Par bitēm

Kamēr Eiropā par kases hitu top, piemēram, franču ģēnija Mišela Aselo (Latvijā iemīļotās Kirikū un burves un tās turpinājuma autora) jaunākais vizuālais šedevrs multfilma Azūrs un Asmārs - dvēseli aizkustinoša pasaka par diviem nešķiramiem draugiem, diviem cilvēkbērniem, mūsdienu multietniskajām reālijām piemērots prinča un ubaga zēna variants, kura darbībā, lai arī tā notiek izdomātā viduslaiku Magribā, katrs pusaudzis tomēr nepārprotami saskatīs paralēles ar mūslaiku Eiropas nacionālajām un sociālajām problēmām -, tikmēr okeāna otrā pusē animācija aizvien vairāk nostabilizējas kā līdzību jeb Ēzopa valoda - runājam par zvēriņiem vai tačkām, domājam par cilvēkiem.

.. Un fanātisms, ar kādu gadu no gada amerikāņu animatori turpina iedziļināties pasaulē, kas ieskauj mūs, radības kroņus, ir tikai apskaužams. Turklāt kustīgo tēlu mākslinieku izpētes objekti gadu no gada kļūst aizvien sīkāki: iesākumā uz ekrāniem spriņģoja burtiskā nozīmē acīmredzamais un rokās paņemamais (rotaļlietas, izfantazēti gumijcilvēciņi, automobiļi, zivis, pingvīni, vāveres un žurkas...), savukārt pēdējās modes tendences uzrāda vēlmi iedziļināties vissmalkākajā pasaulē - tur, kur rosās skudriņas, tārpiņi, bites vai baktērijas.Tāpēc svaigākā Holivudas multene Par bitēm/Bee Movie, kurā, jau kā liecina nosaukums, tiek stāstīts par visčaklākajām un tik mīlīgi pūkainajām miniatūrajām radībiņām uz Zemes (mani kaitina tieši fakts, ka filmā bitītes ir tik nepatīkami gludas kā no koka vai plastikas izdreijātas), nebūt vēl nav trauslākā no mikropasaulēm - nākamgad mūs gaida grāvējs par veselu pasauli, veselu civilizāciju, kas atrodama visprastākās ielas peļķes dibenā! Ja šī miniaturizācija turpināsies, drīz vien kinoteātra lielais ekrāns, raugi, kļūs par logu uz tādu pasauli, kuru var redzēt tikai ar mikroskopu. Šā vai tā latviešu ģimenēm ir pamats priekam: pēc daudzu redzējušo domām, Par bitēm solās būt vislabāk un veiksmīgāk dublētā multene. Nav noliedzams, ka stāsts par ziņkārīgo un drošsirdīgo bišu jaunskungu, kurš sava dumpīgā raksturiņa dēļ aizmucis no bitēm tradicionālās vides - jaukām saules pielietām pļaviņām - uz lielpilsētu un tur atklāj, ak šausmas, ļauno radību cilvēku rūpīgi izplānoto neģēlīgo sazvērestību pret bitītēm (jo cilvēki tiešām bez atļaujas prasīšanas pievāc "visu bišu vākumiņu" - medu!) un nolemj ar tādu nekaunību cīnīties, ir intriģējošs. Un, protams, kā jau tam jābūt - viņam, dēkainim, veicas! Tiesa, ne bez cilvēku palīdzības. Tā ka jautājums par dažu neapzinīgu pilsoņu - dabas draugu - kolaborāciju ar štrunta knišļiem bitītēm nemaz nav tik smieklīgs.