Labais ir balts, sliktais - melns, visas meitenes ir stulbas, no nāves neizbēgsi - apmēram tāds, tikai drusciņ un mazbišķīt banalizējot, ir sausais atlikums, ko katrs tīnis var izlobīt no sestās harrrrrijpotera sērijas, starp citu, pirmās filmas, kuru var skatīties un saprast, pat ja neesi izzubrījies cauri visām septiņām Roulingas pasaku grāmatām par briļļaino gudrinieku, ja galīgi nezini kalambola spēles noteikumus un pat ja nezini, kas tas kalambols un Cūkkārpa vispār ir.
Londonas Millenium Bridge tiek sagrauts ar triju ūdenī izplūdušai tintei līdzīgu biomorfu taustekļu "gādību" (ir bojāgājušie). Cūkkārpā nespīd saule, nerunājot par Londonas parastajiem mirstīgiem "neredzamo pusi" - tur valda acīmredzama ekonomiskā krīze. Brīnumveikaliņi izputējuši, tauta, šķiet, stipri dzer (dzeršanas motīvs vispār šajā filmā spēlē lielu lomu - un tas nekas, ka maģiskie skolēni mācību vielas apgūšanas
procesā reibst no dažnedažādām brīnumvirām, ne tīra alkohola), kā uzmācīgs refrēns filmas telpā skan frāze "šajos grūtajos laikos", vārdu sakot - vēl mirklis, un pasaulei apokalipse garantēta.
Pat Roulingas kaislīgākie fani atzīst, ka HP un Jauktasiņu princis ir visvārgākā no seriāla grāmatām. Taču par lielu pārsteigumu filma sanākusi neticami dzīvelīga - varbūt tāpēc, ka tajā veidotāji pirmo reizi pievērsušies nevis maģijai un mistikai, specefektiem un pārdabiskām būtnēm, bet gan ar mīļu ironiju demonstrē Cūkkārpas skolas audzēkņu pubertātes vētru un dziņu pārpilno ikdienu. Harijs P. gan visbiežāk staigā ar eksistenciālu rūpju vagotu ģīmi (un tāpēc diemžēl ir visapnicīgākais tēls šajā pasākumā), jo viņam draud dzīvības briesmas.
Kopsavelkot 6.daļu var saukt par "pieaugšanas filmu" - jo sevišķi tas attiecas uz Rona Vīzlija un Hermiones Greindžeras tēliem, kuriem nudien nākas iziet cauri visādiem dvēseles moku un sāpju lokiem mīlestības un/vai pirmās nopietnās iemīlēšanās dēļ. Tieši šīs romantiskās intermēdijas piešķir filmai šarmu un smeķi un tālu perifērijā atbīda ļauno sazvērestību plānotāju uzsvērti bālās (līķiskās!) sejas, kā arī Roulingas piespēlēto caurviju metaforu par pasauli kā kapu, kuru uzskatāmi demonstrē divi filmas "īstie līķi" (nabaga profesors Dumidors un pretīgais gigants zirneklis).
Kaut arī filmas kopējā stilistika ir drūma, tak kolorītu un smieklīgu to dara mīlas ķibeles - neskaitāmas, taču ne apnicīgas. Nu, kaut vai tā nabaga "siļķe", kas pusi filmas uzmācīgi karājas rudā Rona kaklā, kamēr viņš vispār nerubī fišku, kas notiek! Vai Harija reālā iespēja nožņaugties daudzo kāro pielūdzēju skavās, kas filmā ir daudz ticamāka par iespēju krist no Paši Zināt Kā (VDM) rokas. Vai laime pazaudēt sajēgu, vārot vai ieelpojot kārtējo burbuļojošo "brīnumviru" - nu, točno, īsais kurss narkomāniem iesācējiem!
Nebūs pārspīlēts, ka HP un Jauktasiņu princis ir gatavā ziepju opera. Un, kā jau vienmēr, sajūta, ka visa kā filmā tomēr ir mazliet par daudz.