- Tu neesi mana īstā mamma!
- Nu, to mēs vēl redzēsim!
Varat iedomāties, kas seko pēc šāda dialoga starp mazu meitenīti un viņas "alternatīvo māti", kura nez kādēļ par visu vari vēlas piešūt bērnam acu vietā pogas.
Stāstu par Korelainu, kurā nekaunīgi, bet apzināti tiek ekspluatētas Lūisa Kerola Alises Aizspogulijā sižetiskās klišejas, sarakstījis izcilais Minesotā dzīvojošais britu/poļu literāts - ironisku gotisku šausmu romānu bērniem un pusaudžiem sacerētājs un grūti saskaitāmu literāro balvu īpašnieks Nīls Geimens (Amerikāņu dievi, Smilšu cilvēks, Kapsētas grāmata, Aizdurve, Zvaigžņu putekļi - šo grāmatu veiksmīgi ekranizēja Metjū Vons 2008.gadā, un Mišela Feifere un Roberts de Niro ar baudu filmā notēloja pretīgu raganu un nelaimīgu geju Viljamu Šekspīru), un nebija jāšaubās, ka arī šī Geimena pasaka agri vai vēlu nonāks uz ekrāniem.
Ar melnā humora garšu
Par laimi, pie grāmatas ekranizācijas ķērās dikti melnai humora izjūtai adekvāts režisors Henrijs Seliks, kura iepriekšējā slavenā animētā filma Šausmas pirms Ziemsvētkiem/The Nightmare Before Christmas (Tima Bērtona scenārijs!) uzreiz pēc pirmizrādes 1993.gadā kļuva par filmu fanātiķu apbrīnas objektu un kulta izpriecu. Sadarbība ar Geimenu ir pārtapusi filmā, kura, es ceru, tiks vismaz nominēta 2009.gada Oskaram kā gada labākā leļļu filma un pagaidām arī visilgākā (100 min) amerikāņu leļļu filma 3D formātā. To trīsarpus gadus tapinājusi 450 cilvēku komanda, tai skaitā 40 animatoru - leļļu kustinātāju, 250 datordizaineri apstrādāja ekrāna bildi, Korelainu vien "tēloja" 28 dažāda lieluma lellītes, un kāds fanātiķis pat saskaitījis, ka visi filmas raksturi (leļļu nemaz nav tik daudz - desmit tēlu) šajās 100 minūtēs iztaisa 207 336 sejas mīmikas pārvērtības.
Šausmīgas šausmas
Korelainā/Coraline jūs ar saviem mazākajiem pavadoņiem sastapsiet kinoteātrī patiesi šausmīgas šausmas!
Māja, kurā dzīvo zinātkārais, tomēr kā jau visi bērni vienmēr mazdrusciņ vientuļais desmitgadīgais skuķēns (vecākiem deguns vienmēr ieurbts datorekrānā!), ir dīvaina: tai ir simtiem noslēpumainu durvju, bet vienas durvis ir īpašas - tās allaž ir aizslēgtas. Arī uz ielas Korelainai nav ko meklēt - tā ir draņķa zēnu kaušļu valstība, bet augšējos kaimiņos Džonsiem dzīvo ellīgs dīvainis - pedantiskais krievu emigrants Bobinskis, kurš no rīta līdz vakaram dresē lēkājošas peles savam zvēru cirkam, kuru no visiem slēpj, jo "cirks vēl nav ideāls".
Lejas kaimiņienes ir vēl jautrākas - divas senilas parūkās un spocīgās kleitēs tērptas tusnes - simtgadīgas aktrises, kuras sapņo no saviem mīluļiem skotu terjeriem izgatavot izbāzņus mūžīgai apmīļošanai - suņeņģeļus ar spārniņiem.
Kad spītīgajai un mērķtiecīgajai Korelainai Džonsai beidzot izdodas panākt, ka durvis tiek atslēgtas, viņa nokļūst... identiskā namā ar identisku mammu un tēti, tikai kaut kas liek meitenei būt piesardzīgai. Jo šiem vecākiem acu vietā ir pogas! Un tādas viņi grib arī savai meitiņai Korelainai! Visi taču zina, ka māte ar tēvu, kas vēlas savam miesīgam bērnam acis aizstāt ar pogām, ir vai nu prātā jukuši maniaki, vai - visīstākā ragana ar, nu, kā to otru sauca? Korelaina neļaus sev dzīvas acis aizstāt ar plastmasas vai kaula pogām.
Bailes no pogām
Interesantākais (pieaugušākiem skatītājiem) ir tas, kā Seliks
nomaina optiku - burtiskā un pārnestā, kinematogrāfiskās valodas
nozīmē: pēc pelēcīgi garlaicīgās realitātes "aizdurvē" Korelaina
nokļūst ideāli krāsainā sapņu valstībā, tikai izrādās, ka šī
iluzorā un pievilcīgā vieta Nekuriene ir vēl baisāka par
realitāti.
Tomēr pats, pats intriģējošākais, šaubu nav, ir fakts, ka leļļu filmā izstāstītais "gadījums ar pogām" ir pasmelts iz dzīves: Nils Geimens apgalvo, ka par "pogu fobiju" esot dzirdējis kāda slavena Londonas psihiatra lekcijā. Cilvēku, kas baidās no pogām, uz pasaules esot gana daudz.