Festivālā “Baltijas pērle” demonstrēs filmu “Pravietis”

Filma vīriešiem un par vīriešiem. Nepārspētā publikas un preses favorīte Kannu kinofestivālā (franču kritiķi tai piešķīra visus sešus „Zelta palmas zarus”) – Žaka Odiāra skaudrā cietuma sāga stāsta par jaunu arābu, kuram ne vien jāapgūst sadzīves iemaņas saskaņā ar ieslodzījuma „jēdzieniem”, bet arī jākļūst par galveno spēlētāju cietumnieku faktisko uzraugu - korsikāņu, itāļu un arābu mafiju - savstarpējos ķīviņos. Varonis apved ap stūri ietekmīgāko korsikāni un izvēlas doties pats savu ceļu, kas gan nozīmē nopietnus pārbaudījumus. „Pravietis”  ir vistīrākās raudzes trilleris, kas liek zālē izjust ekrānā redzamā cietsirdību, uzsit adrenalīnu, biedē, satriec un sajūsmina. Tā ir brutāla un virtuoza fantāzija, kurā atspoguļojas vissīkākās realitātes detaļas, sākot no valodas un varoņu ietērpa, beidzot ar personāžu iesaukām. Šis ir tas gadījums, kad filma pilnībā saplūst ar tās galveno varoni - tumša, spēcīga, pašpārliecināta un pārsarežģīta, īpaši salīdzinājumā ar Žaka Odiāra iepriekšējiem darbiem. Liekie specefekti, personāži, kuri piešķir sižetam smagnējumu, varoņa sapņi un vīzijas – no precīzas laika izjūtas viedokļa tam visam ir attaisnojums.Pat filmas garums ir aprēķināts ļoti pārdomāti: Malikam piespriests sešu gadu cietumsods, un vajadzīgas 150 minūtes, lai radītu priekšstatu par laiku, kas paiet.Fināls, iepretī pārējā  sižeta intonācijām, ir negaidīti ironisks, tajā skan tikpat ironiskā  Mekija Naža ārijas versija no „Trīsgrašu operas”, un kļūst skaidrs, ka kinodarbā, kas ataino režīma maiņu organizētās noziedzības vidē, izsludināta jauna „krusttēva” rašanās. Franču krusttēva, aiz kura stāv arābu noziedznieki. Francijai vajadzētu nodrebēt. Uzskats, ka cietumi nevienu neizlabo, tikai strukturē noziedzības sistēmu un norūda jaunus kriminālos līderus, kuri brīvībā kļūtu par parastām, visai nekaitīgām sabiedrības pabirām, protams, nav jauns, toties filmā pasniegts ļoti pārliecinoši.Žaks Odiārs liek etnisko grupējumu sadursmes cietumā uztvert kā Francijas pilsoņu kara priekšvēstnesi. Viņš gan skaidro, ka šis kinodarbs atklāj dzīves ritumu noslēgtās vidēs, bet pravieša apzīmējums izvēlēts tādēļ, ka varonis pasludina jaunu kriminālo kārtību. Žurnālisti tomēr šajā stāstā nekavējoties saskatīja politiskus zemtekstus… kā musulmaņi iekaro Eiropu. Žaks Odiārs, smeldamies iedvesmu dzimtās zemes realitātē, ir uzņēmis filmu labākajās beidzamajās desmitgadēs tapušā amerikāņu kino tradīcijās.Zālē jāieslēdz gaisma, lai varētu saskatīt Malika el Džebana līdzību ar Maiklu Korleoni (F.Kopolas „Krusttēvs”) vai Toniju Montano (B.de Palmas „Seja ar rētu”), bet filmas laikā esam tās savdabīguma pārņemti kā hipnozē - spriedze, drosme un iespaidīgs aktieru tēlojums.   Filmu atgādās uz Rīgu ar īpašu avioreisu divas stundas pirms oficiālās pirmizrādes.