Nedēļas izskaņā noslēdzās 65. Starptautiskais Berlīnes kinofestivāls. Ticu, ka, iespējams, nav pārāk jautri lasīt par filmām, kuras nav redzētas un visdrīzāk līdz Latvijas kinoekrāniem tā arī nenokļūs (vai nokļūs vien kāda festivāla programmā), taču šī Berlīnes festivāla izskaņa uzrāda dažādas interesantas un būtiskas tendences. Tendences, kuru ietekme ir daudz plašāka nekā fakts par vienas vai otras festivāla uzvarētājfilmas turpmākajām gaitām. Pie dažām no tām ir vērts pakavēties detalizētāk.
Leģendas paliek XX gadsimtā
Pirms nedēļas KDi rakstīju par "autoru augsto dziesmu", proti, Berlināles klasiķiem – lielajiem vaļiem, kuru filmām bija nodrošināta pamatīga publicitāte to autoru statusa dēļ. Tie bija Verners Hercogs ar Tuksneša karalieni/Queen of the Desert un Terenss Maliks ar Bruņinieku/Knight of Cups. Festivāla izskaņā abiem pievienojās Pīters Grīnevejs ar Eizenšteinu Gvanahvato/ Eisenstein in Guanajuato un Vims Venderss ar Viss būs labi/Everything Will Be Fine. Diži vārdi, vērienīgas leģendas, XX gadsimta audiovizuālās kultūras un kinovēstures pīlāri!
Neviens no viņiem gan tā arī neparādījās festivālu laureātu listē, un žūrijas priekšsēdim amerikāņu režisoram Darenam Aronofskim, kuram arīdzan raksturīgs autorības krampis un unikāls Holivudas meinstrīmam nepakļāvīgs rokraksts, nebūt nevar pārmest nicību un nievas pret klasiķiem. Viņa vadītās žūrijas balvu sadalījums, vairākas no tām sašķeļot dubultbalvās, patiesi ir niansēts, loģisks un saprotams. Arī meistaru atstāšana aiz svītras (vai varbūt XX gadsimtā – tam, kuram tie ir pa īstam piederīgi?) ir pamatota.
Piebildīšu, ka jubilārs – Vims Venderss augustā svinēs 70. dzimšanas dienu – uz balvām nepretendēja, tas ļāva viņa jaunāko psihodrāmu par vainu un atbildību uztvert kā konceptuālu meistara rotaļu ar trīsdimensiju tehnoloģijām. Jau kopš dokumentālās filmas Pīna/Pina (2011) Venderss ir pārliecināts, ka 3D tehnoloģijas ir izmantojamas ne tikai kā holivudiska tingeltangeļa elements, bet tehniskais instruments, kas ļauj dažādot filmas telpu, pat ja tā, teiksim, ir piederīga psiholoģiskās drāmas žanram. Pie šī Vima Vendersa konceptuālisma arī paliksim, kaut pati filma Viss būs labi ar Džeimsu Franko (autovadītājs, kurš vainojams bērna nāvē) un Šarloti Gensbūru (bērna māte) galvenajās lomās nekādi nepārliecināja par 3D tehnoloģijas nepieciešamību.
Britu snobs nogalina
Taču Vims Venderss nobāl, atgādinādams paipuisīti, kurš nodarbojas ar nekaitīgu koncepciju demonstrēšanu, salīdzinājumā ar Nīderlandē dzīvojošo britu estētu un snobu Pīteru Grīneveju un viņa šokējošo atrakciju – filmu Eizenšteins Gvanahvato.
Atklāti sakot, kaut ko tik pašmērķīgu un pretīgu kā Pītera Grīneveja filma par Eizenšteinu man savā garajā kritiķes mūžā reti nācies redzēt. Iespējams, šo filmu es uztveru pārāk personīgi, atceroties Pītera Grīneveja pirmo vizīti Rīgā pirms desmit gadiem – viņam toreiz bija mērķis iepazīties ar Eizenšteina dzimto pilsētu Rīgu, izmantojot festivāla Baltijas pērle ielūgumu. Režisors demonstrēja aizrautīgu interesi par Eizenšteina tēva Mihaila projektētajiem namiem Alberta ielā, izzināja iespējas kādā no tiem rīkot multimediālu instalāciju, kuras izmaksas bija mērāmas skaitlī ar daudzām nullēm. Atceros Grīneveja visai agresīvos izteicienus mūsu intervijā, verbāli slānot Latvijas kultūrinstitūcijas un latviešus, kuri nav vīžojuši jēdzīgi iezīmēt Rīgu kā ģēnija Eizenšteina dzimto pilsētu. Grīnevejs uzskatīja, ka Eizenšteins ir vienīgais pasaules mēroga ģēnijs, kurš piedzimis Rīgā visā tās pastāvēšanas laikā.
