Keira Naitlija. Hercogiene

Šis aspekts mani ļoti uzrunāja, jau pirmo reizi izlasot scenāriju. Sabiedrības spīdekle Džordžiāna, Devonšīras hercogiene, savā būtībā bija bezgalīgi vientuļa. Ko viņa grib — šī jaunā meitene, kas apprec padzīvojušu aristokrātu? Mīlēt. Dzīvot. Tolaik sieviete bija vai nu sava tēva, vai sava vīra īpašums. Viņas laulība ir teju ideāla! Kā mērķis tas ir labākais iespējamais variants — viņa apprec vienu no sava laika ietekmīgākajiem vīriešiem. Dzīve viņai piedāvā pasaku, un viņa arī dodas laulībā, gaidīdama pasaku. Taču tās vietā ir realitāte — krasi atšķirīga no pasakas, no tā, ko viņa ir gaidījusi no šīs laulības un attiecībām ar vīru. Kādu laiku viņa cenšas īstenot savas fantāzijas par dzīvi pasakā — ar tērpiem, kleitām, cepurēm, parūkām. Viņa kļūst par sabiedrības dāmu, absolūtu uzmanības centru. Džordžiānai ir ass prāts un griba, bet tas viss, manuprāt, ir no vientulības, no fakta, ka viņa nespēj būt tuva savam vīram. Džordžiānas sabiedrisko rosīšanos un pucēšanos motivē tā totālā, absolūtā zaudējuma sajūta, ko viņa apjauš savā sapņu laulībā. Viņai ir nepieciešama atzinība, sajūsma, apbrīns — no sabiedrības, no preses, jo viņa to nejūt no pašas vīra. Vai viegli iejutāties Džordžiānas ādā? Man šķiet, ar Džordžiānu nav grūti identificēties. Jā, tā ir sieviete, kas dzīvojusi pirms vairākiem simtiem gadu, tomēr viņu ir ļoti viegli saprast. Katrā no mums mājo pretrunas, ļoti daudziem aiz koptās, krāšņās ārienes, aiz vīdēšanas sabiedrības rituālos slēpjas vientulības bezdibeņi, sajūtas, ko nevar pat nojaust... Džordžiāna ir publiska persona, taču viņas privātā dzīve ir ļoti trausla un problemātiska. Man bija viegli iejusties Džordžiānas ādā ne jau tāpēc, ka es esmu aktrise vai es esmu slavena, bet kaut vai tāpēc, ka es esmu cilvēciska būtne un tie pārdzīvojumi, ko viņai piedāvā liktenis, ir patiesi un cilvēciski.Kāda bija šī pieredze — izdzīvot konkrētas vēsturiskas personas likteni? Izaicinājums. Man šķiet, jā, tā tas laikam ir, ka tā ir mana pirmā biogrāfiskā filma, proti, es spēlēju reālu, vēsturisku personu. Man patīk tēlot romānu ekranizācijās — to manā karjerā ir bijis daudz. Romāni piedāvā tēla zīmējumu, tā biogrāfiju ļoti selektīvā veidā. Ja tu spēlē vēsturisku personu, tev ir darīšana ar reāla cilvēka visu dzīvi! Ikvienu cilvēku plosa pretrunas, un, ja strādā ar biogrāfisku materiālu, ir samērā grūti akcentēt to vienu galveno līniju, to pavedienu, kuram sekot, lai nesabirtu sīkumos. Manuprāt, scenāristi Hercogienē to izdarījuši ļoti labi, Džordžiānas dzīve bija tik krāšņa, par viņu var stāstīt dažādus — azartspēļu atkarības, parādu u.c. — stāstus. Taču filmā, arī grāmatā, kas ir filmas pamatā, ir ļoti grodi iezīmēta līnija — viņas attiecības ar vīru, draudzeni Besu un lielo mīlestību Greju. Kad pirmo reizi lasīju scenāriju, daudzas no Džordžiānas darbībām man likās tik neloģiskas, tik pretrunīgas — galu galā šis pretrunīgums man kļuva par viņas rakstura atslēgu. Viņa ir tik dažāda un tik atšķirīga saskarsmē ar dažādiem cilvēkiem. Domāju, Džordžiānu vadīja nedrošība, pašvērtības