Īstas šausmas!
Uz lielajiem ekrāniem ir atgriezies klasisks horors, tāds, ar kura galveno varoni (profesionālā futbolista, Gaja Ričija atklātā kinotalanta Vinnija Džonsa vienkārši izcilā izpildījumā, kaut arī filmas laikā viņš pasaka divus, moš, trīs vārdus) vecāki turpmāk varēs biedēt nepaklausīgus bērnus, ja bērniņi, protams, i–netā jau nebūs paspējuši nokačāt un ievērtēt šo teicamo drebuļfilmu un pirmie nepasteigsies ar dažiem jociņiem pabaidīt senčus. Bet par tiem pazudušajiem...
Tulkojot filmas nosaukumu (The Midnight Meat Train), nez kur no tās oriģināla pazudis vārdiņš "gaļa". Nakts gaļas metro — tā pēc jēgas būtu bijis visprecīzāk, lai gan neizklausās pārāk poētiski. Bet, nu, piedodiet, pusnakts ekspresis gan ir apgrēcība: vispirms jau pret kinomaniaku tūkstošiem, kuriem Pusnakts ekspresis ir ikona, svēta lieta — tā sauca klasisko Alana Pārkera šedevru, kurā savu labāko lomu nospēlēja 70.gados kulta zvaigznes statusā celtais vīrišķās seksualitātes simbols Breds Deiviss (tas nekas, ka 1978.gada oskarotajā filmā, kuras scenāriju sarakstījis pats Olivers Stouns un kura vēsta par nežēlību pret jaunu amerikāņu džeku Turcijas cietumā, niks "pusnakts ekspresis" attiecās uz narkotikām — hašišu, ko Deivisa Billijs grasījās atlidināt ar "pusnakts ekspresi" uz ASV, atrada un čali notiesāja uz mūžu ellē...) Vēl par tehniskajiem sīkumiem — nedz ekspresis, nedz vilciens mūspusē mītošajiem īsti neaprakstīs, ap ko lieta grozās. Amerikas dižpilsētas nakts vilciens tik tiešām ir pazemes metro, un tieši pazemē — šajā pilsētas elles metaforā —, kā arī zilgani metāliskajos metro vagonos risinās The Midnight Meat Train galvenā darbība.
Bez īpašām riebeklībām
Lai gan šausmenes sižeta atstāsts būtu riebeklība, te būs pāris kripatu intrigai.
Nerealizētu ambīciju mākts jampampiņš fotogrāfs klaiņo pa Ņujorku "kadru, kādus neviens vēl nav uzņēmis," meklējumos, līdz, sensacionālu sižetu alkstot, ieklīst pazemē (metro) — un tur viņš arī sastop savu "sižetu" — drūma izskata būdīgu onkuli, kurš, bruņojies ar makana izmēra cirvi, no pēdējā metro aizkavējušamies pasažieriem gatavo sev ēdienu. Tie nabaga pasažieri tad būtu tie nākamie pazudušie.
Filmas režisors — Austrālijas Kinoinstitūtā izmācījies japānis Rjuhei Kitamura — nebeidz katrā intervijā lamāties, kā viņam noriebušās japāņu šausmenes ar tajās sastopamo koķetēriju par ģeometrisko (apļu) mistiku, spalvainām meitenītēm slīkonēm un slepkavām — mobilajiem telefoniem. Kitamura neaizmirst piebilst, ka Holivudā japāņu šausmenes pārstrādā vēl dekoratīvākās muļķībās. No šausmu filmām esot pazudis jebkāds reālisms.... Man šie izteicieni iesākumā dikti atgādināja viņa varoņa fotogrāfa ambiciozo lecīgumu, jo Kitamuram ar debiju Holivudā ir divtik paveicies: viņa filmu uzņēmis viens no labākajiem operatoriem Džonatans Sela (filmas zili aukstā bilde tiešām spiež justies diskomfortabli), un scenāriju filmai rakstījis pats šausmu literatūras klasiķis pasaulē slavenais Klaivs Bārkers (par viņu attiecīgajā žanrā slavenāks ir ja nu Stīvens Kings). Tieši Bārkeram mēs varam pateikties par tādu superīgu pasaku/murgu personāžu kā Naglugalvas (Pinhead), Kendijmena (Candyman) un nu arī miesnieka Mahogani "iedzimšanai" uz ekrāniem leģendārajās šausmu filmās — seriālos No elles izkāpušais/Hellraiser (1988—2005) un Kendijmens/Candyman (1992—1999).
Principiāls Bārkera uzskats — jebkuras pasakas īpašo kvalitāti spēj garantēt tikai lielisks ļaundaris. Bārkera spalvai pieder paši atbaidošākie personāži amerikāņu literatūrā. Visi šie "no kapa izlīdušie sadomazohisti" (tāds bija Hellriser pirmais nosaukums), ar stieplēm un naglām sarūtotie galvu īpašnieki, rasistu nomocīts mākslinieks, kurš parādās kā Alise no Aizspogulijas, ja to piecreiz pasauc, lūkojoties personīgajā spogulī, un kuram rokas vietā — āķis, un iekšējos orgānus aizstāj bišu strops (Kendijmens), nez no kurienes metro uzradies nopietns vīrs ar cirvi, elegantu portfelīti, glītu gumijas priekšautu un savu personīgo pazemes gaļas bodīti — tie ir slavenākie Bārkera pasaku ļaundari. Perfekta klasika — līdzība ar Frediju Krīgeru, kurš, ja atceraties, nogalināja sapņos. Arī šo ļauno vieta ir murgu pasaulē. Kā visādu fobiju un nemotivētas agresijas kompensācijas mehānisms uz skatītājiem iedarbojas ideāli!
Filmas fināls, varu saderēt, daudzus šokēs — nu, tā pa īstam.
Jā, visbeidzot, tieši Bārkers un viņa "eksaltēti organiskā" proza
likusi kanādiešu režisoram Deividam Kronenbergam pievērsties
"cilvēciskā biomateriāla šausminošo mutāciju psiholoģiskajai izpētei".
Pats Bārkers, lūgts komentēt tādas asiņainas šausmu filmas kā Hosteļi
un Zāģi, ir lakonisks: "Liela daļa šausmu filmu mūsdienās ir tā sauktās
šausmenes. Es to autoru vietā tomēr drusku akurātāk lietotu vārdu
"šausmas", jo šīs tā dēvētās filmas man liek vienīgi skumji pasmaidīt."
To saka rakstnieks, kuru pat respektablais New Yorker anonsē kā
"autoru, ko pie brokastu galda neiesakām lasīt — būs jārīstās, bet
atrauties no grāmatas tāpat nevarēsit". Skatoties filmu, padomājiet ja
ne par pāriešanu veganos, tad vismaz par savas gaļas rīšanas kaisles
ierobežošanu. Kautķermeņi uz gaļas bodes āķa it visi ir vienādi — cūka,
cilvēks, govslops, suns, trusis.... viss ir viens.
Skaties arī filmas "Pazudušie"rullīti!