēm vecajā kūpinātavā āda drīz būs zvaigžņu krāsā, šķūnī vēl malkas atliku likām. Kāds to saskaldījis.

Te ir tas pauguriņš, kas stipri tur pie zemes. Bet kurš tad negribētu tā viegli atsperties un izšaut vienu slaidu loku starp šķūņa jumtu un debesīm? Bērnišķīgas vēlmes.

Imants noteikti tagad piepilda šīs vēlmes. Lido pār šķūni, vēl ceļā uz debesīm. Caur skaistākajiem pasaulē Latvijas mākoņiem, kurus Imants tā mīlēja un sauca par maziem, baltiem maizes kukulīšiem. Tā viņš tur brīvi lido – Dieva dots, pārmācīts un bezgalīgi mīlēts latviešu dzejnieks. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja