Ļaujieties katarsei!: Filmas Habemus Papam recenzija

Burvīga filma. Apbrīnojami, kā kino valodā var izstāstīt tik ļoti intīmu stāstu par to, ko cilvēks visbiežāk pat pats sev nevarētu pastāstīt. Un runa jau nav tikai par pāvestību un tās pieņemšanu vai nepieņemšanu vien, bet par ikviena cilvēka, ikviena no mums, dzīves lielajām izvēlēm, par to, kā ir, ja visu dzīvi esam nodevušies kaut kam vienam, kas mums neslikti sanāk, un daudzi mūsos saskata spējas uz to, un tad arī mēs paši tam noticam, un ar laiku vairs nespējam nekādi distancēties un saprast, kā vispār bija īstenībā un atgriezties pie pirmsākumiem. Šis ir skaists stāsts par to, kā vecs vīrs meklē patiesību par sevi pašu un savu vietu un sūtību dzīvē, cenšoties būt īsts un patiess līdz galam. Arī tad, ja tas nozīmē iet pret straumi un pret to, ko no tevis aizturētu elpu gaida liela pasaules daļa. Un režisors, varbūt arī ir neticīgs, bet Vatikānu un kardinālus viņš tomēr ir nofilmējis ar lielu mīļumu un pietāti. Vispār tā ir filma cilvēkiem, kuri nebaidās ieskatīties paši sevī.

no habemos papam :)