Te manā liriskajā atkāpē par personīgajām intelektuālajām mīlas un naida attiecībām ar Pīteru Grīneveju un viņa izcilajām 80.–90. gadu filmām sekos pārrāvums laikā. Pērn Grīnevejs atkal viesojās Baltijas pērlē un virtuozi lasīja lekciju par kino un jaunajām tehnoloģijām, turpinot savu iemīļotāko tēmu par klasiskā kino nāvi. Vēl pirms tam bija mēģinājums projektu Eizenšteins Gvanahvato, kas piedzīvoja pirmizrādi Berlināles konkursā, veidot kā kopražojumu ar Latviju; filma tapusi kā Nīderlandes, Meksikas, Somijas, Beļģijas un Francijas kopražojums.
Tekstus par Eizenšteina milzīgo ietekmi kultūrvēsturē Grīnevejs raiti virpina joprojām, piemēram, preses konferencē Berlīnē un intervijās, un te nav ne ko piebilst, ne atņemt. Rīgā dzimušā Sergeja Eizenšteina, kurš kļuva par avangardiskā, formā revolucionārā XX gadsimta 20. gadu krievu kino izveidotāju un tā spilgtāko personificējumu, ietekme uz kinovalodas attīstību ir fenomenāla. Viņa atklātos montāžas paņēmienus, veidu, kā ar atsevišķu kadru savienojumu var jēdzieniski iedarboties uz skatītāju un manipulēt ar to, mediji turpina izmantot joprojām.
Motivācija ir grūti izprotama
Viss būtu lieliski – Grīnevejs ir realizējis savu mūža aizrautību ar Eizenšteina personību –, ja vien filma Eizenšteins Gvanahvato nebūtu tāda, kāda tā ir. Pašmērķīgu fizioloģisku detaļu pārpildīts, vulgārs darbs, kas Eizenšteinu portretē kā apmulsušu, es atvainojos, jampampiņu, klaunu, kurš Meksikā iesaistās homoerotiskās attiecībās ar savu gidu. Piebilde: Meksikā Eizenšteins nonāca 1931. gadā pēc neveiksmes Holivudā, kurp viņu aicināja kā pasauli satricinājušu krievu režijas ģēniju, filmu Streiks, Bruņukuģis Potjomkins, Oktobris veidotāju. Gada laikā Meksikā viņš uzņēma filmas materiālu, kuru tā arī nekad nesamontēja, jo Staļina šantāžas dēļ bija spiests atgriezties Krievijā. Turpinājās Eizenšteina smagās, dramatiskās attiecības ar totalitāro varu, kurām punktu pielika režisora nāve 50 gadu vecumā.
Grīnevejs neskaitāmas reizes ir daudzinājis, ka vienīgās tēmas, par kurām ir vērts radīt filmas un mākslas darbus, ir sekss un nāve. Šajā filmā viņš progresējis fizioloģisko procesu atainojumā, kas arīdzan esot tik vitāli nepieciešami, runājot par ģēniju dzīvi. Te gribu kategoriski iebilst britu estētam Grīnevejam, kurš aizrāvies ar Eizenšteina fizioloģisko procesu, arī visai grafiski pasniegtas geju mīlas ainas, attēlojumu. Ainu, ar kuru Grīnevejs tā lepojas, noslēdz sarkans karodziņš, kuru meksikāņu mīlnieks iesprauž slavenā kinorežisora Eizenšteina, es atvainojos – tikai citēju –, pēcpusē, salīdzinot notikušo ar Ziemas pils ieņemšanu. Grīneveja motivācija tā izrīkoties ar savu elku ir grūti izprotama.
Vai tiešām Eizenšteina tēla degradēšana filmā, kurā ir apvienota gan klaunādes, gan fizioloģisku aktu demonstrācija, kaut kādā veidā viņu tuvina XXI gadsimta auditorijai? Iespējams, tā ir paša Grīneveja "saldā atriebība" Eizenšteinam. Par ko? Nu, teiksim, par to, ka Eizenšteins kinovēsturē vienmēr būs Eizenšteins, lai kā viņu būtu pazemojis Pīters Grīnevejs. Iespējams, te vainojamas vēl kādas grūti nojaušamas blaknes.
