Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +15 °C
Daļēji apmācies
Ceturtdiena, 6. oktobris
Monika, Zilga, Zilgma

Lai jums labi klājas! Knuts Skujenieks (05.09.1936.–25.07.2022.)

Mūsu kultūrā notikusi tektoniska drebēšana – mūžībā devies dzejnieks, atdzejotājs un publicists Knuts Skujenieks (05.09.1936.–25.07.2022.)

Viņš uzkāpa pa Torņakalna baznīcas kāpnēm, dūšīgi cilājot kājas. Pavadīts, bet pats. Ar melno bereti. Ar it kā mūžīgā saulē samiegtām acīm. Knuts Skujenieks 12. maijā uz Rīgas Doma kora skolas jauktā kora koncertu Amao Omi/Bezjēdzīgais karš bija ieradies ļoti laicīgi. Bija viens brīdis, kad dzejnieks vakara gaismas pielietajā baznīcā sēdēja viens pats, nevainojami ierakstīdamies baznīcas telpas vertikālē. Patiesībā – ne jau viens. Skujenieks tur sēdēja ar savu gara spēku. Divi īsi vārdiņi latviešu valodā un viss milzīgais Knuta Skujenieka mūžs. Jaunieši dziedāja satricinoši – pārlaicīgi dzidri, ar dziļu apjēgu. Kopš pirmā Amao Omi koncerta rudenī kara bezjēdzība bija ieguvusi citu svaru. Knuts Skujenieks noklausījās savu Pogu, koristu gavilēm sveikts, izdāļāja daudz smaidu jaunajiem domubiedriem – diriģentam Jurģim Cābulim un komponistam Jēkabam Jančevskim –, promejot visiem pamāja ar savu saulespuķi un novēlēja: "Lai jums labi klājas!" Droši vien baznīcā tobrīd nebija neviena, kuram tas nešķistu zīmīgs, dziļi saviļņojošs mirklis un kurš domās neteiktu Skujeniekam paldies par viņa mūžu.

"Nakts dienu pieveikusi. Es raugos vienā vienīgā gaišā logā.
Tas nav logs. Mūžs man uz krūtīm deg Tevis iešūtā pogā."

25. jūlijā 85 gadu vecumā dzejnieks, atdzejotājs, publicists Knuts Skujenieks devās mūžībā.

Knuta Skujenieka biogrāfija īsumā skan šādi:

Esmu dzimis 1936. gada 5. septembrī Rīgā, bet par īstu rīdzinieku sevi neuzskatu. Esmu audzis laukos, bet par īstu laucinieku sevi neuzskatu. Par ko es sevi uzskatu, lai paliek manis paša ziņā, – tā savu autobiogrāfiju iesāk pats dzejnieks. Tēvs Emīls bija profesionāls literāts un darbojās visos žanros – dzejā, prozā, drāmā, kultūržurnālistikā –, daudz tulkojis un atdzejojis (no kādām sešām valodām). Īpaši nopelni viņam ir latviešu un leišu tuvināšanā. Māte Marija, dzimusi Zauerhāgena, jaunībā bija Liepājas teātra aktrise, taču ģimenes apstākļu un veselības dēļ karjeru pārtraukusi. Pusgadu pēc Knuta piedzimšanas māte mirst no tuberkulozes. Knutu ar brāli Leonu uzaudzina vecvecāki – dzirnavnieks un izslavēta "bērnu ķērāja", kurai Kārlis Ulmanis pat piešķīris Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta goda zīmi. Vecāmāte bijusi ļoti izglītota un pratusi vairākas valodas.

Knuts Skujenieks studējis Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātē (1954–1956), beidzis Maskavas Maksima Gorkija Literatūras institūtu (1961). Šo laiku intervijās Knuts Skujenieks dēvē par "lielisku dzīves un prāta skolu". Jau tad parādās Skujenieka interese par folkloru, viņš satuvinās ar tautiešiem, izveido baltiešu ansambli, kurā dzied kora dziesmas un dejo tautasdejas.

