Jau pēc dažām stundām studiju
sāka bombardēt tālruņa zvani – preses seanss tomēr tika
uzstājīgi pieprasīts. Tā filma kļuva par leģendu jau pirms tās
pirmizrādes.
…Maza Eiropas valsts,
kuru piemeklējusi smaga ekonomiskā krīze, nolemj izmantot oriģinālu
taktiku. Premjerministrs: „Kas gan kādai valstij varētu būt ienesīgāks
par kara pieteikšanu Amerikas Savienotajām Valstīm un zaudēšanu
šajā karā. Kolīdz pretinieks tiks sakauts, amerikāņi nekavējoties
nosūtīs humanitāro palīdzību, automašīnas, apģērbu, tehnisko
palīdzību un daudz, daudz naudas savu bijušo ienaidnieku vajadzībām…
pāreju pie galvenā: mēs piesakām karu Amerikas Savienotajām Valstīm…”
( « Peles rēciens»)
„Peles rēcienu” aizliedza
rādīt Padomju Savienībā un sociālistiskajās valstīs, kā arī
mazās, bet „lepnās” valstiņās, kuras saskatīja komēdijā
„ideoloģisku provokāciju”, „nekrietnu insinuāciju”, parodiju
un aizvainojošu satīru.
Spriediet paši, filma pieskārās
tā laika sāpīgākajiem jautājumiem: aukstais karš, mazu valstu
centieni iegūt atomieročus, jucis ārvalstu zinātnieks, citplanētiešu
iebrukuma histērija un, protams, neiztrūkstošie „sarkanie draudi”.
Daudzas filmas tiek pieteiktas
ar skaļu reklāmu un iegūst plašu sabiedrisko rezonansi, bet gadiem
ejot zaudē sociālo asumu un nākamajām paaudzēm šķiet
arhaiskas. Citas ilgstoši nezaudē kases grāvēja statusu, bet
tajās ieaustie satīriskie akcenti pārvietojas un ar laiku kļūst
pat vēl aktuālāki. „Peles kliedziens” ir viena no tādām filmām,
kas kļuva par klasiku, bet to politiķu vārdi, kuri šo kinodarbu
aizliedza, jau sen nogrimuši aizmirstībā. Cenzori nespēja ietekmēt
filmas likteni, bet spēja ietekmēt savu valstu likteņus – jaunie
ministri un baņķieri atkārto tās pašas kļūdas, kas ļauj komēdiju
pat pēc piecdesmit gadiem uztvert kā skandalozu epatāžu.
Filmas skanējums ir mainījies. Tās „sarkanā” satīra un „kodolsatīra” pametušas priekšplānu, kurā izvirzījusies pašreizējās situācijas karstākā tēma, ko var nosaukt par „darbības ceļvedi”, savveida politisko recepti.
Šodien skatītājs smejas
līdz asarām, diemžēl šiem smiekliem ir gogoliska intonācija. Tā
vien gribas piebalsot klasiķim: „Par ko jūs smejaties? Par sevi
smejaties, kungi…”