Starptautiskā un britu konkursa programmās kā skaļākās atzīmējamas divas britu filmas, kuras paradoksālā kārtā daļēji vai galvenokārt producētas Amerikā, kur arī rodami to centrālie personāži.
Bobijs Fišers pret pasauli/Bobby Fischer Against the World, rež. Liza Garbusa/Liz Garbus, kā noprotams no nosaukuma, ir pasaulslavenā amerikāņu šahista slavas un posta portrets. Kombinējot arhīvu kino un fotomateriālus un intervijas ar Bobija Fišera laikabiedriem, režisore radījusi izsmeļošu stāstu, izsekojot šaha ģēnija vētrainajai dzīvei no vientuļās bērnības līdz brīnumbērna panākumiem un pasaules šaha čempiona titulam, un tam sekojošajam ārprātam un kaunam.
Filmas centrālā ass ir vēsturiskais brīdis, kad visa pausale gaidīja, aizturējusi elpu – 1972. gada Fišera cīņa pret Padomju šaha čempionu Borisu Spaski. Mačs bija vispirmāmkārtām politiskās ideoloģijas simbolisma pilns: aukstā kara apogeja laikmetā pašmācības ceļā šaha spēli apguvis nacionālais varonis Amerikas acīs bija vienīgais, kurš spētu uzvarēt Padomju smagsvara meistaru Spaski un līdz ar to – metaforiskā veidā gāzt komunistisko ideologiju – it īpaši, ja ņem vērā, ka Padomju Savienība šahu bija institucionalizējusi un padarījusi par nacionālo sporta veidu vissavienības līmenī. Cīņa bija zīmīga ne vien ar Spaska padošanos Fišera ģēnijam, bet arī ar aukstajam karam raksturīgo spiegošanas teoriju paranoju, kas Fišera gadījumā izrādījās liktenīga un viņa prātā pieņēma šizofrēniskus apmērus.
Filma ir ārkārtīgi precīzs, emocionāls, un, galvenais, nostaļģisks veltījums ne tikai Fišeram, bet arī aizgājušajam laikmetam un tā zīmēm politiskā un vēsturiskā šķērsgriezumā.
Otra filma, Projekts Nim/Project Nim, ir britu režisora Džeimsa Mārša/James Marsh jaunākais darbs, sekojot starptautisku atzinību un Oskaru guvušajai filmai „Cilvēks uz virves”/Man on Wire (2008) – dokumentālam stāstam par franču virves staigātāju, kurš 1974. gadā 400 metru augstumā mēroja attālumu starp Dvīņu torņiem Ņujorkā. Projekts Nim arīdzan pievēršas tam pašam laikposmam ASV, izsekojot un apkopojot pretrunīgas liecības sakarā ar zinātnisku ekperimentu – centieniem iemācīt šimpanzes mazulim Nim zīmju valodu jēgpilnu teikuma konstrukciju veidošanai, audzinot un pieņemot viņu kā cilvēkbērnu parastā ģimenē. Filma šokējošā veidā atklāj ne vien dzīvnieciskuma nepārveidojamības pamatpostulātus, bet arī pašu cilvēku neprātu un aklumu, uzsākot vairāk nekā dīvaino eksperimentu.
Pašu filmas personāžu vārdiem, kas tāds bija iespējams tikai, pateicoties brīvdomības gara mantojumam, kuru biezā slānī bija atstājuši 1960tie. Protams, jāņem vērā arī laikmeta konteksts, kad semiotiski-lingvistiskie meklējumi un centieni nodefinēt strukturālu modeli tam, kas tad īsti ir valoda, sita augstu vilni, un neviens līdzeklis nešķita par mazu abstrakto jēdzienu pierādīšanai dzīvē.
Abas filmas vieno ne vien to darbības laiks un vieta – 1970. gadu Ņujorka, bet arī reportāžas - kolāžas stils, kur notikumu attīstība, maksimāli daudz pretstatu un viedokļu ir galvenais filmas dzinējspēks; analītiskā, brīžiem pat šķietami žurnālistiskā pieeja ietver spēju ne vien piedāvāt faktus, bet arī uzdot jautājumus, un neērtais atbilžu atrašanas process tiek atstāts skatītaja paša ziņā.
Domājams, filmām noteiktās aprindās atradīsies ne mazums fanu Bobijs Fišers uz ekrāniem ASV un UK tiek izlaists jūnijā/ jūlijā, Projekts Nim - jūlijā/augustā), dokumentālais kino jau sen vairs nav „nemārketējams” jēdziens, un, līdzīgi kā Maikla Mūra skandalozajiem projektiem, auditorijas piesaistes potenciāls piemīt jebkam, kas ietver „slavenības” vārdu, vai tas būtu pasaules čempions šahā vai ārkārtīgi talantīgs, bēdīgi slavens šimpanze.