Pusgadu pēc kāzām Knutu Skujenieku nepamatoti notiesā par pretpadomju aģitāciju un neziņošanu par bīstamiem valsts noziegumiem, septiņus gadus viņš pavada ieslodzījumā nometnē Mordovijā (1962– 1969). Viņu mētā no nometnes uz nometni, nozīmējot darbā te par finiera līmētāju, te – ceha apkopēju, te – kāpostu skābētāju.

"Es gribētu zonā skatīties caur sētu, kā virs egļu galotnēm aust saule. Tur es fiziski jutu, kā zeme griežas. Es bieži pēc darba paliku pats pēdējais cehā un nedēļām vēroju, kā debesīs pārvietojas saule. Tas bija mans īstais kalendārs," atcerējās Knuts Skujenieks. Uz mājām drīkstēja sūtīt tikai vienu vēstuli. Aploksnē dzejnieks salika kādas sešas septiņas, kuras viņa uzticīgais sargeņģelis Inta iznēsāja adresātiem. Lēģerī sarakstītais mīlestības dzejolis Poga ir tulkots 33 pasaules valodās.

Knutu Skujenieku reabilitēja tikai 1989. gadā.

Viņš ir desmit dzejoļu krājumu autors. "Dzejā skaudri tvertas cilvēka iekšējās pasaules problēmas, formā tiecies savienot tradīciju ar novatorismu; folkloras intonācijā pausts garaspēks (Lirika un balsis, 1978; Iesien baltā lakatiņā, 1986). Krājumā Sēkla sniegā (1990) apkopota Mordovijas nometnē tapusī dzeja. 90. gadu dzejai raksturīga ironija un pašironija, paradoksāls dzīves vērojums," raksta Literatura.lv.

Knuts Skujenieks pašmācības ceļā apguva tulkošanas teoriju, bija poliglots, ir tulkojis no Eiropas tautu valodām, atdzejojis Balkānu tautu, lietuviešu, spāņu, skandināvu, grieķu, poļu, somu u. c. tautu dzejnieku darbus, kā arī šo tautu tautasdziesmas, balādes u. c.

70.–90. gados Skujenieks aktīvi iesaistījās dzejas vērtēšanas procesā, ir popularizējis cittautu dzeju, rakstījis par folkloru (raksti apkopoti krājumā Paša austs krekls (1987) un Rakstos).

Skujenieks bija jauno dzejnieku un atdzejotāju skolotājs, kurš mudināja latviešu literatūru bagātināt ar cittautu dzejas un folkloras pieredzi.

"Latvijā Knuts atgriezīsies 1969. gadā. Padomju pakalpiņš Arvīds Grigulis, kurš iznīcināja Knuta pirmo grāmatu Sēkla sniegā, par viņa otro iecerēto krājumu teiks: "Skujenieka grāmata iznāks tikai pār manu līķi." Tomēr gandrīz pēc desmit gadiem, 1978. gadā, iznāk Knuta Skujenieka meistardarbs Lirika un balsis. Dzejas augstā dziesma apklusina varas gaudas. Ar savu gaišo viedumu, smalko humoru, ar cilvēkmīlestību un pasaules valodu mīlestību Knuts kļūst par modernās latviešu dzejas ciltstēvu. Un par paraugu ikvienam atstumtajam un nodotajam," raksta Rakstniecības un mūzikas muzeja speciāliste Zane Brūvere-Kvēpa.

"Knuts Skujenieks ir milzīga polifonija gan dzejā, gan dzīvē, gan atdzejā, gan tulkojumos, gan politikā. Visur," radiointervijā (LSM.lv, 17.09.2016.) sacījis savā ziņā Skujenieka gara mantinieks Guntars Godiņš. Sava pirmā dzejoļu krājuma manuskriptu 80. gadu sākumā viņš iedevis izlasīt tieši Knutam Skujeniekam. Guntars Godiņš ir pārliecināts, ka "Knutā ir tas nervs, pilnīgi absolūtā dzirde, ka viņš jūt un dzird dzeju".

