Fakts, ka pagaidām kinovēsturē visdārgākā Krievijas filma (tiesa, kopprodukcija ar Ungāriju un Lielbritāniju) ar milzīgu blīkšķi izgāzusies ASV, galīgi neapliecina Androna Končalovska Riekstkoža un Žurku karaļa - tieši tāds ir filmas oriģinālnosaukums - mākslinieciski idejisko bankrotu. Mihalkovu klana ienaidnieki, protams, var līksmot - no 38 ASV vadošo laikrakstu kritiķiem akurāt 38 recenzijas ir negatīvas, pat klaji ņirdzīgas (krāšņākais citāts: «Diez vai amerikāņu ģimenes Ziemassvētkos sapņo kinopasakas vietā redzēt traka suņa murgus par fašistiskām žurkām un holokaustu»), taču es ieteiktu tak jau laikam mazizglītotajiem ASV kritiķiem vispirms izlasīt Ernsta Teodora Amadeja Hofmaņa 1816. gadā sacerēto pasakas oriģināltekstu - Riekstkodis drīzāk patiešām ir šausmu pilns murgs, nevis tā jaukmīļā pasaciņa, kādu no baisās pasakas 1892. gadā sacerēja bērnu mīļotājs Pēteris Iļjičs Čaikovskis un kuras «romantiski salkanais štamps» tagad kā lāsts aizmiglo acis, ikreiz cerot no Riekstkoža dejisko sapņu melodiskajām fantāzijām sagaidīt adekvāti burvīgu filmu maziem bērniem. Starp citu, tieši šī «briesmīguma» dēļ ne tik sen Sanktpēterburgas, vēlāk Maskavas Lielā teātra baletā tik daudzi kategoriski pretojās izcilā mākslinieka Mihaila Šemjakina ģeniālajai, absolūti fantasmagoriskajai Čaikovska Riekstkoža versijai.
Tarkovskis, Vorhols un pomo
Androns Končalovskis, kurš ideju par «īsto Riekstkodi» aizsāka attīstīt sen, sen - pirms 40 gadiem - kopā ar Andreju Tarkovski (!), savā radikālismā vairs nav pat īpaši oriģināls. Kuru vairs pārsteigs Žurku karalis - lielisku grotesku tēlojošais Džons Turturo, tērpts Endija Vorhola baltajā parūkā, -, kurš kolekcionē moderno mākslu, piemēram, formalīnā iekonservētu haizivi, un pats mīl fotografēt - raudošus bērnus konceptuālai mākslas sērijai… Jauno filmu es ieteiktu noskatīties ja ne ģimenēm ar maziem bērniem (bērniem tiešām var piemesties nakts murgi, redzot, ka Vīnes krematorijās masveidā tiek dedzināti leļļu un citu rotaļlietu līķīši), tad vismaz tiem, kas interesējas par moderno mākslu. Jo kinorežisors Končalovskis, jā, brīžam pārspīlēti, brīžam histēriski tieši, taču spēcīgi izsakās par klasiskā modernisma un postmodernisma attiecībām. Ne velti filmas darbība pārcelta gadsimtu vēlāk - uz XX gadsimta 20. gadiem - uz jūgenda un freidisma šūpuli Vīni, un ne velti filmas mazās meitenītes Mašas (baletā) - Marijas (filmā; tēlo divpadsmitgadīgā Feninga no S. Kopolas filmas Kaut kur) un brālīša Makša ģimenē krusttēvs Alberts ir tik līdzīgs Einšteinam un pat dziesmiņu pie eglītes dzied par varbūtības teoriju.
Kamēr «reālajā Vīnē» dzīvo un elpo Šīle, Klimts, Štrauss, vijīgais jūgends un citas cilvēciskas dekadences dīvainības, Marijas fantāzijas ieskaitot, kroplīgi kariķētā diktatora Žurku karaļa pazemes valstī zvēro totalitārisma terors, deg krematoriju krāsnis, kurās (pagaidām) dedzina lelles, valda stingrs režīms un cilvēka garīgā eksistence vienkāršota līdz konceptuālam intelektuālismam - režisoraprāt, postmodernisms ir liels un absolūts ļaunums, jo likvidējis mākslā dvēseli un sirsnību. Tāds ir filmas ideoloģiskais kredo. Var tam piekrist vai nepiekrist, bet tāds tas realizēts filmā, jāsaka - iedzīvināts konsekventi un pārliecinoši. Žēl tikai, ka bērnu auditorijai šie režisoriskie koncepti būs maz saprotami.
Filmas finansiālais krahs
Pavisam cits jautājums ir filmas finansiālais krahs ASV. Var, protams, ironizēt uz nebēdu, ka brāļi Mihalkovi ar vērienu prot tērēt svešu naudu: Ņikitas Saules nogurdināto II budžets ir 50 milj. dolāru, Androna Riekstkodim - 90 miljonu (peļņa pagaidām attiecīgi - tikai 11 milj. «varenajai filmai par dižu karu» un katastrofāli nožēlojami 200 000 dolāru 3D pasakai), taču režisors nudien ir nobažījies par filmas likteni - jo puse no tās budžeta ir komercaizdevums - Krievijas Vņešekonombank kredīts 50 miljonu. Kā paredz cits krievu kinoproducents Sems Kļebanovs - lai atdotu bankai naudu un norēķinātos ar kinoteātriem, filmai Riekstkodis un Žurku karalis 3D pasaulē jānopelna vismaz 200 miljonu. Bet tās, kā smejies, nav mūsu - tās ir brāļu Mihalkovu problēmas.
Ja godīgi, es tā «konceptuāli» nesapratu tikai trīs lietas: kādēļ koka Riekstkodis pārtapis apaļgalvainā bolacī idiotā, kā tehniski Austrijas galvaspilsētas Vīnes pazemē veselu «valsti» izdevās ierīkot vācu fašistiem un kāpēc režisora sievai Jūlijai Visockai, kura tēlo Feju, nevarēja noalgot labāku language coach/valodas treneri, jo angliski šī sieviete runā ar Braitonbīčas emigrantu akcentu.