trūkums, tāpēc viņa vēlējās visiem izpatikt, iepatikties. Viņa gluži kā hameleons spēja mainīties, lai iepatiktos.Vai jums arī piemīt šī vājība — vēlme patikt? Nē.Vai tas bija arī princeses Diānas būtības atšifrējums — krāšņi tērpi, zvaigznes statuss un dramatiska iekšējā vientulība un tās diktēta vēlme visiem iepatikties? To es nezinu. Zinu gan, ka filmas mārketingam, īpaši ASV, ir izvēlēts šis akcents — Džordžiānas un princeses Diānas likteņa līdzība, taču es neesmu Diānas biogrāfijas speciāliste. Viņa nomira, kad man bija 11 gadu. Es kā bērns pievērsu maz uzmanības viņas dzīvesstāstam un tā atspulgiem presē. Nezinu šīs paralēles.Kaut vai tā, ka pēc "gadsimta laulībām" tu nonāc absolūti citā pasaulē, nekā biji iedomājusies... Tas taču notiek bieži, ja jauc fantāziju ar realitāti. Tā otrā, reālā dzīve vienmēr atšķirsies no iecerētās, iedomātās. Ja tu nodarbojies ar fantāziju ķeršanu, vilšanās ir garantēta. Tāpēc jau pasakas ir pasakas, bet dzīve ir dzīve.Vai Džordžiānas dzīve, jūsuprāt, ir cietums? Par to ir jāspriež skatītājiem, ne man. Kas mani fascinēja šajā stāstā — tas ir jautājums, ko tu esi gatavs atdot par savas dzīves lielo mīlestību, ko tu esi gatavs upurēt tās dēļ. Var jau teikt, ja viņa būtu drosmīgāka, viņa pamestu bērnus un dotos pie mīļotā vai upurētu savu pozīciju sabiedrībā īstās mīlestības vārdā. Šajā stāstā nav iespējamas laimīgas beigas — Džordžiānas dilemma ir vai nu pamest bērnus un aizbēgt ar mīļāko, vai nu dzīve trijatā ar vīru un vīra mīļāko Besu. Jebkurš no šī stāsta atrisinājumiem ir dramatisks. Viņa izvēlas dzīvi trijatā un izspēlē to līdz galam, nezaudējot pašcieņu.Viņa izvēlas bērnus.. Jā, un tas ir absolūti saprotami. Es nevaru atbildēt uz jautājumu, vai filma, Džordžiānas stāsts, beidzas labi vai slikti. Viens gan, viņa nenoliedzami ir kļuvusi par reālisti. Dzīve ir atņēmusi viņai fantāzijas un ilgas — palicis sūrs reālisms. Man šķiet, tā tomēr ir traģēdija — ilūziju zaudēšana. Vai tā ir sakritība, ka daudz filmējaties vēsturiskās filmās? Vai jūs interesē cits laiks, laikmets? Man liekas, ka pagātnē ir atrodami vairāk un labāki stāsti nekā šodienas materiālā. Var jau būt, ka man vairāk sūta vēsturiskos stāstus, scenārijus, bet nenoliedzami tie spēj piedāvāt daudz interesantākas lomas nekā mūsdienu materiāls. Kaut vienmēr jau var būt izņēmumi...Vai ir grūti atrast spēcīgu, labu sieviešu lomu? Nav viegli. Turklāt vīriešiem vienmēr ir labākas lomas un plašāka izvēle. Varbūt tas izskaidrojams ar faktu, ka režijā dominē vīrieši, viņi arī stāsta savus vīriešu stāstus, atvēlēdami sievietēm sieviešu vietu. Ja uzrodas laba loma, ja tā atnāk pie tevis, ja tu esi tik veiksmīgs un to dabū, tas ir fantastiski, bet tas nav viegli.Hercogienē ir vairākas intīmas, drosmīgas ainas, kas nebūt nav bieži jūsu filmās. Es neesmu no aktrisēm, kas mīl intimitātes un kailuma eksponēšanu uz ekrāna. Taču šīs konkrētās epizodes bija ļoti būtiskas, kaut es gluži kā pie daktera pirms filmēšanās paprasīju, vai tiešām man ir jānovelk veļa (smejas). Teorētiski man nav problēmu atkailināties, mans