Turklāt sāncensība ir smalka un notiek dažādos līmeņos: eksperti – filmu atlasītāji mēģina dabūt konkursa un ārpuskonkursa programmām, kā arī atklāšanas/noslēguma ceremonijām pēc iespējas nozīmīgāku kinomeistaru un jaunu, ņenovalkātu"talantu darbus, provē sarīkot skaļākās pirmizrādes (te galvenokārt akcents tiek likts uz Holivudas produkciju, jo – kur Holivuda, tur zvaigznes, nauda un prestižs, kas nav mazsvarīgi festivāla sejai un reitingiem). Arvien biežāk kinofestivāli, kuriem it kā būtu jākoncentrējas uz mākslas un tās sabiedriskās nozīmības attīstīšanu un/vai talantu, kā arī oriģinālu, nākotnē vērstu kinematogrāfa kā vizuālas pasaules izziņas formas attīstības ceļu meklēšanu, patiesībā kļūst par krāšņiem šoviem ar nepārprotamiem tirgus un izklaides elementiem. Zvaigžņu klātbūtne uz sarkanā paklāja ir vienlīdz svarīga kā svaigu, talantīgu, provokatīvu filmu demonstrēšana konkursā.
Bieži vien kinofestivālu direkcijas izgudro viltīgus publicitātes rīkus, lai draudzīgi "ieriebtu"konkurentam. Kārtējais apliecinājums tam ir arī fakts, ka tieši Venēcijas kinofestivāla atklāšanas dienā viens no Varenā Trijnieka (Kannas, Berlīne,Venēcija, par vietu numerāciju šajā trio joprojām strīdas) spēlētājiem – Berlīnes kinoforums jeb Berlinale izspēlējis elegantu gājienu.
Proti – paziņojis, ka nākamo, 2011.gada Berlināles žūriju vadīs slavenā aktrise, režisore, producente, fotomodele, ievērojamu kosmētikas firmu zīmols-seja Isabella Roselīni. Kamēr dekadentiskajā, no festu trio vizvairāk uz "tīro mākslu" orientētajā Venēcijā šogad plosīsies Kventins Tarantino, mēs, lūk, žūriju uzticēsim sievietei ar nevainojamu gaumi, lai gan vētrainu reputāciju. Starptautiskās kinokritiķu asociācijas FIPRESCI prezidents Andrejs Plahovs šo gājienu sauc par "snaiperprecīzu brīdi, kā piesaistīt uzmanību Berlinālei".
Tomēr Isabellas Roselīni izvēle ir ne tikai teicams PR žests par labu Berlīnei – 2011.
Vispirms – šī amerikāņu aktrise pieder XX gadsimta pasaules kino aristokrātijai – Isabella Roselīni, gluži kā viņas kolēģes - kinozvaigznes Laiza Minelli un Kjāra Mastrojāni ir neapšaubāmi leģendāru vacāku bērns.
Isabellas un viņas dvīņu māsas Isotas mamma ir ģeniālā zviedru aktrise Ingrida Bergmane, tētis – slavenais itāļu režisors Roberto Roselīni. Turklāt šīs aktieru/kinodarbinieku dzimtas saista radošās biogrāfijas – 1976.gadā, kad jaunā skolotā žurnāliste un modes dizainere Isabella nolēma debitēt kino, viņa nokļuva slavenā amerikāņu režisora Vinsentes Minelli (Laizas tēva) rokās un uz ekrāna spēlēja kopā ar savu slaveno māti Ingridu Bergmani. Absolūtais kinogenisms (kā mēdz teikt operatori, "kinokamera šo aktrisi burtiski dievina"), īpatnais skaistums un neordinārais talants dāvāja Isabellai iespējas strādāt kopā ar spilgtākajiem XX gadsimta autrokino pārstāvjiem – režisoriem Pīteru Grīneveju, brāļiem Paolo un Vitorio Taviani, Pīteru Veiru, Normanu Meileru, Robertu Zemeki, Ābelu Farrāru un, protams, Deividu Linču – ar kuru bija trīs gadus precējusies (filmas Zilais samts un Mežonīgie sirdīs ir šīs laulības mīlestības "bērni"). Isabellas pirmais vīrs bija Martins Skorsēze (diemžēl, viņš ievēroja principu - aktrisi-sievu nefilmēt). Trešais Roselīni vīrs bija trakais britu aktieris Gerijs Oldmens, tā ka var teikt – dzīvē Isabellai patiešām nācies spēlēt liktenīgās sievietes lomu.
Roselīni pievērsusies arī režijai un scenāriju rakstīšanai – uzņemot veltījumfilmu tēvam Roberto Roselīni - Manam tētim ir simts gadu (un pati nospēlējot filmā māti Ingridu), pēdējos gados viņa uzņem provokatīvas īsfilmiņas Zaļais porno/Green Porno, veltītas dzīvnieku-cilvēku seksualitātei (vienu Green Porno īsfilmu varat noskatīties manā bloga ierakstā Par seksu un mīlestību). Kā arī aktīvi sadarbojas ar kanādiešu izcilāko kinovizionāru Gaju Medinu (kopīga režija Manam tētim simts gadu, tēlojusi fascinējošajā filmā Skumjākā mūzika pasaulē, kas tika demonstrēta pērn Baltijas pērlē). Latvijā demonstrēta arī 2009.gada filma Divi mīlētāji/Two Lovers, kurā Roselīni tēloja Ņujorkas ebreju imigrantu ģimenes galvenā varoņa (Vakīna Fīniksa) despotiski mīlošo māti.
Isabella Roselīni ideāli atbilst Berlīnes kinoforuma direktora atzinumam – "Berlināles žūriju vadīs daudzpusīga, kreatīva māksliniece, kuras darbība aptver Eiropu, Ameriku, pasauli". Un, manuprāt, šāda izvēle attaisnojas, jo – kā rāda vēsture – gados, kad Kannās vai Berlīnē pie žūrijas virsvadības ir bijušas sievietes – tādas, ka Izabella Ipēra, Šarlote Remplinga vai Tilda Svintone – šajos festivālos patiešām tikuši pieņemti visdrosmīgākie, radikālākie un, kā izrādās, kinomākslai vistālredzīgākie lēmumi.