Kaut tas viss nemazina Grīneveja nodarīto postu – laikmetā, kurā, domājams, retais zina, kas ir Eizenšteins un kur sakņojas viņa ģenialitāte, daudziem viņš nu asociēsies ar varoni no šīs Grīneveja neprātīgās filmas. Jāpiebilst, ka filmā tā arī neparādās neviens mirklis, kurā Eizenšteins Meksikā tiešām radoši strādātu – filmētu. Iekļauti gan daži viņa filmu fragmenti un ar animācijas palīdzību atdzīvinātie Eizenšteina zīmējumi – pamatā erotiskie.
Grīneveja parasti tik bieži piesauktie multimediālie elementi un formas meklējumi, piemēram, dalītais ekrāns, un tuvība paša Eizenšteina kinovalodai tiek izmantoti ļoti fragmentāri. Rezultātā varu "apsveikt" Pīteru Grīneveju ar vērienīgu Eizenšteina piesmiešanu, ko viņš nekādi nebija pelnījis.
Vitālas norises, svarīgas tendences
Atzīstami, ka klasiķu rotaļām Berlināles žūrija daudz vērības nepievērsa un balvas sadalīja "jauno asiņu" pārstāvjiem – starptautiski mazpazīstamiem autoriem un filmām no valstīm, kuras neasociējas ar kino lielvalsts statusu. Vienīgais izņēmums ir godalgas labākajiem aktieriem – Šarlotei Remplingai un Tomam Kortnijam par darbu britu filmā 45 gadi/45 Years. Viņi atveido laulāto pāri, kas gatavojas 45. kāzu jubilejai. Īsi pirms tās Šarlotes Remplingas spēlētā varone uzzina kādu vīra noslēpumu, kuru viņš ir glabājis visus šos gadus, – attiecības ar traģiski bojāgājušu sievieti. Remplinga savu lomu, kurā izdzīvo aizvainojuma, dramatisku atklāsmju un vilšanās nianses, izspēlē nevainojami.
Par "jauno asiņu" iemiesojumu īsti nevar uzskatīt Irānā politiski represēto režisoru Džafaru Panahi, kurš, par spīti savam statusam (viņam ir aizliegts izbraukt no valsts, piespriests sešu gadu cietumsods par valsts iekārtas graušanu ar savām filmām), tomēr regulāri filmē, izmantojot plaši pieejamu digitālo tehniku. Tas darīts arī filmā Taksometrs/Taxi – asprātīgā, vitālā Teherānas ikdienas fiksācijā –, kas saņēma Berlīnes festivāla galveno balvu Zelta lācis.
Pārējās balvas žūrija sadalīja starp Latīņamerikas un Austrumeiropas filmu veidotājiem. Lielā žūrijas balva tika čīliešu filmai Klubs/El Club, kuras galvenie varoņi ir katoļu mūki, filmas tēma – viņu skeleti skapī, seksuālie grēki. Sudraba lācis par radošajiem meklējumiem tika Gvatemalas filmai Vulkāns/Ixcanul Volcano – panteiskai, dabas faktūrās balstītai dramatiskai filmai par maiju indiāņiem mūsdienās – meiteni Mariju un viņas vecākiem, kuri strādā kafijas plantācijā. Filma atklāj pirmatnēju, savā vienkāršībā un skarbumā šokējošu pasauli.
Balvu par labāko režiju saņēma rumānis Radu Jude un poliete Malgožata Šumovska. Rumānis uzņēmis Balkānu vesternu Aferim! – melnbaltu vēsturisku filmu, elegantu postmodernu stilizāciju, kas apvieno dažādu žanru elementus un vienlaikus pamanās būt gan klasiski vecmodīga, gan pārsteidzoši novatoriska. Jaunā poļu režisore piedāvāja formā lakonisku, jēgā ietilpīgu darbu Ķermenis/Body par attiecībām ar dzīvajiem un mirušajiem. Filmas galvenie varoņi ir prokurors atraitnis, viņa krīzē nonākusī pusaugu meita un gaišreģe vecmeita.
Balva par izciliem mākslinieciskiem sasniegumiem tika piešķirta divu filmu – vācu Viktorijas/Victoria un krievu Zem elektriskiem mākoņiem/Pod eļektričeskimi oblakami – operatoriem.
Secinājums – mūsdienu kino interesantākās un vitālākās norises meklējamas nevis klasiķu rotaļās, bet Latīņamerikas un Austrumeiropas kino pieredzē. Jācer – ja ne kino izrādītāji, tad vismaz LTV filmu iepircēji pievērsīsies šīm aktuālajām tendencēm.