ķermenis ir mans ierocis — aktrises darba rīks. Es lietoju balsi, ķermeni, seju... Visas šīs intīmās epizodes — gan kāzu naktī, gan tuvībā ar Besu, gan arī izvarošanas ainā — ir būtiskas filmas varoņu psiholoģiskajā zīmējumā. Ja epizodei ir tik grods pamatojums, filmējot nav īpašas neveiklības. Hercogs, šis svešais vīrietis, ko Džordžiāna ir redzējusi pirms kāzām tikai pāris reižu, izģērbj viņu tik atsvešināti, tik stindzinoši savā milzīgajā, dīvainajā istabā, kur pie sienām karājas svešu cilvēku portreti. Džordžiānai, kura pirmo reizi ir kaila vīrieša priekšā, tas viss ir šausminoši. Aina ir būtiska, lai saprastu hercoga un Džordžiānas attiecības. Viņai ir 17, viņa ir naiva... Savukārt izvarošanas aina ir tās absolūtās kontroles pierādījums, kāda hercogam bija pār sievu... Mēs gan mīkstinājām šo ainu, scenārijā tā bija uzrakstīta ļoti brutāla. Jau sākumā nolēmām, ka filma nebūs stāstiņš par sliktajiem un labajiem. Tā ir filma par cilvēkiem, kas nav spējīgi saprast viens otru. Izvarošanas ainā Džordžiāna jau ir pavisam cits cilvēks, nobriedusi, bet hercoga vara saglabājas — un tas ir vēl biedējošāk. Epizode pasaka, ka slazds ir aizcirties un izeja no tā nav iespējama. Vēl ir Dominiks Grejs — Džordžiānas lielā mīlestība, sajūtas, kas ļauj viņai saprast, kā viņai trūkst... Un Besa, kurai piemīt seksuālā vara pār hercogu, kuras trūkst Džordžiānai. Taču Besa ir daļa no Džordžiānas seksuālās pamošanās. Cik jūs pati jūtaties brīva — ne tikai lomu izvēlē, bet arī faktā, ka nemitīgi esat publiskās uzmanības centrā? Lomu izvēlē es esmu absolūti brīva, nejūtu nekādu spiedienu, ko un kā man vajadzētu izvēlēties. Labprāt spēlētu vairāk mūsdienu lomu un arī komēdijas. Ja paraksties uz lomu, tad tu piekrīti atdot tai trīs sešus savas dzīves mēnešus. Šis laiks vairs nepieder tev, tu rēķinies ar filmas un lomas nosacījumiem. Kas attiecas uz "publisko aci" — jā, esmu spiesta dzīvot un uzvesties daudz atturīgāk, nekā ja mani neviens nepazītu. Zinu, kur Londonā nevajag iet, lai neuzrautos uz fotogrāfiem.Vai tie karājas koku zaros pie jūsu virtuves logiem? Mana virtuve, paldies Dievam, ir ar skatu uz sētu.Vai tas jums liek justies sava veida slazdā? Dažreiz jā. Kā tieku galā? Aizbēgu, aizbraucu. Ir gadījumi, kad jūtos apdraudēta, ievainojama. Nesen gāju pa ielu, te man priekšā izlec kāds puisis un iebļauj sejā: Keira Naitlija, Keira Naitlija! Pārbijos, jo biju iegrimusi domās... Tad sekoja fu… un kaut kādi jūsmas brēcieni. Baisi! Iespējams, tas bija sirsnīgs fans, jauks "vidējais skatītājs", bet viņa jūsmas objektam bija sabeigta diena. Tā ir viena no dīvainākajām izpausmēm, ar kuru tev jārēķinās šajā biznesā. Labi, tas nenotiek katru dienu, bet gana bieži, lai padarītu mani tramīgu un uzmanīgu. Protams, ir jau arī jauki cilvēki, kuri nāk klāt, tencina, saka jaukus vārdus — tas ir patīkami.Kā jūsu draugi sadzīvo ar jūsu popularitāti? Paldies Dievam, mani draugi — un mani labākie draugi ir vīrieši — nesabrūk kompleksos.Nesen nofilmējāties filmā The Edge of Love, kas veidota pēc jūsu mātes scenārija? Viņa man iedeva