Pat pēc pikantam dēku romānam līdzīgā sižeta (un tas balstīts padomju laikos superpopulārā dziedoņa Georga Otsa biogrāfijas faktos, lai kā tagad filmas autoriem mēģinātu iebilst Otsa pēdējā sieva), sanāk, ka visu savu dzīvi Georgs bijis vairāk saistīts ar padomju/krievu kultūru, nevis "slepeni, sirdī, allaž cīnījies par Igaunijas neatkarību". Filma Georgs ir Igaunijas, Krievijas un Somijas kopražojums, tajā bez pazīstamiem igauņu aktieriem (Marka Matveres, Tīnu Karka, Elles Kūlas) spēlē arī krievu aktrise Anastasija Makejeva (Otsa ugunīgi čigāniskā pirmā sieva) un mūsu Renārs Kaupers.
Krāsaina dzīve
Spriediet paši — pazīstama igauņu tenora Otsa dēlu Georgu jau Otrā pasaules kara pirmajās dienās iesauc Sarkanajā armijā, kuģis, ar kuru zaldātiņš peld uz Kronštati, tiek vāciešu sabumbots un nogrimst. Puiku Igaunijā vecāki uzskata par bojāgājušu, Georga pirmā sieva aiz bēdām uzsāk romānu ar fašistu oficieri un dodas šamējam līdzi uz Vāciju, bet pats Georgs, arī tak jau aiz bēdām par ziņām no mājām, piesakās Sarkanās armijas pašdarbniekos un Austrumu frontē izklaidē kareivjus, dziedot krievu šlāgerus igauņu mēlē — tā interesantāk! Tālāk filmā seko atgriešanās Igaunijas PSR, darbs operā un trīsdesmit gadi milzīgas visas padomju tautas mīlestības un oficiālas atzīšanas. Dzīve griežas kā dulna — te Hruščovs pēkšņi izsauc Otsu ar speclidmašīnu uz PSKP plēnuma vakara ballīti Maskavā, "lai tā igauņu lakstīgala padzied", te tenors — papucītis sarīko profesionālas greizsirdības scēnas dēlam — baritonam, te vietējie KGB bosi Tallinā pin riebīgas intrigas, te pa vidu starp šķiršanos ar sievu un aizvien sauļupejošo karjeru maisās draugs — baletdejotājs, mācot, kā dzīvot, un daudz kas cits. Varen krāsaina padomju mākslas elites pārstāvja dzīve. Visbeidzot — mūža vakars ar neārstējamu slimību (Otss mirst 1975.gadā).
Vistautas mīlestība
Režisors Pēters Simms (atcerēsimies viņa lielisko sadarbību ar Rēziju Kalniņu igauņu —latviešu kopražojuma filmā Labās rokas) neveic kvēlu padomju okupācijas režīma atmaskošanu un nemālē Otsu kā iztapīgu krievu partijas un kultūras bosu dibenlaižu. Pašcieņa, ar kādu aktieris Marks Matvere tēlo tautas mīluli Georgu, ir vienkārši cieņas vērta (Matvere šo lomu, ņemot vērā viņa ārkārtējo, vietumis pat biedējošo fizionomisko līdzību ar Otsu, jau ar lieliem panākumiem tēlojis uz teātra skatuves). Simma nolūki filmā ir komplicētāki — viņš ar savu labdabīgo objektivitāti provocē gan to publikas daļu, kas filmas varonī saskata "padomju režīma mākslas mauķeli", nepiedodot Otsam krievu armijas krekliņu, lepošanos ar partijas biedra karti (kad tas izdevīgi) un Čaikovska romanču dziedāšanu valdības koncertos.
No otras puses — nerēķināties ar vistautas (arī igauņu, un kas šķiet vēl interesantāk — somu!) mīlestību būtu elementāri meli — Simms taču zina, ka arī prāmis Georgs Otss, kas kursēja starp Tallinu un Helsinkiem, igauņiem tās pašas padomju okupācijas laikā bija pamatots nacionālā lepnuma simbols. Savukārt Somijā Otss bija īsta zvaigzne, kad šo vārdu nedz kamermūzikā, nedz uz estrādes Padomju Impērijā vēl pat nebija dzirdējuši.
Līdz ar to tieši Otsa politiskā un cilvēciskā ambivalence ir teicams iemesls, lai filmas stāsts kļūtu daudznozīmīgs, "biezs" — spēt ieraudzīt zem dzīves realitātes un personīgā talanta nastas pretrunu gūzmas, no šī talanta diktētā pienākuma apziņas reizēm nāvīgi nogurušajā cilvēkā viņa personības drāmu — tas nebūt nav maz. Simms — mākslinieks saudzīgi attiecas pret Georga Otsa vienīgo patieso vērtību — viņa balsi, šo samtaino baritonu, šo kluso balsi, kas aizsāka melodiju piecdesmitajos, turpināja sešdesmitajos un pēc nāves 1975.gadā atstāja aiz sevis vienu no apjomīgākajiem ierakstu krājumiem PSRS skaņu plašu studijas Melodija arhīvos. Balsi, kas retrofilmā turpina skanēt, kaut arī laiks jau sen virs Georga Otsa baritona uzslāņojis daudzas citas igauņu estrādes lakstīgalas no, kāds brīnums!, tiem pašiem nīstajiem padomju laikiem — Teni Mjāgi, Jāku Joalu, Anni Veski...
Baletdejotājs Kaupers
Savukārt Latvijai, bez prāmjkuģa Georgs Otss bēdīgi slavenajiem piedzīvojumiem Rīgas ostā jau pēc PSRS sabrukuma, ar šo filmu ir arī pavisam tiešs un slavējams sakars — vienu no centrālajām lomām tajā spēlē Renārs Kaupers. Lomu Prāta Vētras solists tēlo, starp citu, brīnišķīgi, liekot lietā visu savu personības šarmu un jau Vecās pagastmājas mistērijās atklāto aktierisko "suņa organiku" pat epizodēs, kurās sevišķi acīgie saskatīs Georga draudziņā savtīga intriganta iezīmes. Turklāt Kaupera varonis nedzied, bet gan dejo — baletdejotājs ir Georga ļoti tuvs draugs, var teikt, uzticības persona un pat sievas greizsirdības lēkmju cēlonis. Tieši viņš gados vecākajam dziedonim skaidro ne tikai to, kā sadzīvot ar slavu, popularitāti, un pielūdzēju pūļiem, bet arī pamāca, kā plastiski pareizi pārvietoties uz skatuves. Laikos, kad vārdi "pareizi izskatīties" bija arī politisks jēdziens.