No 1993. līdz 1996. gadam Knuts Skujenieks bija Latvijas PEN priekšsēdis, arī valdes priekšsēdētājs Latvijas Psoriāzes biedrībā. Dzejnieks ir saņēmis dažnedažādus apbalvojumus un cildinājumus.

***

Ne kripatas augstprātības

"Knutu iepazinu pirms septiņiem gadiem. Biju uzrakstījis viņa Pogu, skaņdarbs jau bija piedzīvojis pirmatskaņojumu. Latvijas Televīzija tolaik izteica vēlmi filmēt sižetu, kurā satiekas dzejnieks ar komponistu. Es vēl studēju kompozīciju, man bija milzīgs gods un satraukums doties pie slavenā dzejnieka ar svaigi uzrakstītu skaņdarbu, kam par pamatu izmantotas viņa dziļi personiskās rindas. Poga mani tik spēcīgi uzrunāja ar savu emocionāli pielādēto biogrāfisko vēstījumu, kuru caurvij tīras, stipras, nesalaužamas mīlestības tēma. It kā caur pogas caurumu redzot paskrienam gar acīm visu dzīvi – izdzīvoto un vēl nezināmo. Darbs kļuva ārkārtīgi personisks arī man. Tik daudz atmiņu, sāpju, prieka, mīlestības.

Tā nu mēs sēdējām pie Knuta dārzā un klausījāmies šo skaņdarbu. "Aizsēdējāmies" septiņu gadu draudzībā.

Ir tik grūti rakstīt par Knutu, jo iepretim viņa domas lidojumam viss pateiktais šķiet kā putekļi. Viņā nebija ne kripatas augstprātības, kas šķietami varētu piedienēt tāda gabarīta māksliniekam. Sarunās nebija ne aizspriedumu, ne aizvainojuma, ne skepses. Bija Knuta smaids, tik vienkārši. It kā viņš mierpilni zinātu ko tādu, ko mēs nezinām.

Lai gan man vairākkārtīgi neizdevās pierunāt Knutu uz jaunām dzejas rindām, tomēr nereti sanāca sazvanīties, parunāt, uzaicināt uz kādu pirmatskaņojumu. Biju ārkārtīgi priecīgs, ka izdevās Knutu atvest uz maijā izskanējušo koncertu Amao Omi, kurā tika lasīta viņa dzeja un skanēja Poga. Klausītāju, mākslinieku, kora aplausi un stāvovācijas – mēs visi jutām, ka tās bija kā cilvēku aizkustinājuma pielādētas gaviles, sajūsma un cieņa Knuta klātbūtnei. Maģisks brīdis, kas bija arī mūsu pēdējā tikšanās.

Un tomēr – satikšanās ar Knutu nav beigusies un nebeigsies nekad. Mēs turpināsim sarunas caur viņa dzeju, tulkojumiem, dzīvesziņu.

Knut, paldies par Tavu gara spēku, nelokāmību, tiešumu, dziļumu, skarbumu, maigumu. Paldies, ka biji. Paldies, ka būsi."

Komponists Jēkabs Jančevskis

***

Pār laikiem mirdzēdama

Mūsu kultūrā šais dienās tektoniska drebēšana. Kad mūžībā dodas Knuts Skujenieks, viena no mūsu nedaudzajām tektoniskajām plātnēm, sērās dobji sagrīļojusies Latvijas zeme zem kājām.

Ik dzejas rinda Skujenieka grāmatās, pāri laikiem mirdzēdama, tik stipra, gudra un groda kā akmenī cirsta. Un vienlaikus tik lēna, dziļa un noslēpumaina kā upes dzelme plūdumā svelmē, kad "šīszemes pēdējais jūlijs augusta rokās riet", kad lasot mūsu mēlēs patiešām «iedreb bērza zariņš sīks/kad pār krūtīm stāvus nolīst siltums bezgalīgs".

Es kā lasītāja Skujeniekam devu iesaukas. Jaunībā viņš man bija Auseklītis – Rīta zvaigzne, mūža nogalē – mūsu dzejas un atdzejas Dieviņš.

Mūžīgā un sirsnīgā pateicībā sērojot – dzejniece Daina Sirmā

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja