Brīdinu uzreiz un nopietni - šī filma patiešām nav domāta skatītājiem ar vārgu nervu sistēmu un vēl arī tiem, kam varētu uzmesties pumpas no filmā ārkārtīgi uzsvērtā fizioloģisma un seksualitātes. Šī filma nudien biedē, bet ne jau ar gļotainu zombijslepkavu neprātīgajiem izlēcieniem un slepkavošanas vai citādu destrukciju trikiem vai litriem asiņu un strutu demonstrējumiem kā lētās drebuļfilmās, bet gan ar izteikti sterilām zinātnes laboratoriju ainavām, kurās tūdaļ draud notikt kas nelabojams, un vēl - ar spilgtu erotisko zemtekstu, varētu pat teikt - izsmalcinātu juteklismu.
Aktuāls un vienkāršs
Kaut arī pats stāsts ir ne tikai ārkārtīgi aktuāls, bet arīdzan gauži vienkāršs. Divi jauni, ambiciozi un, iespējams, ģeniāli zinātnieki Elza un Klaivs eksperimentē ar dzīvnieku un cilvēku šūnu, gēnu "savietojamību", līdz Elzai iešaujas galvā no veiksmīgajiem ģenētiskajiem paraugiem klonēt jaunu būtni - cilvēka un dzīvnieka summas organismu. Pašiem neapzinoties, viņi ir radījuši burvīgu, strauji attīstošos meitenīti Drenu - tas nekas, ka drusku dīvainu un ar asti -, kura patiesībā izrādās visbaismīgākais radījums pasaulē. Turklāt būtiska filmas atšķirība no "gļotekļmonstru nezvērībām" ir tā, ka "ideālā sieviete" Drena ir tikai katalizators, kas atmodina cilvēkos - Elzā (lieliskā amerikāņu neatkarīgā kino zvaigzne Sāra Pollija) un Klaivā (par lomu R. Polaņska Pianistā oskarotais trauslais un harismātiskais Adriens Brodijs) viņu zvērīgo, iznīcināt gatavo dabu. Protams, filmas message/vēstījums ir šķietami elementāri nolasāms - jā, šaubu nav, zinātniekiem jājūt un jānes atbildība par savas rīcības sekām, taču tas vēl nav viss.
Frankenšteins un Freids
Pirmie, kas nāk prātā, noskatoties Vinčenco Natali filmu Himera/Splice, ir Frankenšteins un Freids. Tieši šie divi personāži ir atslēgvārdi filmas izpratnē. Mīts par Frankenšteinu - sapnis par mākslīgo cilvēku, kas kļūst par nekontrolējamu destruktīvu spēku, - neizslēdz iespēju, ka šis spēks tomēr ir dzīva būtne un arī tai, kaut cilvēku izpratnē nepilnīgai, ir tiesības gan uz mīlestību un jūtām, gan izpratni, līdzjūtību, galu galā - uz cilvēktiesībām. Kaut arī tas ir tikai organisms no mēģenes. Natali brīdina - mēs tik reti mēģinām iekāpt tā "otra, cita" čībās, ka tieši šī nejūtība mūs pārvērš par mežoņiem. Tieši par tādiem kļūst gudrie zinātnieki Elza un Klaivs. Vismaz savās attiecībās ar pašu radīto "bērnu" Drenu. Jautājums - kurš ir vairāk zvērs - Drena vai viņas "vecāki"? Un te sākas Freida kunga teritorija - seksuālās, jutekliskās prasības, kuras izvirza "bērns" Drena, nepavisam nav bērnišķīgas. Tā ir agresīva cīņa par eksistences telpu, kura, no vienas puses, ir saprotama, no otras - šaušalīga un nežēlīga. Drena kļūst par vecāku atstumto. Zinātnieki paeksperimentēja, bet nu eksperiments apdraud viņus pašus. Ko darīt? Izeja ir bezizeja.
Imponē arī tas, ka filma tuvojas zinātniskās fantastikas labākajiem paraugiem, "necilvēcīgo" tēlu (Drenas) dizains/veidols atgādina vienlaikus gan gleznotāja Bosa neirotiskās fantāzijas augļus, gan reāli varbūtēju bioloģisku mutāciju, kas atstāj neizdzēšamu iespaidu. Ne velti V. Natali scenārija tapšanā talkā aicinājis speciālistus ne jau no Holivudas "lateksa šausmeņu ražotnēm", bet gan lērumu mediķu, psihiatru, biologu un ģenētiķu, lai tie dotu savu jāvārdu režisora un mākslinieku fantāzijām kā potenciāli iespējamām no bioģenētikas un eksistenciālās psiholoģijas viedokļa.