to izlasīt pirms četriem pieciem gadiem. Izlasīju, biju sajūsmā. Sākām to rādīt cilvēkiem un mēģinājām savākt naudu — īsti pat nedomājām, ka tas izdosies. Tā ir ļoti maza arthouse filma, un šādas filmas ir grūti palaist pasaulē, jo ir ļoti maz cilvēku, kas tās skatās. Diemžēl. Ir grūti tām pievērst uzmanību — nav budžeta reklāmai. Man arī ir risks filmēties šādos mazos projektos, jo atradīsies kāds, kas nodomās, ja nu es tur spēlēju, tad tam vajadzētu būt Karību jūras pirātiem. Es mīlu šo filmu (The Edge of Love ir stāsts par dzejnieku Dilanu Tomasu un viņa divām sievietēm — D.R.), man patīk arī tas, ka viedokļi un atsauksmes par to ir ik atšķirīgas. Polaritāte vienmēr ir interesantāka nekā remdenība. Man patīk kaismīgas izpausmes — vai nu mīli, vai nīsti... Vai lasāt kritikas? Par šo filmu lasīju. Gan tāpēc, ka ar šo projektu nodarbojāmies tik ilgi, gan tāpēc, ka strādājām kopā ar māti, gan tāpēc, ka es pati piedalījos režisora (Džons Meiberijs — D.R.) izvēlē. Bija interesanti! Biju pārsteigta, ka spriedums ir atkarīgs no dzimuma — daudzi vīrieši kritiķi vispār nebija sapratuši, kur sāls, un neieredzēja filmu no sirds. Savukārt sievietes sajūsminājās. Motivētus viedokļus ir interesanti lasīt — vienalga, vai tie ir pozitīvi vai negatīvi. Pēc Karību jūras pirātiem sūdzējāties par korsetes valkāšanu — vai Hercogienē tajā jutāties komfortabli? Pirātos tai lielas jēgas nebija, tā taču bija darbības filma — kusties nu korsetē! Korsete ieliek rāmjos. Pat būdama emocionāli saviļņota, tu nespēj dziļi ievilkt elpu, un tas nenoliedzami palīdzēja tēla veidošanā Hercogienē. Lūk, kā vīrieši sodīja vājo dzimumu, tu vienkārši nespēji normāli elpot! Arī izvarošanas aina to pierāda — sievietei bija atņemtas tiesības kontrolēt sevi. Tu nevari cīkstēties šādā tērpā... Vēl parūka ar metāla rāmjiem, tā bija tik smaga, ka filmēšanas starplaikā man bija īpašs plauktiņš, uz kura varu atpūtināt galvu. Vispār šoreiz daudz sūdzējos, parasti es tā nedaru, bet parūka bija ellīgi smaga. Pazīstamai aktrisei noteikti tiek uztiepta "parauga" — role model — loma? Vai apzināties, ka spējat kādu ietekmēt? Cilvēki ir unikāli, un arī man ir tiesības būt unikālai. Salīdzināšana ar kādu citu — elku, ideālu — vienmēr var būt bīstama. Īpaši, ja šis elks izrādās tikai cilvēks ar savām problēmām un emocionālo nestabilitāti, var rasties problēmas...Jūs vienmēr esat ļoti pašpārliecināta... Man liekas, ka neviens nejūtas pilnīgi pārliecināts par sevi nemitīgi. Mani nav mocījuši slimīgi mazvērtības kompleksi, man ir izdevies izveidot labu karjeru, taču arī es neesmu nemitīgi pašpārliecināta un neievainojama.Kā jūtaties situācijās, kad no jums gaida zvaigznes spozmi, nevis jūs pašu — reālu cilvēku? Tā mēdz gadīties, bet šādās situācijās ļoti ātri noskaidrojas, kuri cilvēki vēlas ar tevi uzturēt attiecības tevis paša dēļ un kuri tikai tava pazīstamā ģīmja un statusa dēļ. Ir cilvēki, kas atnāk ar dzelžainu priekšstatu par tevi, tā ka pat nav ko mēģināt to mainīt. Bet tas arī ir O.K. — nav jau pasaules gals. Ko darīsiet tālāk? Man tagad būs brīvdienas.