Nacionālās rakstniecības atbalsta fonds saņem pirmos ziedojumus

nav jēgas viņiem to visu stāsīt. tas būtu tāpat, ja ārsts teiktu, ka pa iekšām rakāties nemaz nav pretīgi un operācijas laikā, ja būtu atļauts, vrētu pat sviestmaizi uzkost... A bet mums, neārstiem, liekas, ka tas ir pretīgi, jo mēs neesam ārsti. Vajadzētu šitos gudros runātājus sadzīt puskurinātā mājā, lai uzraksta kaut vienu normālu lappusi, pēc darba protams, a kā citādi? Darbs un rakstīšana. A ģimene var pagaidīt.

Tam, kuram jāpadod ziņu. Nu, kas es par rakstnieku, vienu vienīgu reizi pūķi ar pleijeri nogalinājusi? Man vēl jāaug ilgi un dikti līdz šādam godpilnam apzīmējumam. :)

Nu labi, vēl neaizvēršos. 1. Man mājās nav medicīnas enciklopēdijas - nevaru atļauties. :) 2. Tieši tā, nav jāizzīž. Tātad, vismaz jāatrod kāds ārsts, kuram var pajautāt, paklausīties kā viņš runā. 3. Un ko darīt fantastikas autoriem? Kur sameklēt Lemuriešus vai zinātniekus, kuri pārzina kvazitronu paātrinātāja darbību?

Vēl viens PS un tad aizveros. :)) Pēkšņi iedomājos - kādēļ ir tā, ka par normālu', līdzi jušanas vērtu parādību uzskatām, ja par nepietiekamu atalgojumu sūdzas skolotāji, mediķi, pārdevēji, zemnieki un citu profesiju pārstāvji, tikai ne rakstnieki? Varbūt tieši tādēļ, ka rakstniecība piespiedu kārtā ir padarīta par hobiju? Un kuram tad ir tiesības sūdzēties, ka par hobiju maz maksā?

Nav runa par tukšu galvu, diez vai Jūs zināt, piemēram visus medicīniskos terminus, diagnozes un līdzīgus ārsta amata smalkumus. Rakstneikam to nākas zināt, ja grib savā romānā uzrakstīt kaut rindkopu par slimnīcu. Diez vai Jūs pārzināt, teiksim, kārtību, kāda ir policijas iecirkņa dežūrdaļā. Vai kā darbojas kvazitronu paātrinātājs, kuram stāstā jāizraisa mazo zaļo cilvēciņu dusmas. :))

PS. Diez vai'Jūsu minētais rakstnieks pārtiek vien no sarakstītajām 4 vai 5 grāmatām. Latvijā tas nav iespējams. Tātad viņš strādā un algu nopelna kādā citā darbā. Varbūt, ja viņam būtu iespēja kaut vienu grāmatu uzrakstīt, tai veltot visu savu laiku, izdotos stipri labāk? Ne tik slābani? Bet, varbūt arī nē. To mēs droši vien nekad neuzzināsim, ja vien Jūsu minētajam rakstniekam nepaveiksies saņemt tik lielu stipendiju, lai varētu atļauties veltīt laiku tikai grāmatas tapšanai.

Atbilde Nr.1. Hemingvejs man šķiet bija tas, kurš sāka rakstīt tieši reportāžas no notikumu vietām. Var jau būt, ka jaucu, ja tā palabojiet. :) Teikums "tas viss pieder pie izraudzitās profesijas un pēc tam sudzeties ka lūk esi sūdigu darbu izvelejies jau ir muļķigi" ietver sevī arī atbildi - neviens rakstnieks nesūdzas par savas profesijas izvēli. Sūdzas par to, ka PROFESIJU, kuru viņi, Jūsu vārdiem sakot izvēlējušies, mazās samaksas dēļ viņi ir spiesti uzskatīt vien par hobiju. Atbilde Nr.2. Tie, kuri māk skaisti uzrakstīt ne vienmēr māk skaisti runāt. Tāpat kā baletdejotājas nevienmēr prot dejot breiku un tie, kuri dejo breiku, lielākoties nedejo baletu.

Skaidroju vēlreiz īgņam neīgņam. Lai uzrakstītu romānu (es nezinu par dzeju, tā man nezināma teritorija) vispirms bieži vien nākas labi daudz laika padirnēt arhīvos un bibliotēkās, lai savāktu vajadzīgos materiālus (un tādi nav vajadzīgi tikai vēsturiskiem romāniem). Bieži nākas intervēt dažādu profesiju pārstāvjus vai cilvēkus, kuri ir piedzīvojuši notikumus, līdzīgus tiem, par ko rakstnieks vēlas rakstīt. Tad ir jāizlasa pēc iespējas vairāk literatūras darbu par līdzīgām tēmām, lai pārliecinātos, ka nekas līdzīgs jau nav uzrakstīts, jo idejas, kā zināms, lido gaisā. Tad jāsastāda plāns, jāizdomā katra grāmatas varoņa dzīvesstāsts sākot no 'dzimšanas līdz grāmatā aprakstītajam brīdim. Tad jāizdomā vēl simts un viena lieta un padarīšana, par kurām labāk nerakstīšu - lai paliek kāds profesionālais noslēpums. Un tikai tad var sēsties pie kompja un klabināt tastatūru. Tad, kad romāns ir gatavs, tam jānostāvas vairākus mēnešus, lai izvēdinās galva. Tad var sākt pārlasīt un labot, labot, labot, labot. Līdz sāk riebties viss uzrakstītais. Ja rakstnieks strādā algotu darbu, tad vienīgais brīvais laiks manis augšminētajām darbībām ir brīdis, kad normāli cilvēki, atnākuši no darba, pagatavojuši vakariņas, uzkopuši māju, pārbaudījuši bērniem mājasdarbus, apsēžas pie TV lai pirms miega noskatīos kādu seriālu. Tās ir dažas stundas pirms miega. Šādā režīmā strādājot, trīs gados tapis romāns ir nevis aņuka, bet apbrīna cienīgs pat tad, ja uzrakstītais ir tikai viduvēja grāmatele.